Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [1] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas. Iepriekšējā <em>Doctus</em> numurā apskatījām mikrobiotas attīstību un to ietekmējošos faktorus. Šoreiz turpinām ar rekomendācijām probiotiku lietošanā atbilstīgi Pasaules Gastroenteroloģijas organizācijas globālajām vadlīnijām.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Bērna mikrobioms sāk veidoties antenatālajā periodā, auglim atrodoties in utero. [3—5] Postnatāli notiek mikrobiotas progresīva diversifikācija, pieaugot mikroorganismu skaitam. Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [7] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas.
Kalprotektīns ir kalciju saistošs proteīns, ko audu iekaisuma gadījumā ražo neitrofilie leikocīti un monocīti. Kalprotektīnu atklāja 20. gadsimta 80. gados. Mūsdienās kalprotektīna līmeņa noteikšanu fēcēs plaši lieto iekaisīgu zarnu slimību (IZS) diagnostikā un pacientu novērošanā. Ar laboratoriskās analīzes metodēm to var izmērīt dažādos bioloģiskajos šķidrumos: asinīs, siekalās un urīnā. Vairāki pētījumi apstiprina kalprotektīna līmeņa serumā korelāciju ar autoimūnām slimībām. Kalprotektīns fēcēs ir specifisks marķieris IZS diagnostikā. [9]
Funkcionāli zarnu darbības traucējumi ir bieža kuņģa—zarnu trakta problēma gan bērniem, gan pieaugušajiem. Pēdējos gados šo traucējumu raksturošanai izvēlēts termins, kas jau norāda uz to patoģenēzi: zarnu trakta—smadzeņu mijiedarbības traucējumi. Jau kādu laiku funkcionālu gremošanas trakta traucējumu rašanos saista ar izmaiņām zarnu trakta—smadzeņu ass darbībā. [6] Tomēr vēlākie pētījumi parādīja, ka precīzāks apzīmējums būtu zarnu—mikrobiotas—smadzeņu ass, tādējādi uzsverot mikrobiotas lomu ass disregulācijā. [11; 15]
Žults atvilnis jeb žults reflukss, jeb duodenogastroezofageālais reflukss ir medicīnisks stāvoklis, kad žults, kas ir aknu ražota gremošanas sula, no divpadsmitpirkstu zarnas plūst uz kuņģi un reizēm uz barības vadu. Šis atvilnis var izraisīt diskomfortu, sāpes un citus simptomus, kas bieži vien ir līdzīgi skābes refluksa (gastroezofageālā atviļņa slimības jeb GEAS) simptomiem un sūdzībām.
Kolonoskopija jeb apakšējā endoskopija ir ļoti informatīvs izmeklējums dažādu gastrointestinālu slimību diagnostikā. Kolonoskopiju var izmantot kā diagnostisku rīku un arī kā ārstēšanas metodi. Šī metode palīdz diagnosticēt iekaisīgas zarnu slimības (čūlaino kolītu, Krona slimību), divertikulozi, kolorektālo vēzi un citas zarnu trakta slimības. Nereti ikdienas praksē zarnu trakts sagatavots nepilnvērtīgi, tāpēc nepilnvērtīgi ir arī izmeklējuma rezultāti un kolonoskopijas laikā nav iespējams veikt adekvātas terapeitiskas manipulācijas.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Dzelzs deficīta anēmija klīniskajā praksē bieži saistīta ar kuņģa—zarnu trakta slimībām. [1—3] Dzelzs deficīta anēmiju var veicināt dažādi faktori, piemēram, hroniska asiņošana, malabsorbcija un hronisks iekaisums. Dzelzs deficīts pat bez anēmijas var būtiski ietekmēt fiziskās un kognitīvās spējas un pasliktināt dzīves kvalitāti.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Diabētiskā perifērā neiropātija (DPN), kas definēta kā vibrāciju uztveres sliekšņa (VPT) pārsniegšana virs 25 V, bija statistiski nozīmīgi saistīta ar paaugstinātu demences un cerebrovaskulāru slimību risku pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2D).
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
2026. gada 25. aprīlī, svinot jau savu piekto norises gadu, notika RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2026.
