Asins analīzes ir viens no pamata diagnostiskajiem rīkiem gandrīz jebkuram klīnicistam. Pareiza asinsainas interpretācija un taktika ir ļoti nozīmīga gan agrīnu izmaiņu atpazīšanai, gan laicīgas ārstēšanas nodrošināšanai. Hematoloģisko pacientu atpazīšana un aprūpe var būt izaicinājums primārajā aprūpē, bet neskaidros jautājumus vienmēr ir iespējams uzdot kolēģim. Prof. Sandra Lejniece, hematoloģe ar ilgu gadu zinātnisko un praktisko pieredzi, sniedz atbildes uz ģimenes ārstu jautājumiem.
Kurām pacientu grupām ir lietderīgi analīzēs noteikt feritīna līmeni serumā? Kādi ir pamata izmeklējumi pacientam ar jaunatklātu dzelzs deficīta anēmiju? Kādi ir dzelzs deficīta anēmijas ārstēšanas principi? Lasiet hematoloģes BRIGITAS JANICKAS-KUPRAS atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Anēmijas ir ļoti bieža atrade gan ģimenes ārstu, gan citu specialitāšu kolēģu praksē. Nav šaubu, ka pasaulē visbiežākās ir mikrocitārās un hipohromās anēmijas, par kurām jau rakstīts <em>Doctus</em> janvāra un februāra numurā. Šoreiz runājam par anēmijām, kad vidējais eritrocītu tilpums (MCV), vidējais hemoglobīna daudzums eritrocītos (MCH) un vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītos (MCHC) ir palielināti. Tas nozīmē: ja eritrocīts pēc izmēra ir liels un labi pildīts ar hemoglobīnu, bet to daudzums ir samazināts — tā ir hiperhroma makrocitāra anēmija.
Dzelzs deficīta anēmija rodas, ja nav līdzsvara starp to dzelzs daudzumu, ko uzņemam, un to dzelzs daudzumu, ko zaudējam. Visbiežākais cēlonis — asiņošana. Iepriekšējā rakstā (Doctus 2023. gada janvārī) uzsvērts, ka sievietes ir vislielākā riska grupa asins zuduma dēļ menstruācijās un dzelzs patēriņa dēļ grūtniecības laikā. Vīriešiem un sievietēm menopauzē iemesls parasti ir asiņošana no kuņģa—zarnu trakta, tāpēc šajos gadījumos ārsta pirmais uzdevums ir audzēja izslēgšana.
Kad pacients jānosūta pie hematologa? Spriežot pēc prakses, atbilde uz šo jautājumu katram ģimenes ārstam ir sava un attiecīgi arī rīcība, uz konsultāciju pie hematologa nosūtot pēc dažādiem principiem: piemēram, nosūta ar hemoglobīnu 110 g/l un leikocītiem 3,3 × 109/l, kad hematologs tomēr uzskata, ka problēma jārisina pašam ģimenes ārstam, toties nenosūta ar trombocītiem virs 800 × 109/l un neitrofilajiem leikocītiem 0,23 × 109/l, kad būtu jānosūta obligāti...
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Anorexia nervosa un bulimia nervosa ir nopietni ēšanas traucējumi, kuru attīstība saistīta gan ar ģenētiskiem, gan vides riska faktoriem, kā arī ar medicīniskām, psiholoģiskām un sociālām sekām. Šie ēšanas traucējumi biežāk skar pusaudžus un jaunus pieaugušos un lielākoties ir hroniskas vai recidivējošas gaitas. Pētījuma autoru mērķis bija aprēķināt pasaules, reģionālo un nacionālo anoreksijas un bulīmijas prevalenci, kā arī ar anoreksiju saistītos mirstības rādītājus no 1990.-2023.gadam, kā arī izteikt prognozes slimību slogam tuvā nākotnē.
