Vēl aizvien valda uzskats, ka vējbakas ir viegla un pašlimitējoša bērnu infekcijas slimība, taču literatūras dati liecina, ka 2—6 % vējbaku pacientu attīstās komplikācijas un līdz pat 80 % gadījumu tās attīstās iepriekš veseliem pacientiem. Riska grupā ir jaundzimušie, pusaudži, pieaugušie un pacienti ar traucētu imūnsistēmas darbību.
Elpas aiztures lēkmes pediatriskajā populācijā nav retums, kāda no epizodēm bijusi gandrīz 5 % bērnu. Visbiežāk rodas 6—18 mēnešu vecumā, bet atsevišķos gadījumos pat līdz četru gadu vecumam. Lēkmju sastopamība nav atkarīga no dzimuma, tomēr nedaudz biežāk novēro meitenēm. Vecākiem epizodes skatīties ir biedējoši, tāpēc agrāk vai vēlāk bērns nonāk pie ārsta.
Autiņdermatīts ir karinošs stāvoklis uz ādas, kuru sedz autiņbiksītes, biežākā ādas problēma zīdaiņiem un bērniem, jo skar 7—35 % zīdaiņu. Visbiežāk autiņdermatītu novēro zīdaiņiem deviņu un 12 mēnešu vecumā, bet tas var attīstīties jebkurā vecumā, kad vien lieto autiņbiksītes.
Vakcinācija ievērojami samazinājusi saslimstību un mirstību no dažādām infekcijas slimībām, ierobežojusi (vai pat pilnībā izskaudusi!) to izplatību un nu kļuvusi par sava veiksmes stāsta upuri.
Divdesmitā gadsimta sākumā britu pediatrs Džords Frederiks Stills rakstīja: “Es nezinu nevienu citu simptomu, kas būtu tik ļoti grūti izskaidrojams kā kolikveida sāpes vēderā.” Mūsdienās, gadsimtu vēlāk, klīnicisti un pētnieki vēl joprojām mēģina saprast un izskaidrot funkcionālus kuņģa—zarnu trakta traucējumus (FKZT).
Daudzi vecāki raizējas par to, ka viņu bērnam ir urīna nesaturēšana jeb enurēze. Par enurēzi kā atkāpi no normas var runāt tad, ja bērnam piecu gadu vecumā (izņemot gadījumus, kad ir intelektuālās attīstības aizkavēšanās) enurēze ir vismaz divas reizes nedēļā trīs mēnešus pēc kārtas, pēc septiņu gadu vecuma — biežāk nekā reizi mēnesī.
Mutes dobuma un barības vada gļotādas saskare ar ķīmiski aktīvām vielām ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju palīdzību un nereti arī ilgstošu ārstēšanos. Kodīgu vielu norīšana nejauši vai suicīda gadījumā sabiedrībā zināma sen. Daiļliteratūrā Šekspīrs aprakstījis, kā Bruta sieva Porcija veic pašnāvību, rijot uguni. [1]
Pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšana uzlabo kognitīvas funkcijas, pašsajūtu, uzmanību, garastāvokli, uzlabo vielmaiņas procesus, ādas stāvokli, palielina aizsardzības spējas, samazina slimību attīstības risku, toties ūdens trūkums organismā var izraisīt nogurumu, koncentrēšanās samazināšanos, galvassāpes, slāpes. [1]
Apmēram 1% dzīvi dzimušo bērnu konstatē iedzimtas sirdskaites. Augstāks sastopamības rādītājs ir nedzīvi dzimušajiem (3—4%), spontāno abortu materiālā (10—25%) un neiznēsātiem zīdaiņiem (~ 2%, izņemot PDA — patent ductus arteriosus). Šajā kopējā sastopamībā nav iekļauts mitrālā vārstuļa prolapss, PDA priekšlaicīgi dzimušajiem un bikuspidāli aortas vārstuļi (sastopami 1—2% pieaugušo). [32]
Cēloņa izzināšana un diagnostika recidivējošām pneimonijām var būt mulsinoša un nebūt nav vienkārša. Pat 30% pacientu cēlonis netiek identificēts. Rakstā piedāvājam praktiskus risinājumus, diferenciālās diagnozes, izmeklējumus bērniem ar recidivējošām dziļo elpceļu infekcijām.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Hroniska nieru slimība (HNS), kas definēta kā patoloģiska albuminūrijas koncentrācija vai aprēķinātais glomerulārās filtrācijas ātrums (aGFĀ), kas ir mazāks par 60 ml/min/1,73 m2 ilgāk par 90 dienām, skar 6–10% no kopējās populācijas visā pasaulē. Kā norādīts pētījumā, visplašāk izmantotais prognozēšanas rīks - nieru mazspējas (NM) riska vienādojums (kidney failure risk equation) - personām ar HNS nespēj vienlaicīgi novērtēt gan NM risku, gan nāves risku, līdz ar to var sniegt neobjektīvas NM riska prognozes.
Krākšana biežāk sāk parādīties iedzīvotājiem pēc 35 gadu vecuma. Ja līdz 24 gadiem to novērojuši tikai 7 % iedzīvotāju un no 25 līdz 34 gadiem – 11 %, tad pēc 35 gadu vecuma krākšana guļot nomoka jau katru piekto iedzīvotāju (20 %). Tāpat tā ir izteiktāka cilvēkiem, kuri kopumā dzīvo neveselīgi (25 %). Šādus datus rāda Mana aptieka & Apotheka jaunākā Veselības indeksa pētījums, kas veikts sadarbībā ar SKDS.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.
Risks mūža laikā saslimt ar priekškambaru mirdzēšanu laika periodā no 2000. līdz 2022.gadam pieauga no katra ceturtā uz katru trešo Dānijas iedzīvotāju. Sirds mazspēja bija izplatītākā ar šo aritmiju saistītā komplikācija un šis risks bija divreiz lielāks nekā insultam.
