Klīniskā gadījuma aprakstā paciente ar neiroendokrīnu audzēju — insulinomu. Gadījuma aprakstā detalizēti skaidroti izmeklējumi un ārstu izvēlētās ārstēšanas metodes katrā slimības progresēšanas posmā.
Pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami izmainīts galvas smadzeņu pelēkās vielas daudzums tajos rajonos, kuri atbild par redzi, dzirdi, atmiņu, emocijām, runu, lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par gestācijas cukura diabēta definīciju, epidemioloģiju, patofizioloģiju un diagnostiku FIGO klīniskajās vadlīnijās; šajā rakstā turpinām par gestācijas cukura diabēta terapiju, aprūpi pēcdzemdību periodā un konsultāciju pirms ieņemšanas.
Cukura diabēta ārstēšanas taktikas izvēle pacientiem ar hronisku aknu slimību ir sarežģīts uzdevums endokrinologiem, hepatologiem un primārās aprūpes speciālistiem.
Hiperglikēmija ir biežs stāvoklis sievietēm grūtniecības laikā. IDF dati liecina, ka viena no sešu dzīvi dzimušu (16,8 %) bērnu mātei grūtniecības laikā bijusi hiperglikēmija. Retāk (16 %) hiperglikēmija saistīta ar cukura diabētu (CD) grūtniecības laikā, bet biežāk (84 %) — ar gestācijas cukura diabētu (GCD).
Novecošanās ir dabisks process, kam raksturīga pakāpeniska šūnu funkciju palēnināšanās, organisma fizisko spēju samazināšanās, ar vecumu saistīto slimību attīstība un eventuāla nāve. Rietumu populācijā pieaug novecojošo cilvēku skaits un ar vecumu saistīto slimību progresija.
Pacientus ar endokrīnām slimībām ģimenes ārsta praksē sastopam ik dienas. Kā savlaicīgi diagnosticēt un ārstēt vairogdziedzera slimību? Cik bieži pacientiem ir hipoglikēmijas? Kad pacientu nosūtīt uz stacionāru? Rakstā apkopoti ģimenes ārstu sagatavoti jautājumi, kurus risināt palīdz endokrinologi.
Kad ar dzīvesveida pārmaiņām 2. tipa cukura diabēta pacientiem vairs nepietiek, jāsāk pretdiabēta medikamentu lietošana, bet glikozes līmeņa pazemināšana nebūt nav vienīgais to efekts. Rakstā apkopoti daži pētījumi par perorālo pretdiabēta medikamentu pozitīvo ietekmi gremošanas sistēmā, kā arī asinsspiediena, kardiovaskulārā riska un sepses attīstības biežuma mazināšanā.
Pēcoperācijas hipoparatireoze attīstās pēc operācijām kakla zonā, kad traucēta epitēlijķermenīšu asinsapgāde vai traumēti/rezecēti pašu dziedzeru audi. Pēcoperācijas hipoparatireoze biežāk attīstās pēc totālas tireoīdektomijas, paratireoīdektomijas, radikālas kakla ķirurģijas.
Pusaudžiem, kuriem 12 gadu vecumā bija personīgais viedtālrunis, biežāk tika konstatēti ēšanas traucējumu simptomi gan 12 gadu vecumā, gan divus gadus vēlāk, salīdzinot ar pusaudžiem, kuriem 12 gadu vecumā viedtālruņa nebija.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Apvienotās Karalistes Biobankas datu analīzē konstatēts, ka cilvēkiem, kuri ievēroja četrus vai piecus veselīga dzīvesveida paradumus, bija mazāks risks saslimt ar 13 vēža veidiem, tostarp mutes dobuma, rīkles, balsenes, barības vada, kuņģa, kolorektālo, aknu, aizkuņģa dziedzera, plaušu, nieru, urīnpūšļa un pēcmenopauzes krūts vēzi, kā arī mīksto audu sarkomu. No atsevišķajiem dzīvesveida faktoriem visplašākā ietekme bija saistīta ar nesmēķēšanu un normālu ķermeņa masu.