Osteoporoze ir sistēmas skeleta slimība, ko raksturo zema kaulu masa un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektūrā. Šo izmaiņu rezultātā kauli kļūst trauslāki un krasi palielinās to lūzuma risks. [1] Lai gan osteoporozes galvenā diagnostikas metode ir kvantitatīva kaulu minerālblīvuma (KMB) novērtēšana, klīniski nozīmīgākās osteoporozes sekas ir kaulu lūzumi. Biežākās lūzumu vietas osteoporozes gadījumā ir mugurkaula skriemeļi, gūžas kaula kakliņš un apakšdelma distālā daļa. Piecdesmit gadu vecai sievietei menopauzē viņas turpmākajā dzīvē iespēja gūt kādu no šiem lūzumiem ir apmēram 40%, un tā aptuveni līdzinās iespējai saslimt ar koronāro sirds slimību, bet pārsniedz iespēju saslimt ar krūts vēzi. [2] 2000. gadā Eiropā konstatēts 620 000 jaunu gūžas kaula kakliņa lūzumu, 574 000 jaunu apakšdelma lūzumu, 250 000 augšdelma proksimālās daļas lūzumu un 620 000 klīnisku mugurkaula skriemeļu lūzumu sievietēm un vīriešiem, kas vecāki par 50 gadiem. Tas veidoja 34,8% no visiem lūzumiem pasaulē, [3] un šo lūzumu ārstēšanas tiešās izmaksas bija 36 miljardi eiro. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šos skaitļus, kad pieņemam lēmumu par kādas hroniskas slimības (t. sk. osteoporozes) ārstēšanas taktiku un terapijas preparātu izvēli.
Visbiežākais nāves iemesls 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir koronārā sirds slimība. Svarīgi apzināties, ka glikozes līmeņa un arteriālā asinsspiediena kompensācijas rādītājiem nav spēkā likums “jo zemāk, jo labāk”. Pēdējo gadu cukura diabēta pētījumi atklāj jaunas atbildes uz jautājumiem, cik zemam jābūt HbA1c, sistoliskajam asinsspiedienam un lipīdu līmenim, lai mazinātu mirstības risku cukura diabēta pacientiem.
Tas zināms kā aksioma, kas nevienam vairs nav jāpierāda, – cik svarīgi ātri normalizēt pacienta paaugstināto cukura līmeni asinīs, nepieļaut šā līmeņa krasas svārstības, lai saglabātu pacientu dzīvildzi populācijas vidējo rādītāju pakāpē. Kā to panākt – par to šis raksts.
Kā zināms, 2. tipa cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam raksturīga hiperglikēmija ar traucētu insulīna sekrēciju un tā rezistenci. Šī slimība bieži tiek diagnosticēta vēlīni pēc astoņu līdz desmit gadu “mēmā” perioda. Izplatība pasaulē ar 2. tipa diabētu strauji pieaug. Šajā rakstā – pārskats par perorālajiem antidiabētiskajiem līdzekļiem, kā arī insulīna terapijas konsekvencēm pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Metabolais sindroms ir viena no tipiskākajām veselības problēmām attīstītās valstīs. Tas ir komplekss daudzfaktoru stāvoklis ar plašām asociācijām dažādās orgānu sistēmās, no kurām visredzamākā ir metabolā sindroma vai tā komponentu dramatiskā saikne ar sirds-asinsvadu saslimšanām. Šobrīd literatūrā pieejami ļoti daudzi darbi par šīm tēmām, kuri tomēr sniedz visai maz jaunu ziņu, pamatā apstiprinot vai niansējot jau iepriekš atklāto.
Aptaukošanās bērnu vecumā jāuzskata par nopietnu veselības problēmu, ko daudzās pasaules valstīs novērtē līdzvērtīgi epidēmijai. Atbilstīgi Pasaules Veselības organizācijas datiem no 1963. gada aptaukošanās biežums pusaudžu vidū trīskāršojies – saslimstība palielinājusies no 5% līdz 17%. Par adipozitātes pieaugošo problēmu liecina vēl daži fakti – Eiropas Savienības valstīs 8,5% sešus gadus vecu bērnu jau ir liekais svars, ASV 4,2% bērnu – metabolais sindroms, Latvijā 10 procentiem 14–17 gadu vecu meiteņu – adipozitāte.
Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.
Osteoporozes dēļ samazinās kaulu minerālu blīvums, pēc vieglām traumām iespējami lūzumi. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar osteoporozes sāpju sindroma patoģenētiskajiem mehānismiem un ārstēšanas tendencēm.
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Oktobra numurā aizsākām rakstu par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, par kurām runājot, galvenā vieta atvēlēta trim endokrīnajām slimībām: feohromocitomai, primāram hiperaldosteronismam un Kušinga sindromam. Pagājušā numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī tādām mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas tāpat veicina asinsspiediena paaugstināšanos, proti, vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Šajā numurā par – Kušinga sindromu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Miega traucējumi grūtniecības laikā ir bieži sastopami, un ASV bieži tiek izmantoti nebenzodiazepīnu sedatīvas miega zāles (z-zāles) to korekcijai. Tomēr pastāv ierobežoti pierādījumi par šo medikamentu drošumu auglim. Lai izvērtētu, vai z-zāļu ekspozīcija pirmajā trimestrī veicina iedzimtu defektu attīstību, veikts kohortas pētījums ASV.
