Kāpēc otra specialitāte?
Kāda ir prakse — kas pamudina un motivē apgūt un strādāt nozarē līdzās savai pamatspecialitātei? Divu ārstu stāsti par to, kā otra specialitāte ļauj palūkoties uz pacientu.
Kāda ir prakse — kas pamudina un motivē apgūt un strādāt nozarē līdzās savai pamatspecialitātei? Divu ārstu stāsti par to, kā otra specialitāte ļauj palūkoties uz pacientu.
Eiropas Savienībā ir vismaz 15 miljoni (~2% populācijas) sirds mazspējas (SM) slimnieku, bet ASV ir 5 miljoni SM slimnieku, turklāt ik gadu šāda diagnoze tiek noteikta vēl pusmiljonam iedzīvotāju. SM biežums progresīvi pieaug, kļūstot par galveno saslimstības un mirstības iemeslu veciem cilvēkiem. Vecu SM pacientu ārstēšana sagādā grūtības tāpēc, ka lielos klīniskos pētījumos veci cilvēki pārsvarā netiek iekļauti, līdz ar to veciem cilvēkiem nav iespējas saņemt pierādījumos balstītu ārstēšanu. Turklāt, ņemot vērā blakusslimības un ar vecumu saistīto riska pieaugumu, veci pacienti retāk saņem specializētu intervencionālu vai ķirurģisku ārstēšanu.
Rietumvalstu sabiedrība arvien vairāk noveco – jau šobrīd Eiropas Savienībā vidējais dzīves ilgums ir 79,4 gadi. Latvijā tie ir 73,4 gadi, bet tiek prognozēts, ka 2030. gadā tie būs jau 78,5 gadi, tāpēc ārstiem arvien biežāk jāapgūst un jāmeklē jaunas iespējas, kā iespējami labāk ārstēt pacientus lielā vecumā. Mūsdienās gandrīz ikvienas specialitātes ārsti ikdienas praksē konsultē daudz vecu cilvēku. Tā kā viņu skaits pieaug, pasaules literatūras apskatā apkopojām jaunākos pētījums geriatrijas jomā.
Literatūras dati rāda, ka gastroezofageālā atviļņa slimības (GEAS) biežums sabiedrībā pieaug. [1] Kā iespējamos cēloņus var minēt gan izmaiņas dzīvesveidā un uzturā, gan medikamentu lietošanu, kā arī slimības labāku atpazīšanu un biežāku diagnostiku. Tā kā GEAS ārstēšana bieži saistīta ar ilgstošu medikamentu lietošanu, lielākā daļa ārstu ir daudzpusīgi un labi informēti par šo patoloģiju. Tāpēc šajā rakstā par divām vecumgrupām, kam GEAS norise ir nedaudz atšķirīga, – GEAS bērniem un gados vecākiem cilvēkiem.
Arteriālā hipertensija līdz ar koronāro sirds slimību ir biežākā sirds-asinsvadu slimība. Arteriālās hipertensijasizplatība progresīvi palielinās, cilvēkiem novecojot. Izplatība pasaules iedzīvotāju vidū ir aptuveni 25%, bet vecumā no 50 līdz 65 gadiem tā jau pārsniedz 50%, bet pēc 65 gadu vecuma sasniedz 65%. Framinghemas pētījumā hipertensija pēc 55 gadu vecuma attīstījās 90% pacientu, kuriem līdz tam asinsspiediens bija normāls.
Gados veci cilvēki ir lielākie zāļu patērētāji, jo ar gadiem pieaug saslimšanu daudzums, mazinās organisma aizsargspējas, bet uz šā fona zāļu lietošana kļūst problemātiskāka. Zāļu lietošanu lielā mērā ietekmē arī sociālie apstākļi, slimnieka psihiskais stāvoklis, taču noteicošais faktors ir ar vecumu saistītās izmaiņas organismā, kas nosaka preparātu farmakokinētikas un farmakodinamikas izmaiņas. Šajā rakstā aktualizētas šīs īpatnības, kas noderēs kolēģiem praksē.
Saskaņā ar statistikas prognozi attīstītās valstīs, arī Latvijā, iedzīvotāju skaits grupā no 65 gadiem un vecākiem turpmākajos 25 gados palielināsies par vairāk nekā 30%, vidējais dzīves ilgums pieaugs no 76 līdz 80 gadiem. Jau tagad Latvijā palielinās gados vecu, bet vēl darbspējīgu cilvēku skaits, kuriem ir teicamas profesionālās īpašības un pēc kuriem ir pieprasījums darba tirgū. Mūsdienu gerontoloģija būtisku nozīmi piešķir indivīda normālas, fizioloģiskas jeb bioloģiskas novecošanas traucējumiem saistībā ar neproduktīva stresa un sociālās adaptācijas problēmu ietekmi uz organismu: indivīdam attīstās neirotisks stāvoklis, trauksme un depresija, kognitīvi traucējumi. [1; 2]
Tāpat kā citur pasaulē arī Latvijā pārejas vecums mūsdienās ir darbspējas vecums. Daudzi vīrieši un sievietes savā profesionālajā izaugsmē ir sasnieguši teicamu līmeni, vienlaikus ģimenes dzīvē ciešot no zemas dzīves kvalitātes. Partneru attiecībās var prevalēt konflikti vai samierināšanās ar patiesību: ”Vairs neesam jauni!” Zi nātniskajā literatūrā un seksuālās veselības medicīnas kongresu atziņās būtiska nozīme tiek piešķirta negatīvu stresa faktoru ietekmei laulātā pāra attiecībās. Konsultācijā abi sūdzas par seksuālu disharmoniju, savstarpēju nepatiku, ģimeniskās adaptācijas traucējumiem, zaudētu kopdzīves perspektīvu. Šie pāri nonāk konfliktsituācijās saskarsmē ar tuviniekiem, kolēģiem, sabiedrību. Daži no pāriem šķiras, citos gadījumos viens no pāra meklē savas seksuālās kvalitātes apliecinājumu dzimumsakaros ar gados jaunāku partneri, dzīvo dubultu dzīvi.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Ar bronhiālo astmu pasaulē pēc dažādu autoru aplēsēm slimo no 260 līdz 339 miljoniem cilvēku. [1—3] No 2019. un 2021. gadā iegūtajiem pētījumu datiem secināms, ka ik gadu pasaulē astmas dēļ mirst 436 līdz 461 tūkstoši jeb 5,8 cilvēki uz 100 000 iedzīvotāju. [4; 5] Atbilstīgi mūsdienu izpratnei par astmu tā nav viendabīga slimība, bet tiek uzskatīta par heterogēnu sindromu, par ko liecina sākums atšķirīgā vecumā, dažādi slimības riska faktori, klīniskās izpausmes un gaita (fenotipi), daudzveidīgi slimības mehānismi (endotipi) un atšķirīga atbildes reakcija uz ārstēšanu. [6—10]
Limfadenopātija bērniem ir bieža — līdz 50 % veselu bērnu var būt palpējams palielināts limfmezgls. Galvenie bērnu limfadenopātijas iemesli ir lokālas vai sistēmiskas infekcijas, retāk — autoimūnas un neoplastiskas slimības. Rakstā skaidrota taktika akūta un subakūta limfadenīta gadījumā bērniem.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
Atmiņa un verbālais plūdums pasliktinājās būtiski lēnāk cilvēkiem, kuri pārtrauca smēķēšanu vidējos vai vēlākos dzīves gados, salīdzinot ar tiem, kuri turpināja smēķēt, un kognitīvie ieguvumi no smēķēšanas atmešanas tika novēroti neatkarīgi no vecuma, kurā smēķēšana tika pārtraukta, liecina jauns pētījums.