Kāpēc otra specialitāte?

Ģimenes ārste un homeopāte

"Galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos padziļināti apgūt homeopātiju un pacientiem, kas to vēlas, piedāvāju šādu ārstniecību, ir praksē gūtā pieredze, ka tā ir efektīva," atzīst ILZE AIZSILNIECE, viena no desmit ģimenes ārstiem, kas ir arī sertificēti homeopāti.

"Kad studiju sestajā kursā ciemojos pie draugiem Karolinska Universitātē Zviedrijā, radās iespēja pabūt arī antroposofās medicīnas klīnikā Jarvē. Tas man bija jauns, pavisam citāds skatījums uz cilvēku un iespējām rūpēties par viņa veselību. Tomēr nešķita, ka nu vajadzētu iet šajā virzienā, jo tolaik arī mana izvēlētā specializācija, ģimenes medicīna, Latvijā bija jaunums - studēju pirmajā grupā, kas to apguva.

Pabeigusi rezidentūru, savai mazajai ģimenes ār-stes privātpraksītei īrēju telpas Rakstnieku poliklīnikā, kur strādāja arī daktere Svetlana Lapjucko. Viņa koleģiālās sarunās stāstīja, kā vēl varētu pacientu ārstēt, rosināja rūpīgi apsvērt, vai antibakteriālie medikamenti tiešām vienmēr nepieciešami. Pirmā interese par homeopātiju man radās, pateicoties dakterei Lapjucko. Vēlāk pabiju īsos homeopātijas kursos Anglijā, bet pamazām praktizēt to sāku no 1994. gada. Tad arī sapratu: lai šādi ārstētu pacientus, nepieciešamas daudz dziļākas zināšanas. Vairākus gadus mācījos Latvijas Homeopātu asociācijas rīkotajos kursos, tad nokārtoju sertifikācijas eksāmenu un ieguvu ārstes homeopātes kvalifikāciju. Homeopātijai pievērsos ne tāpēc, ka būtu kardināli mainījies mans pasaules uzskats vai gadījies piedzīvot neveiksmes, cenšoties pacientam palīdzēt ar tradicionālās Rietumu medicīnas metodēm un līdzekļiem. Un es arī tagad nereti pacientiem iesaku labāk dzert vienu tableti, nevis septiņus pulverus, graudiņus, tējas, turklāt tērējot tam daudz naudas. Manuprāt, vienmēr svarīga ir racionalitāte - gan ar klasiskajām Rietumu, gan citām terapijas metodēm.

Ir situācijas, kad homeopātiju neizvēlos kā primāro - ne tāpēc, ka tā būtu bezspēcīga, piemēram, pneimonijas ārstēšanā, bet tāpēc, ka, iespējams, manas zināšanas nav tik pilnīgas, lai šādi pacientam palīdzētu pietiekami efektīvi un ātri, kas plaušu karsoņa gadījumā ir būtiski. Taču ir iespējams kombinēt terapijas un, pateicoties homeopātisko līdzekļu izmantošanai, samazināt ķīmiskā medikamenta devu. Nu jau gandrīz divdesmit gadu laikā esmu daudz ko iemācījusies un pārliecinājusies, ka bieži vien šāda ārstēšana palīdz tikt galā ar kādu pacienta hronisku slimību, kad nekas cits nav līdzējis un Rietumu medicīnas līdzekļi uzlabojumu nav snieguši. Turklāt homeopātisko zāļu iedarbība ir arī daudz maigāka, organismam saprotamāka nekā ķīmiskajiem preparātiem raksturīgā.

Homeopātijā daudz liekāka nozīme ir cilvēka individualitātei, viņa unikālajam tipam. Lai to izprastu, ārstam jāstrādā "smalkāk", pacientam veltot vairāk laika un uzmanības, ja nepieciešams, mainot ārstēšanā izmantotā preparāta potenci vai lietošanas biežumu. Savukārt pacientam jābūt pacietīgākam. Jo tas ir sadarbības process.

Kas tad ir slimība? Tēlaini var sacīt: jebkura slimība ir saruna, citādi kā vien caur izmaiņām pašsajūtā ķermenis nevar mums pavēstīt, ka tajā noris kas patoloģisks, ka izjaukts līdzsvars, kādam jābūt, lai justos labi. Tā vietā, lai censtos noskaidrot disbalansa cēloni un saprastu, kas maināms, mēģinām traucējošo izpausmi apspiest. Pēc šāda principa - ātrāk un pilnīgāk nomākt simptomus, īsti nezinot, kas tos izraisa, - darbojas lielākā daļa allopātisko medikamentu. Jā, reizēm tas ir vajadzīgs - pret stiprām sāpēm vai augstu asinsspiedienu jāvēršas neatliekami, lai atvieglotu vai padarītu drošāku pacienta stāvokli. Taču vai cilvēki tāpēc, ka ir daudz tiešām izcilu, svarīgu sasniegumu medicīnā, ka radīti arvien modernāki medikamenti un sarežģītākas tehnoloģijas, ir kļuvuši veselāki un laimīgāki?

Tāpēc būtu vēl un vēlreiz jādomā par Rietumu medicīnas pamatlicēja Hipokrata atzīto: cilvēka dzīvē ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kā viņš ēd, ko dzer, kāds ir viņa dienas ritms, kā kustas, kāds ir gaiss ap viņu, cik tīrā vidē dzīvo un kā domā. Mēs par to bieži vien aizmirstam, lai gan tas ir pamats, ar ko būtu jānodarbojas ģimenes medicīnā. Kā homeopātijas, tā arī ājurvēdas, antroposofās vai tradicionālās Ķīnas medicīnas skatījums uz cilvēku mani saista tāpēc, ka tās raugās uz pacientu ne tikai kā uz biorobotu, ko var salabot, ja tam kāda detaļa bojāta, bet gan kā uz domājošu, mīlošu, jūtošu būtni, kurai ir saikne ar Dievu. Kā uz būtni, kas daudz spēj sev palīdzēt pati. Pie šādas - būtībā hipokratiskas - attieksmes būtu jāatgriežas arī Rietumu medicīnai.

Būdama ģimenes ārste un homeopāte, neesmu jutusies pretrunīgi. Jo vai gan ir kāda pretruna starp terapiju un ķirurģiju? Ja nelīdz tablete, iespējams, jāņem skalpelis un jāoperē. Tāpat ar allopātisko vai homeopātisko ārstniecību."

Pataloganatoms un geriatrs

ANDREJS GARKULS medicīnā un ārsta profesijā nolēmis atgriezties pēc ilgāka pārtraukuma. Pašlaik viņš 53 gadu vecumā Rīgas Stradiņa universitātes rezidentūrā trešo gadu apgūst geriatriju. Veselības inspekcijas dati liecina, ka Latvijā pašlaik pamata darbavietā praktizē divi geriatri un tikpat daudz - blakus darbavietā.

"Savulaik strādāju par patologanatomu - vispirms Alūksnē, pēc tam Stradiņa slimnīcā. Kad Latvijā sākās pārmaiņu laiki un mediķu algu līmenis izrādījās tik zems, ka darba samaksa izdzīvošanai bija par knapu, izlēmu diezgan kardināli mainīt dzīvi un pēc piecpadsmit gadiem medicīnā Latvijas Universitātes maģistratūrā izstudēju franču valodu. Tomēr, laikam ejot, savu izvēli pārdomāju vēlreiz.

Kad pirms divarpus gadiem izšķīros atgriezties medicīnā, vienīgā iespēja bija rezidentūra. Vispirms domāju par manai pirmajai medicīnas nozarei tuvāku jomu - tiesu eksperta vai patologa specialitāti. Taču tajās brīvu, no budžeta apmaksātu rezidentūras vietu nebija. Toties varēju iestāties geriatrijas programmā. Tā nu jau pusi no četriem rezidentūras gadiem esmu nomācījies. Ceru, ka 2015. gadā būšu kļuvis par pilntiesīgu ārstu un varēšu strādāt patstāvīgi.

Četru gadu studiju cikls ir diezgan ilgs, varbūt pat pārlieku, tomēr vienlaikus jāatzīst - ko mācīties ir pietiekami. Kaut vai tikai viens aspekts - pa to laiku, kamēr biju prom no medicīnas, ārstniecībā lietotās zāles ir būtiski mainījušās. Tāpat diagnostikas un terapijas metodes. Jāapgūst dažādi cikli dažādās klīnikās. It īpaši pirmajā rezidentūras gadā bija smagi jāmācās.

Kāpēc izvēlējos geriatriju? Nenoliegšu, ka svarīga bija iespēja mācīties par valsts budžeta līdzekļiem, taču tas ir tikai viens faktors. Otrs - veco ļaužu īpatsvars mūsu sabiedrībā pieaug, turklāt senioru veselības aprūpe un ārstēšana ir specifiska. Viņiem konstatēto diagnožu saraksts mēdz būt garāks nekā gados jaunākiem pacientiem un, tā kā veselības problēmu ir vairāk, diagnostika un nepieciešamo medikamentu izvēle jāveic īpaši rūpīgi. Domāju, ka esmu atradis specialitāti, kurā darba netrūks. Esmu apmierināts."

                                                                                    Foto: Jānis Brencis un no DOCTUS arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2014. gada marta numurā