Gandrīz var apgalvot, ka Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Uroloģijas nodaļas vadītājs Dr. SAMUILS GORDINS medicīnā ir kopš bērna kājas, jo sāka strādāt par sanitāru pusaudža vecumā, darbu apvienojot ar mācībām 2. medicīnas skolā. Agri iepazina, ko īsti nozīmē ārsta darbs, cik bieza tā garoza.
Jaunie zinātnieki stāsta par viņas spēju pakāpties un pārkāpt pieņemtās robežas, ko uzbūvējam savā prātā. Akadēmiķe Dr. habil. med. JEKATERINA ĒRENPREISA, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece, spēj vienkārši, bez patosa runāt par būtiskām, sarežģītām lietām, par dzīves virsuzdevumu. Par vēža šūnas nemirstību. Un atvadoties sirsnīgi saka: es jūs nepabaroju ar zupu...
Onkologiem un ģimenes ārstiem vaicājām, kā darbojas pērn oktobrī ieviestais zaļais koridors pirmreizējiem pacientiem un kas palicis aiz borta. Kādas problēmas zaļais koridors izkristalizējis un kādus praktiskus rīcības soļus ārsti gribētu ieraudzīt onkoloģisku pacientu aprūpē?
Runātīgi, smaidīgi, skaļāki — tā kolēģus Lionas Vēža institūtā raksturo jaunā zinātniece ANDA HŪNA. “Vēl neparasti, ka franču kolēģi, strādājot šūnu kultūru istabā, gandrīz vienmēr dzied vai līksmi dungo.”
“Niršana ir skaista atpūta no ikdienas rūpēm,” saka onkologs—ķirurgs ANDREJS SREBNIJS, kad tiekamies Latvijas Onkoloģijas centrā. Dakteris ar prieku un reizē skumjām stāsta par savu aizraušanos, jo situācija pasaulē pēdējā laikā ļoti mainījusies un nav zināms, kad atkal varēs relaksēties zemūdens pasaulē.
Kā mazināt mirstību no ādas vēža, kā veicināt agrīnu diagnostiku, kā par ādas vēža profilaksi runāt ar pacientiem? Un visbeidzot, kāpēc ādas vēzim senākās mācību grāmatās varēja atļauties veltīt vien dažas lappuses, bet šodien tēma ir ļoti aktuāla un saslimstības un mirstības dati ir satraukumu rosinoši. Šos jautājumus 24. aprīlī kopējā Eiromelanomas dienai veltītā konferencēs risināja dermatologi, onkologi, pieaicinot arī mediju pārstāvjus un nozares ministru.
Onkologs JĀNIS EGLĪTIS, Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, veic caurmērā trīssimt līdz trīssimt piecdesmit operāciju gadā. Ja rēķina aritmētiski — teju ik dienu pa pacientei ar diagnozi “krūts vēzis”.
To, ka kļūs par ārstu, Onkoloģijas centra galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs JURIS TĀRS sapratis, būdams 6. klases skolnieks. Nekad nav vairījies darba, vienmēr bijis gatavs uzņemties atbildību. Gada laikā veic ap 250 operāciju, ir ilga pieredze audzēju ārstēšanā. Komplicētas un radikālas operācijas, kādas savulaik uzskatīja par unikālām, tagad ir ikdienas darbs.
Ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ir tik sarežģītas, ka grūti tām nosaukt kaut ko līdzīgu – tā reiz rakstīja profesors Ilmārs Lazovskis. Vēl sarežģītākas šīs attiecības padara pacienta piederīgie, kas ne vienmēr ir empātiski līdzās pacientam, bet mēģina nostāties starp pacientu un ārstu. Svarīgākā tad ir saruna. Vārdi. Piedāvājam astoņas praksē nebūt ne retas situācijas.
Par uroloģi-onkoloģi DZINTRU LITAVNIECI, Liepājas reģionālās slimnīcas Uroloģijas nodaļas vadītāju, galvaspilsētas kolēģi saka: Dzintra ir viena no spēcīgākajām savas nozares pārstāvēm Latvijā un, tieši pateicoties viņai, Liepājas slimnīca ir visspēcīgākā uroloģijas jomā starp Latvijas reģionālajām slimnīcām. Pēc medicīnas studiju beigšanas jaunā daktere atgriezās dzimtajā pilsētā ar mērķi sevi pierādīt, nevis būt maza “skrūvīte” galvaspilsētā.
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.