Pacienti bieži jautā: “Kādam īsti būtu jābūt normālam sirds ritmam?” To vaicā pacienti, kam sirdsdarbības frekvence visu mūžu ir 50 ×/min., tā vaicā pacienti, kam sirds ritms diendienā ir 100 ×/min. Ja cilvēkam ritms visu mūžu bijis 50 ×/min. vai 100 ×/min., tad viņš to nejutīs kā diskomfortu.
Janvārī Vīnē (Austrija) norisinājās konference "Closing the circle in anticoagulation — moving into a new era" par dabigatrāna un citu jaunās paaudzes perorālo antikoagulantu (JPOAK) lietošanu, kā arī par dabigatrāna antagonistu idarucizumabu, tā nozīmi un ietekmi uz JPOAK lietošanas paradumiem.
Bradikardijas (<50 x/min) gadījumā pacientiem var būt grūtības koncentrēties, ģībšana, elpas trūkums vai sāpes krūtīs tāpēc, ka nav pietiekama skābekļa piegāde dzīvībai svarīgiem orgāniem.
Sāpes krūtīs ir viena no biežākajām sūdzībām, kuras dēļ pacienti nonāk slimnīcu uzņemšanas nodaļā. Sāpju raksturs pacientiem pat vienādu slimību gadījumā var atšķirties — tāpēc sāpes, kas vienam pacientam pavadīs akūtu kardiovaskulāru slimību, citam var liecināt par pavisam biežu, dzīvību neapdraudošu slimību.
Paaugstināts asinsspiediens var ilgstoši radīt izmaiņas ķermenī, pirms parādās pirmās slimības pazīmes. Daudziem pacientiem simptomi neizpaužas pat tad, ja asinsspiediena līmenis ir bīstami augsts. Ja to nekontrolē, tas pēkšņi var padarīt pacientu par invalīdu ar sliktu dzīves kvalitāti vai viss var beigties fatāli.
Kardiomiopātiju gadījumā sirds muskulis ir funkcionāli vai strukturāli izmainīts. Hipertrofiskā kardiomiopātija ir miokarda slimība, ko raksturo neizskaidrojama kreisā kambara hipertrofija. To konstatē pacientiem bez miokarda pārslodzes ar spiedienu vai vārstuļu kaiti.
Paaugstināts asinsspiediens, svara korekcijas problēmas, kaitīgie ieradumi un pacienta līdzestības trūkums — šīs ir problēmas, ar kurām kardiologs un ģimenes ārsts cīnās visnotaļ bieži. Varbūt šķiet, ka nav vērts runāt par sirds—asinsvadu veselības jautājumiem — viss ir zināms un simtiem reižu pārrunāts.
Pagājušā gadsimta 90-os gados, līdz ar mūsu valsts sākumu pētniekiem medicīnas jomā nācās nopietni pievērsties apzīmējuma "medicīnas ētika" saturam, jo padomju laikā, piemēram, pētījumu ētisko aspektu būtiskākajai sastāvdaļai – pacienta informēšanai un viņa piekrišanai pētījumam netika pievērsta pienācīga uzmanība.
Sievietes, kurām grūtniecības laikā attīstās komplikācijas, ir paaugstināts risks dzīves laikā attīstīties kardiovaskulārām slimībām, kā arī to izraisītas nāves.
Rezistentas hipertensijas gadījumā nav "ideālās" ārstēšanas. Veikts pētījums, lai noskaidrotu, vai ir patiesa hipotēze, ka rezistentas hipertensijas pamatā visbiežāk ir palielināta sāļu aizture organismā un tāpēc spironolaktons ir pārāks pār citiem ne-diurētiskiem medikamentiem, ko pievienot terapijā.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
