Viena no iepriekš aktualizētām problēmām, ko konstatē gados vecāku pacientu grupā, ir osteoporoze ar tās būtiskām sekām — kaulu lūzumiem. Taču pēdējos gados zinātnieki pievērsušies vēl vienai problēmai, kas raksturīga šai pacientu grupai — sarkopēnijai jeb muskuļu masas zudumam.
“Un pēkšņi caur viņa smadzenēm kā elektriska dzirkstele izšāvās kāds vārds. Kāpēc uztūkumā nepalika iespiedums? Tāpēc... ka tā nebija nekāda īsta edēma, bet gan miksedēma! Katra pazīme un katrs simptoms — viss saskanēja cits ar citu tik labi kā labi sastādīta krustvārdu mīkla. Grūtā valoda, sausā āda, uztūkušie pirksti, uzpūstā, neelastīgā seja, atmiņas vājums, gausā domāšana, nervozās lēkmes... Ak! Triumfs par saskanīgo ainu bija pilnīgs.” [A. Kronins. “Citadele”]
Raksts tapis pēc Pasaules Osteoporozes dienai veltītā multidisciplinārā konferencē (21.10.2016.) nolasīta referāta materiāliem. Mūsdienīgu osteoporozes terapiju visbiežāk sāk pēc KMB rādītājiem un osteoporotisku lūzumu riska, ņemot vērā lūzumu riska faktorus, īpaši pacienta vecumu un lūzumus anamnēzē, tomēr klīniskajās vadlīnijās nav definēts, kad terapija uzskatāma par efektīvu un kādus terapijas mērķa lielumus vēlams sasniegt. Šajā rakstā apskatīsim iespējamos specifiskās terapijas mērķa lielumus.
Klīniskā gadījuma aprakstā paciente ar neiroendokrīnu audzēju — insulinomu. Gadījuma aprakstā detalizēti skaidroti izmeklējumi un ārstu izvēlētās ārstēšanas metodes katrā slimības progresēšanas posmā.
Pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami izmainīts galvas smadzeņu pelēkās vielas daudzums tajos rajonos, kuri atbild par redzi, dzirdi, atmiņu, emocijām, runu, lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par gestācijas cukura diabēta definīciju, epidemioloģiju, patofizioloģiju un diagnostiku FIGO klīniskajās vadlīnijās; šajā rakstā turpinām par gestācijas cukura diabēta terapiju, aprūpi pēcdzemdību periodā un konsultāciju pirms ieņemšanas.
Cukura diabēta ārstēšanas taktikas izvēle pacientiem ar hronisku aknu slimību ir sarežģīts uzdevums endokrinologiem, hepatologiem un primārās aprūpes speciālistiem.
Hiperglikēmija ir biežs stāvoklis sievietēm grūtniecības laikā. IDF dati liecina, ka viena no sešu dzīvi dzimušu (16,8 %) bērnu mātei grūtniecības laikā bijusi hiperglikēmija. Retāk (16 %) hiperglikēmija saistīta ar cukura diabētu (CD) grūtniecības laikā, bet biežāk (84 %) — ar gestācijas cukura diabētu (GCD).
Novecošanās ir dabisks process, kam raksturīga pakāpeniska šūnu funkciju palēnināšanās, organisma fizisko spēju samazināšanās, ar vecumu saistīto slimību attīstība un eventuāla nāve. Rietumu populācijā pieaug novecojošo cilvēku skaits un ar vecumu saistīto slimību progresija.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.