Vēsturiski galvenais uztura ieteikumu mērķis bija nodrošināt augošo bērna organismu ar nepieciešamajām vielām, lai novērstu deficīta stāvokļus un slimības, kas ar tiem saistās. Mūsdienīgas uztura rekomendācijas domātas labas veselības nodrošināšanai un hronisku slimību profilaksei dzīves garumā. Tā kā visa pamatā ir labs uzturs, uzdevu sev jautājumu: vai mēs protam pabarot agrīna vecuma bērnu un ieteikt pareizāko ēdienu atbilstoši individuālām īpatnībām? Grūti. Piedāvāju dažas jaunākās rekomendācijas par papildu uztura lietošanas uzsākšanu zīdaiņiem.
Ikdienas darbā, saskaroties ar bērniem, kuriem ir augšanas problēmas, un viņu vecākiem, aizvien no jauna nākas secināt, ka priekšstats par bērna atpalikšanu augumā kā slimību un tās savlaicīgu ārstēšanu ir neskaidrs. Bieži vien augšanas traucējumi tiek diagnosticēti novēloti. Tā, piemēram, gonādu disģenēzes vidējais diagnosticēšanas vecums Latvijā ir 15,7 gadi. Tomēr ir ļoti svarīgi, lai augšanas aizkavēšanās iemesls tiktu atklāts pēc iespējas agrākā bērna vecumā, sevišķi tāpēc, ka pēdējo gadu desmitu sasniegumi medicīnā radikāli izmainījuši mūsu praktiskās iespējas ietekmēt bērna augšanu.
Aptverot visa vecuma grupas, astma joprojām ir viena no visbiežāk sastopamajām hroniskajām slimībām pasaulē. Tiek veikti arvien jauni pētījumi gan slimības kontroles, gan terapijas uzlabošanai, un ik pēc noteikta laika perioda, pamatojoties uz jaunajiem pētījumiem un atziņām, tiek atjaunotas arī vadlīnijas. Nesen publicētas jaunās GINA 2006 vadlīnijas. Raksta ietvaros aplūkoti jaunākie uz bērnu astmu attiecināmie šo vadlīniju aspekti. Tā kā ļoti svarīgu vietu astmas diagnostikā bērniem ieņem klīniskā aina, īpaša uzmanība veltīta tādam simptomam kā svilpšana.
Ar cukura diabētu slimojošu bērnu, pusaudžu un viņu ģimeņu vajadzības ir īpašas un atšķirīgas no pieaugušo slimnieku vajadzībām. Šis uzskats tiek pausts gan Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) pamatnostādnēs, gan arī Starptautiskās Bērnu un pusaudžu diabēta biedrības (ISPAD) publicētajās vadlīnijās. Bērnībā un pusaudžu vecumā cukura diabēts visbiežāk ir saistīts ar ģenētiski noteiktu predispozīciju, autoimūno marķieru klātbūtni, agresīvu beta šūnu destrukciju, izteiktu insulīna deficītu un steidzamu nepieciešamību uzsākt insulīna substitūcijas terapiju ketoacidozes riska dēļ.
2004. gadā Pasaules Veselības organizācija apstiprināja Uztura, fiziskās aktivitātes un veselības globālo stratēģiju, pirmo reizi sasaistot kopā divas prioritāras lietas, kas visvairāk ietekmē visas sabiedrības veselību – fizisko aktivitāti un uzturu. Uzsvērts, ka mazkustīgums un neveselīgs uzturs ir vadošie neinfekciozo slimību izraisošie faktori, iekļaujot sirds asinsvadu slimības, 2.tipa cukura diabētu, atsevišķas vēža formas, tā būtiski iespaidojot globālos slimību, invaliditātes un mirstības rādītājus. Fiziskā aktivitāte ir noteicošā indivīdu fiziskās un garīgās veselības nodrošināšanai. Savukārt Veselības veicināšanas aģentūras pētījuma dati liecina, ka vairāk nekā pusei Latvijas bērnu nav pietiekošas fiziskās aktivitātes.
Pēc literatūras datiem 10-15% bērnu ir bijušas hroniskas vēdersāpes. [1] Tikpat lielam skaitam bērnu vēdersāpes netraucē ikdienas aktivitātēm, tādēļ viņi ārstu neapmeklē. Savukārt organisku patoloģiju var identificēt tikai nelielai daļai (2-3%) bērnu. Tātad pēc epidemioloģiskiem datiem var prognozēt, ka lielākajai daļai šādu pacientu objektīvu vēdersāpju cēloni tā arī neizdosies atrast. Lai gan funkcionāli gremošanas traucējumi ir otrs biežākais kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumu veids (pirmajā vietā ir infekciju slimības), to izcelsme un patoģenētiska ārstēšana vēl ir pētījumu un diskusiju objekts. Tikpat plašs ir arī ieteikumu un rekomendāciju diapazons. Raksta mērķis – sniegt ieskatu dažādos taktikas principos ar vēdersāpēm saistītu funkcionālu gastrointestinālu traucējumu gadījumā.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
Augstāks urīnskābes līmenis serumā pieaugušajiem bija saistīts ar paaugstinātu ceļa, gūžas un plaukstu osteoartrīta (OA) attīstības risku. Mediānais novērošanas ilgums bija aptuveni 14 gadi.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.