Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka Latvijā 2010. gadā 97,3% grūtnieču bijusi vismaz viena antenatālā vizīte grūtniecības laikā. [43] "Latvijas veselības aprūpes statistikas gada grāmatā 2012" minēts, ka 2012. gadā Latvijā notika 19 401 dzemdības. [33]
Vai nu palīdzēs daktere Tirāne, vai neviens – ar šādiem vārdiem sievietes, kam neizdodas ieņemt vai iznēsāt bērniņu, pie viņas bieži vien sūta kolēģi. Viņa ar pacientēm nečubinās, ir lietišķa, dažkārt arī paskarba, taču pie ginekoloģes endokrinoloģes ASTRĪDAS TIRĀNES prakses kabineta vienmēr kāda sieviete gaida uz pieņemšanu.
Pēdējos gados aktuāls un plaši apspriests jautājums ir par demogrāfisko situāciju Latvijā, kas tiek uzskatīta par kritisku. Tās pasliktināšanos paredz arī nākotnē. Demogrāfiskos procesus sabiedrībā kopumā kā tieši, tā netieši ietekmē gan sociālie, gan politiskie un ekonomiskie apstākļi. Protams, sieviete, viņas ķermenis un tā veselība (īpaši reproduktīvo orgānu) ir svarīgi aspekti šajā kontekstā.
Būt ārstam nozīmē ne tikai piederēt zināmai profesijai – tas ir dzīvesveids. Tāpēc laikam jau likumsakarīgi, ka šīs profesijas pārstāvji var lepoties ar daudz un spēcīgām dinastijām. Kādas bērnības atmiņas iespaidojušas profesijas izvēli? Ko nozīmē vecāku “zīmogs”? Cik viegli vai sarežģīti turpināt iešanu vecāku pēdās – jo pacienti un kolēģi vismaz sākumā vērtēs, salīdzinās... Un kādas vecāku mācības paturētas prātā?
Ar ANITU DRESMANI tiekamies ginekologu prakses “Quartus” telpās. Viņa ir atbraukusi ciemos – “Quartus” bijusī direktore jau gadu strādā Norvēģijā, Tronheimā, šīs valsts lielākajā privātajā veselības centrā “Aleris”. Anita izsaiņo torti “Cielaviņa”, Norvēģijā ļoti pietrūkstot skaistu kūciņu, bulciņu. “Ar mazo meitu iegājām kafejnīcā. Bērnam mirdz acis – tik daudz kūku! Tronheimā tā nav. Bet tur ir kas cits. Varu iziet ārā un kāpt kalnā vai kāpt lejā uz fjordu...”
Mūsdienās ārstu, pie kura doties uz konsultāciju, pacienti aizvien biežāk izvēlas ļoti rūpīgi. Informācijai par ārstiem elektroniskajā vidē var piekļūt neierobežots cilvēku skaits, turpretī laba atsauksme uzrunā personiskāk. Viens no svarīgākajiem medicīnas komponentiem ir ārsta un pacienta psiholoģiskās attiecības. [1] Tieši šo aspektu vēlējāmies izpētīt, lai noskaidrotu, ko mēs, ginekologi, varam uzlabot ikdienas darbā, lai mūsu pacientes būtu apmierinātas un ārsta labo vārdu nestu tālāk. Rīgas Dzemdību namā aptaujājām pacientes par sieviešu attieksmi pret ginekologiem–dzemdību speciālistiem gan grūtniecības laikā, gan arī dzemdībās un pēcdzemdību periodā.
Dzemdības ūdenī ir dzemdības, kad mazulis piedzimst ūdenī, mātei atrodoties vannā. [3] Ir svarīgi nejaukt dzemdības ūdenī ar relaksāciju ūdenī aktīvās fāzes laikā un jaundzimušā piedzimšanu uz dzemdību galda. Veikti vairāki pētījumi, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības un iegremdēšanās ūdenī dzemdību I fāzē, bet ir ļoti maz pētījumu, kur salīdzinātas klasiskās vaginālās dzemdības ar dzemdībām ūdenī, kad jaundzimušais pasaulē nāk zem ūdens.
Dzemdes kakla vēzis (DKV) ir pasaulē un Latvijā otrā biežāk sastopamā vēža lokalizācija sievietēm līdz 45 gadu vecumam. PVO dati liecina: katru gadu tiek reģistrēts ap 470 000 saslimšanas ar DKV gadījumu, bet ikgadējā mirstība ir apmēram 250 000 gadījumu. Latvijā 1997. gadā saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija 12,5 uz 100 000 sieviešu, bet 2009. gadā jau 18,9 uz 100 000 sieviešu, mirstība no DKV 1997. gadā bija 6,3 uz 100 000, bet pēc 12 gadiem - 8,1 uz 100 000 sieviešu.
DAIGA BARANOVSKA, ginekoloģe, ārstu prakses "Quartus" direktore: "Man nav lielas pieredzes sadarbībā ar Veselības inspekciju. Mūsu praksē ir bijušas regulārās kontroles, taču man nav radies ļoti negatīvs priekšstats. Nezinu, vai tas nāk no padomju laikiem, bet neizskaidrojamas bailes, uztraukums pirms šādām kontrolēm ir. Jo biežākā sarunas forma, ja kaut kas ne tā, ir sods"
Pagājušā gada rudenī jaunajai ginekoloģei IEVAI BAIDEKALNAI pavērās iespēja kādu laiku stažēties ginekoloģijas klīnikā Bāzelē. Rezidente tur guvusi pārliecību, ka Latvijas ārsti nestrādā sliktāk, taču ir jomas, kurās mēs varētu mācīties. Koleģiālās attiecības. Rezidenti ar nodaļas vadītājiem ir uz “tu”. Ieva smaidot teic, ka varētu nofilmēt un rādīt, kādas var būt attiecības darbavietā. Viņai ļoti simpātisks šķitis arī veids, kā ārsti komunicē ar pacientiem – viņi nenogurstoši ik jautājumu sīki izstāsta un paskaidro pacientam. Un tas nekas, ka varbūt jau ceturto reizi.
Dažādu brūču aprūpe un darbs ar pacientu prasa daudzdimensionālu pieeju, jo klīniskās situācijas ir sarežģītas un pacientu ietekmē dažādi faktori. Lielākais izaicinājums ir hroniskās brūces, piemēram, diabētiskās pēdas čūlas, izgulējumi un venozās čūlas, kuru dzīšana norit lēni sarežģīto patofizioloģisko mehānismu dēļ.
Novembrī Rīgā notika augsta līmeņa apaļā galda diskusija par “Parkinsona slimības ārstēšanas un aprūpes uzlabošanas iespējām Latvijā un visās Baltijas valstīs” Starptautiskā neirologu kongresa BALCONE 2025 ietvaros. Baltijas valstu prezentācijas izgaismoja būtiskas atšķirības Parkinosna slimības pacientu ārstēšanā un aprūpē.
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.