Aptaukošanās ir aktuāla mūsdienu veselības problēmu ar tendenci vērsties plašumā. Būtībā diētu var kontrolēt, regulāri trenēties – it kā jā; bet ir taču daudz vienkāršāk – tablete/divas tabletes dienā, tālāk vairs nav jādomā un jāpūlas! Tomēr viss nav tik vienkārši. Un efektivitātes ziņā nepavisam ne. Apetīti mazinošās zāles ir medikamenti, kas jālieto ārsta vai farmaceita uzraudzībā (vismaz ārzemēs farmaceiti to dara). Vēsture ir bagāta ar piemēriem, kas notiek, kad cilvēks to dara vieglprātīgi un nekontrolēti. Šajā rakstā īsumā par to, kā cilvēkam veidojas izsalkuma un sāta sajūta, kas par to atbild un kādi ir apetīti mazinošie medikamenti.
Klīniskā gadījuma prezentācijas mērķis ir atspoguļot neapmierinoši kompensēta cukura diabēta infekciozas komplikācijas un to ārstēšanā izmantoto antibiotiku blakusparādības, kā arī akcentēt un pievērst uzmanību medikamentu retam un ļoti nopietnam toksiskam efektam kombinācijā ar daudzu orgānu disfunkcijas sindromu (MODS).
Terminu “dzelzs pārslodze” (angļu val. overload) lieto gadījumos, kad dzelzs rezerves organismā palielinās ar vai bez orgānu disfunkcijas. [1] Terminu “hemohromatoze” (HH) attiecina uz grupu ģenētiski noteiktu slimību, kas predisponē dzelzs pārslodzei, potenciāli radot aknu fibrozi un orgānu disfunkciju. Rakstā izmantota klasifikācija pēc pēdējo gadu publikācijām, tāda ir arī European Association for the Study of the Liver vadlīnijās.
Akromegālija ir hroniska progresējoša slimība, ko izraisa ilgstoša augšanas jeb somatotropā hormona (STH) hipersekrēcija, kam seko insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1 (Insulin-like Growth Factor-1 jeb IGF-1) pastiprināta izdale, izraisot akromegālijai raksturīgo klīnisko ainu, komplikācijas un palielinātu mirstību. [1] Akromegālijas izplatība ir 40–130 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [2; 3] Literatūrā ir dati, ka akromegālijas izplatība varētu būt pat 400–1000 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [4]
Mūsdienās slimnieki ar monotonas gaitas hronisku slimību stacionārā vairs nenokļūst. Ja diagnoze skaidra un slimība viegla, viņus tāpat kā akūti saslimušos ārstē mājās ģimenes ārsts. Stacionārā nokļūst, respektīvi, viņus ieved, ja slimība sākusies pēkšņi, diagnoze neskaidra un klīniskā aina ir smaga, nereti pat dzīvībai bīstama, piemēram, akūts vēders, akūta koronāra nepietiekamība, "svaigs" insults, akūta respiratora nepietiekamība plašas pneimonijas vai astmas dēļ. Stacionē slimniekus pēc traumas, traumatiskā šokā; arī tādus, kam ieilgusi neskaidras ģenēzes nopietna febrilitāte u. tml.
Daļa pacientu ar 2. tipa cukura diabētu nesasniedz mērķa glikozes rādītājus, lietojot orālos pretdiabēta līdzekļus, tad jāsāk insulīnterapija. Speciālisti diskutē, kad sākt insulīnterapiju, cik agresīvu terapiju izvēlēties, kā pārliecināt pacientu par insulīnterapijas nepieciešamību. Esam apkopojuši jaunākos pētījumus par insulīnterapiju 2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā un tās ietekmi uz slimības gaitu un pacientu dzīves kvalitāti.
Prezentācijas mērķis ir atspoguļot ilgstoši neārstētas, smagas, progresējošas autoimūnas slimības dekompensāciju saistībā ar imūnās disfunkcijas izraisītām komplikācijām, uzsvērt smagas glikokortikoīdu terapijas komplikācijas pacientam ar imūndeficītu. Šis nav gadījums, lai parādītu mūsu varēšanu, tehnoloģiskās iespējas un jaunos medikamentus. Šis ir gadījums, kas beidzās letāli. Jautājums – vai šis bija fatāls gadījums no paša sākuma? Vai arī šis ir gadījums, kad mēs, rīkojoties citādi, varējām stabilizēt stāvokli un paciente kādu laiku vēl varēja dzīvot?
Kalcijs, tā pietiekama uzņemšana un papildināšana ikdienas uzturā ir diskusiju tēma mūsdienās, viedokļi ir dažādi, tiek veikti dažādi zinātniski pētījumi, bet pierādījumi par kalcija iedarbību nereti ir pretrunīgi. Šajā rakstā apkopoti lielāko pētījumu rezultāti un iespējamie šo rezultātu skaidrojumi, kā arī rekomendācijas par ieteicamajām ikdienas kalcija devām un uzņemšanas veidiem dažādās vecumgrupās.
Feohromocitomas izraisīti glikozes tolerances traucējumi (GTT) reti prasa lielas insulīna devas. Pasaules literatūrā ziņots tikai par dažiem diabētiskās ketoacidozes gadījumiem, kas attīstījušies pie feohromocitomas. Feohromocitomas gadījumā samazinās insulīna sekrēcija, palielinās perifērā insulīna rezistence. Kateholamīni saistās ar aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu α2 receptoriem, tādējādi samazinot insulīna sekrēciju. Palielināta insulīna rezistence parasti attīstās, kateholamīniem stimulējot β2 receptorus perifērajos audos. Šis gadījums parāda, ka svarīgi ir atcerēties par feohromocitomas iespēju jaunam cilvēkam ar diabētu un arteriālo hipertensiju.
Anorexia nervosa izplatība ir 0,3–0,6%, bet saslimstība 8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Ar anoreksiju pārsvarā slimo sievietes (meitenes) 14–21 gada vecumā, 10% pacientu ir vīrieši. Diemžēl slimnieku skaits arvien turpina pieaugt. To būtiski sekmē mūsdienu skaistuma ideāli, dzīves prioritāšu maiņa un informācijas apmaiņas palielināšanās. Taču, lai arī šie faktori ietekmē visus cilvēkus, saslimst tikai daļa – tā daļa, kam uz to ir īpaša nosliece, iepriekšēji traucējumi, kas sekmē ēšanas traucējumu attīstību kā slimību.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.
