Kad insulīnu uzņem perorāli, tas absorbējas gļotādās mutē un zarnās un gremošanas procesā tiek sašķelts sīkākās sastāvdaļās. Tāpēc perorāli uzņemts insulīns nekādi neietekmē glikozes līmeni asinīs. Tā vietā, lai samazinātu glikozes līmeni asinīs, perorāli uzņemts insulīns drīzāk darbojas kā vakcīna, kas stimulē imūno sistēmu un varētu pasargāt no 1.tipa cukura diabēta attīstības.
Vakar Stokholmā Eiropas Diabēta izpētes asociācijas ikgadējās sēdes ietvaros prezentēti EMPA-REG OUTCOME (Empagliflozin, Cardiovascular Outcomes, and Mortality in Type 2 Diabetes) pētījuma rezultāti. Prezentācijā piedalījās arī Doctus.
Gestācijas diabēts attīstās 3-20% grūtnieču. Sievietēm, kurām grūtniecības laikā attīstās gestācijas diabēts, ir septiņas reizes lielāks risks dzīves laikā attīstīties 2.tipa cukura diabētam. Analizējot datus, kas iegūti 20 gadu laikā, pētnieku komanda no McGill Izpētes Centra noskaidrojusi, ka gestācijas diabēts palielina 2.tipa cukura diabēta risku ne tikai mātēm, bet arī tēviem.
Cukura diabēts (CD) un ātriju fibrilācija (AF) ir plaši izplatītas patoloģijas, kuras veido lielu daļu no sabiedrības veselības problēmām un ir kardiovaskulārās mirstības pamatā. Zinātniskajā literatūrā par šo abu patoloģiju saistību ir pretrunīgi dati, kā arī prognoze pacientiem ar abām šīm patoloģijām nav pētīta plašos populāciju pētījumos.
Gandrīz 50% sieviešu ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) attīstās pre-diabēts vai 2.tipa cukura diabēts līdz 40 gadu vecumam, bet šīs korelācijas iemesli nav līdz galam zināmi. Amerikas Fizioloģijas biedrības pētījums piedāvā versiju, ka palielinātajam diabēta riskam pamatā ir iekaisums.
Smēķēšana palielina varbūtību, ka attīstīsies 2. tipa cukura diabēts. Vairākos pētījumos pierādīts augstāks riska līmenis cilvēkiem 3—5 gadus pēc smēķēšanas atmešanas, salīdzinot ar tiem, kas turpina smēķēt. Tikai pēc 10—12 gadiem risks sarūk līdz nesmēķētāju riska līmenim.
Dinosticēts cukura diabēts ir saistīts ar vēlīnākās stadijās atklātu krūts vēzi, secināts Kanādā veiktā pētījumā. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā Breast Cancer Research and Treatment.
2000. gadā tika noteikta E vitamīna vidējā dienas deva (12 mg/dn). Neskatoties uz to, pasaulē turpinās diskusijas par to, kāds ir nepieciešamais E vitamīna daudzums dienā. Vairāk nekā 90% Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotāju, kuri nelieto uztura bagātinātājus, neuzņem noteikto E vitamīna diennakts devu ar pārtiku. Līdzīga tendence ir pierādīta arī citviet pasaulē.
Zems 25-OH D vitamīna līmenis bērnībā bija saistīts ar subklīnisku aterosklerozi 25 gadus vēlāk, secināts pētījumā, kurš publicēts žurnālā Journal of Clinical Endocrinology & Metabolism.
Nesen veiktā pētījumā secināts, ka pievienojot krūts blīvuma mērījumus citiem izmeklējumiem, var labāk prognozēt krūts vēža attīstības risku. Krūts blīvuma mērījumu pievienošana riska modelim ļauj izveidot personalizētu riska modeli, kas arī nosaka, cik bieži sievietei jāveic krūts mammogrāfija, pamatojoties uz viņas unikāliem riska faktoriem.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
