Elpas aiztures lēkmes pediatriskajā populācijā nav retums, kāda no epizodēm bijusi gandrīz 5 % bērnu. Visbiežāk rodas 6—18 mēnešu vecumā, bet atsevišķos gadījumos pat līdz četru gadu vecumam. Lēkmju sastopamība nav atkarīga no dzimuma, tomēr nedaudz biežāk novēro meitenēm. Vecākiem epizodes skatīties ir biedējoši, tāpēc agrāk vai vēlāk bērns nonāk pie ārsta.
Autiņdermatīts ir karinošs stāvoklis uz ādas, kuru sedz autiņbiksītes, biežākā ādas problēma zīdaiņiem un bērniem, jo skar 7—35 % zīdaiņu. Visbiežāk autiņdermatītu novēro zīdaiņiem deviņu un 12 mēnešu vecumā, bet tas var attīstīties jebkurā vecumā, kad vien lieto autiņbiksītes.
Vakcinācija ievērojami samazinājusi saslimstību un mirstību no dažādām infekcijas slimībām, ierobežojusi (vai pat pilnībā izskaudusi!) to izplatību un nu kļuvusi par sava veiksmes stāsta upuri.
Divdesmitā gadsimta sākumā britu pediatrs Džords Frederiks Stills rakstīja: “Es nezinu nevienu citu simptomu, kas būtu tik ļoti grūti izskaidrojams kā kolikveida sāpes vēderā.” Mūsdienās, gadsimtu vēlāk, klīnicisti un pētnieki vēl joprojām mēģina saprast un izskaidrot funkcionālus kuņģa—zarnu trakta traucējumus (FKZT).
Daudzi vecāki raizējas par to, ka viņu bērnam ir urīna nesaturēšana jeb enurēze. Par enurēzi kā atkāpi no normas var runāt tad, ja bērnam piecu gadu vecumā (izņemot gadījumus, kad ir intelektuālās attīstības aizkavēšanās) enurēze ir vismaz divas reizes nedēļā trīs mēnešus pēc kārtas, pēc septiņu gadu vecuma — biežāk nekā reizi mēnesī.
Mutes dobuma un barības vada gļotādas saskare ar ķīmiski aktīvām vielām ir neatliekams stāvoklis, kas prasa tūlītēju palīdzību un nereti arī ilgstošu ārstēšanos. Kodīgu vielu norīšana nejauši vai suicīda gadījumā sabiedrībā zināma sen. Daiļliteratūrā Šekspīrs aprakstījis, kā Bruta sieva Porcija veic pašnāvību, rijot uguni. [1]
Pietiekama šķidruma daudzuma uzņemšana uzlabo kognitīvas funkcijas, pašsajūtu, uzmanību, garastāvokli, uzlabo vielmaiņas procesus, ādas stāvokli, palielina aizsardzības spējas, samazina slimību attīstības risku, toties ūdens trūkums organismā var izraisīt nogurumu, koncentrēšanās samazināšanos, galvassāpes, slāpes. [1]
Apmēram 1% dzīvi dzimušo bērnu konstatē iedzimtas sirdskaites. Augstāks sastopamības rādītājs ir nedzīvi dzimušajiem (3—4%), spontāno abortu materiālā (10—25%) un neiznēsātiem zīdaiņiem (~ 2%, izņemot PDA — patent ductus arteriosus). Šajā kopējā sastopamībā nav iekļauts mitrālā vārstuļa prolapss, PDA priekšlaicīgi dzimušajiem un bikuspidāli aortas vārstuļi (sastopami 1—2% pieaugušo). [32]
Cēloņa izzināšana un diagnostika recidivējošām pneimonijām var būt mulsinoša un nebūt nav vienkārša. Pat 30% pacientu cēlonis netiek identificēts. Rakstā piedāvājam praktiskus risinājumus, diferenciālās diagnozes, izmeklējumus bērniem ar recidivējošām dziļo elpceļu infekcijām.
Rinosinusīts (RS) ir deguna dobuma un viena vai vairāku blakusdobumu gļotādas iekaisums. Pediatru un ģimenes ārstu praksē bieži jāuzklausa pacientu vecāku sūdzības par izdalījumiem no deguna un klepu. Akūtas respiratoras vīrusu infekcijas zīdaiņiem un bērniem rudens–ziemas periodā tiek diagnosticētas ļoti bieži.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
