Cukura diabēta izplatība pēdējos 40 gados pieaugusi par 110 % vīriešu populācijā un par 58 % sieviešu populācijā, globāli sasniedzot 9 % un 7,9 % (2014. gada dati). [1] Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas datiem, ik 6 sekundes kādam no zemeslodes iedzīvotājiem tiek atklāts cukura diabēts, 2019. gadā sasniedzot 463 miljonus pieaugušo populācijā. [2] 2035. gadā tiek prognozēts saslimstības pieaugums par 27 % jeb 592 miljoniem [3] ar strauju pieaugumu līdz 2045. gadam, kad 700 miljoniem varētu tikt diagnosticēts diabēts.
Gatavojot šo rakstu, pavisam netīšām atklāju Henry T. Ricketts publikāciju žurnālā JAMA ar intriģējošu nosaukumu — “Modernā cukura diabēta ārstēšana”. [1] Tikai tāds nieks, ka raksts publicēts 1952. gada 8. novembrī. Kopš tā publicēšanas pagājuši nepilni 68 gadi. Gandrīz vesels cilvēka mūžs. Taču autora viedoklis un ārstēšanas rekomendācijas arī šodien šķiet gana loģiskas un pamatotas.
Raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar samērā maz diskutētu problēmu — pēctransplantācijas cukura diabētu (PTCD) pacientiem pēc nieres transplantācijas (NT), tā riska faktoriem, diagnostiskajiem kritērijiem un ārstēšanas iespējām. Vēlamies prezentēt dažus Latvijā iegūtus datus pētījumā par PTCD sastopamību un riska faktoriem.
Iepriekšējā Doctus numurā publicēts Dr. Karla un Dr. Mihailovas skatījums uz psoriāzi un psoriātisko artrītu, slimību ārstēšanas un diagnostikas pamatprincipiem. Šajā numurā caur klīniskā gadījuma prizmu lūkojamies uz psoriāzes saikni ar aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
Diabētiskā ketoacidoze (DKA) un hiperosmolārais hiperglikēmiskais stāvoklis (HSS) ir akūtas metaboliskas komplikācijas, kas attīstās gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta (CD) pacientiem. DKA gadījumā raksturīga ketoacidoze un hiperglikēmija, bet HHS biežāk izpaužas ar smagāku hiperglikēmiju un bez ketoacidozes.
Cilvēka skeletam ir vairākas funkcijas: atbalsts, iekšējo orgānu aizsardzība, kustības, hematopoēzes jeb asinsrades norises vieta, kalcija depozīts, tas ir arī ievērojams endokrīns dziedzeris. [1] Maksimālo kaulu masu un stiprumu cilvēks iegūst 15—30 gadu vecumā, tāpēc svarīga šajā periodā ir fiziskā aktivitāte un adekvāta kalcija un D vitamīna uzņemšana uzturā.
Osteoporoze ir būtiska veselības aprūpes problēma visā pasaulē, saistīta gan ar lielāku invaliditāti un mirstību pēc kaulu lūzumiem, gan ar izmaksām ilgākas stacionēšanas un rehabilitācijas posmā, gan ar hronisku sāpju sindromu un sliktāku dzīves kvalitāti. IOF dati no sešām Eiropas lielvalstīm liecina, ka ar osteoporozi saistītās veselības aprūpes izmaksas gadā sasniedz 37,5 miljardus eiro.
Rakstā par MODY tipa diabētu no praktiskā viedokļa: galvenās klīniskās un laboratoriskās pazīmes visizplatītākajiem MODY veidiem, kā arī iezīmes, kas varētu palīdzēt MODY diferencēt no 1. un 2. tipa cukura diabēta, un informācija par klīniskajiem testiem, kas palīdzētu identificēt pacientus, kuriem nepieciešama molekulāri ģenētiskā testēšana.
Gestācijas cukura diabēts (GCD) ir bieža grūtniecības komplikācija, par ko uzskata jebkuras pakāpes glikozes panesības traucējumus, kas pirmo reizi attīstījušies grūtniecības laikā. Pēc Starptautiskās Diabēta federācijas 2017. gada datiem, GCD katru gadu ietekmē aptuveni 14 % grūtniecību visā pasaulē, kas atbilst apmēram 18 miljoniem piedzimušo bērnu.
Pacienti vizītē pie ārsta visbiežāk dodas ar sūdzībām, kas ietekmē ikdienas pašsajūtu, retāk uzmanību pievēršot it kā tikai vizuāliem defektiem. Taču zem tiem var slēpties nozīmīgi klīniskie riski.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Ātriju fibrilācija ir bieži sastopama kardiovaskulāra slimība pieaugušajiem un to uzskata par daļu no klīniskā geriatriskā sindroma modeļa. Kustību traucējumi saistīti ar zemāku dzīves kvalitāti, augstākām veselības aprūpes izmaksām un lielāku risku ar veselību saistītiem iznākumiem. Līdz šim dati par kustību ierobežojumiem un to ietekmi uz ātriju fibrilācijas (ĀF) pacientu ir bijuši nepietiekami. 2026.gada Eiropas Kardiologu asociācijas kongresā prezentēta informācija par liela apjoma pētījumu 250 medicīnas centros 27 Eiropas valstīs no 2013.-2016.gadam.
