Akromegālija ir hroniska progresējoša slimība, ko izraisa ilgstoša augšanas jeb somatotropā hormona (STH) hipersekrēcija, kam seko insulīnam līdzīgā augšanas faktora-1 (Insulin-like Growth Factor-1 jeb IGF-1) pastiprināta izdale, izraisot akromegālijai raksturīgo klīnisko ainu, komplikācijas un palielinātu mirstību. [1] Akromegālijas izplatība ir 40–130 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [2; 3] Literatūrā ir dati, ka akromegālijas izplatība varētu būt pat 400–1000 pacientu uz miljonu iedzīvotāju. [4]
Mūsdienās slimnieki ar monotonas gaitas hronisku slimību stacionārā vairs nenokļūst. Ja diagnoze skaidra un slimība viegla, viņus tāpat kā akūti saslimušos ārstē mājās ģimenes ārsts. Stacionārā nokļūst, respektīvi, viņus ieved, ja slimība sākusies pēkšņi, diagnoze neskaidra un klīniskā aina ir smaga, nereti pat dzīvībai bīstama, piemēram, akūts vēders, akūta koronāra nepietiekamība, "svaigs" insults, akūta respiratora nepietiekamība plašas pneimonijas vai astmas dēļ. Stacionē slimniekus pēc traumas, traumatiskā šokā; arī tādus, kam ieilgusi neskaidras ģenēzes nopietna febrilitāte u. tml.
Daļa pacientu ar 2. tipa cukura diabētu nesasniedz mērķa glikozes rādītājus, lietojot orālos pretdiabēta līdzekļus, tad jāsāk insulīnterapija. Speciālisti diskutē, kad sākt insulīnterapiju, cik agresīvu terapiju izvēlēties, kā pārliecināt pacientu par insulīnterapijas nepieciešamību. Esam apkopojuši jaunākos pētījumus par insulīnterapiju 2. tipa cukura diabēta pacientu ārstēšanā un tās ietekmi uz slimības gaitu un pacientu dzīves kvalitāti.
Prezentācijas mērķis ir atspoguļot ilgstoši neārstētas, smagas, progresējošas autoimūnas slimības dekompensāciju saistībā ar imūnās disfunkcijas izraisītām komplikācijām, uzsvērt smagas glikokortikoīdu terapijas komplikācijas pacientam ar imūndeficītu. Šis nav gadījums, lai parādītu mūsu varēšanu, tehnoloģiskās iespējas un jaunos medikamentus. Šis ir gadījums, kas beidzās letāli. Jautājums – vai šis bija fatāls gadījums no paša sākuma? Vai arī šis ir gadījums, kad mēs, rīkojoties citādi, varējām stabilizēt stāvokli un paciente kādu laiku vēl varēja dzīvot?
Kalcijs, tā pietiekama uzņemšana un papildināšana ikdienas uzturā ir diskusiju tēma mūsdienās, viedokļi ir dažādi, tiek veikti dažādi zinātniski pētījumi, bet pierādījumi par kalcija iedarbību nereti ir pretrunīgi. Šajā rakstā apkopoti lielāko pētījumu rezultāti un iespējamie šo rezultātu skaidrojumi, kā arī rekomendācijas par ieteicamajām ikdienas kalcija devām un uzņemšanas veidiem dažādās vecumgrupās.
Feohromocitomas izraisīti glikozes tolerances traucējumi (GTT) reti prasa lielas insulīna devas. Pasaules literatūrā ziņots tikai par dažiem diabētiskās ketoacidozes gadījumiem, kas attīstījušies pie feohromocitomas. Feohromocitomas gadījumā samazinās insulīna sekrēcija, palielinās perifērā insulīna rezistence. Kateholamīni saistās ar aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu α2 receptoriem, tādējādi samazinot insulīna sekrēciju. Palielināta insulīna rezistence parasti attīstās, kateholamīniem stimulējot β2 receptorus perifērajos audos. Šis gadījums parāda, ka svarīgi ir atcerēties par feohromocitomas iespēju jaunam cilvēkam ar diabētu un arteriālo hipertensiju.
Anorexia nervosa izplatība ir 0,3–0,6%, bet saslimstība 8 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Ar anoreksiju pārsvarā slimo sievietes (meitenes) 14–21 gada vecumā, 10% pacientu ir vīrieši. Diemžēl slimnieku skaits arvien turpina pieaugt. To būtiski sekmē mūsdienu skaistuma ideāli, dzīves prioritāšu maiņa un informācijas apmaiņas palielināšanās. Taču, lai arī šie faktori ietekmē visus cilvēkus, saslimst tikai daļa – tā daļa, kam uz to ir īpaša nosliece, iepriekšēji traucējumi, kas sekmē ēšanas traucējumu attīstību kā slimību.
Kaulu vielmaiņas bioķīmiskie marķieri (bone turnover markers jeb BTM) norāda uz kaulu vielmaiņas stāvokli. Tie ir bioķīmiskie produkti, ko nosaka serumā un/vai urīnā un kas atspoguļo kaulaudu metabolo stāvokli. Šiem marķieriem nav tiešas metabolas funkcijas, tie neiespaido kaulaudu metabolo kontroli. Publikācijas tapšanā izmantotas Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas vadlīnijas “Osteoporozes klīniskās vadlīnijas”.
Pasaulē osteoporoze ir visbiežāk izplatītā metabolā kaulu slimība, ir aprēķināts, ka tā skar vairāk nekā 200 miljonus cilvēku visā pasaulē. 75 miljoniem cilvēku Eiropā, ASV un Japānā ir osteoporoze.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
Kolēģi, kad pēdējo reizi jums bija iespēja veselu nedēļu veltīt savas specialitātes aktualitātēm, diskutēt ar starptautiskiem ekspertiem un apmainīties pieredzē ar citu valstu ārstiem? Open Medical Institute (OMI) Zalcburgas semināri aicina izmantot šo iespēju un iegūt zināšanas, ko izmantot savu pacientu aprūpē un nodot kolēģiem.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Seši Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (Stradiņa slimnīca) Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļas ārsti ieguvuši FEBOMFS kvalifikāciju, apliecinot savu profesionālo kompetenci atbilstoši Eiropas līmeņa standartiem. Latvijas speciālisti European Board of Oro-Maxillo-Facial Surgery (EBOMFS) kvalifikācijas eksāmenā piedalījās pirmo reizi. Pēc eksāmena Stradiņa slimnīcas speciālisti plaši pārstāvēja slimnīcu arī 28.Eiropas Galvaskausa, sejas un žokļu ķirurģijas asociācijas kongresā Atēnās.
