PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Aizcietējumi senioriem. Klasifikācija un izmeklējumi

N. Aleksīna
Aizcietējumi senioriem. Klasifikācija un izmeklējumi
Freepik
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]

Šajā rakstā divās daļās apskatīta gan aizcietējumu etioloģija senioru populācijā, gan diagnostikas un ārstēšanas iespējas. 

Kopumā aizcietējumu vidējā izplatība pasaulē tiek lēsta ap 16 %, [1] savukārt izplatība senioru populācijā svārstās no 24 līdz 50 %.

Caurejas līdzekļus ikdienā lieto līdz 20 % mājās dzīvojošu senioru un pat 74 % pansionātu iemītnieku. [2] Aizcietējumi hospitalizētu senioru vidū tiek konstatēti īpaši bieži — to izplatība šajā populācijā sasniedz 45—67 %.

Analizējot izplatību pa kontinentiem, augstākā aizcietējumu izplatība senioru populācijā konstatēta Āfrikā — 32,3 %, savukārt zemākā — Āzijā, kur tā bija 13,6 %. [1] 

Galvenie aizcietējumu riska faktori senioru populācijā ir šādi: imobilitāte, vēdera priekšējās sienas un iegurņa pamatnes muskulatūras vājums, nepietiekams uzturs vai zems šķiedrvielu daudzums uzturā, samazināta taisnās zarnas jutība (rektāla hiposensitivitāte), defekācijas vēlmes ignorēšana, hroniskas blakusslimības (metaboliskas, neiroloģiskas, kardiovaskulāras), ilgstoša medikamentu lietošana (pretsāpju līdzekļi, kalcija kanālu blokatori, antihipertensīvie līdzekļi un antipsihotiskie medikamenti), kā arī ar novecošanu saistītas izmaiņas resnās zarnas motilitātē. [3]

Klasifikācija

Hroniskus aizcietējumus var iedalīt primāros un sekundāros (saistītos ar citu slimību vai medikamentu lietošanu), un to diferenciācija balstās uz pacienta anamnēzi, fizikālās izmeklēšanas datiem, kā arī laboratorisko un instrumentālo izmeklējumu rezultātiem. [4]

Aizcietējumu kategorijas, balstoties uz klīnisko izvērtējumu [5] Aizcietējumu kategorijas, balstoties uz klīnisko izvērtējumu [5]
1. tabula
Aizcietējumu kategorijas, balstoties uz klīnisko izvērtējumu [5]

Jāuzsver, ka aizcietējumi ir klīnisks sindroms ar daudzveidīgu simptomātiku, kas katram pacientam var izpausties atšķirīgi (1. tabula). Šo simptomu raksturu un intensitāti var ietekmēt ģeogrāfiskā vide, uztura paradumi, fiziskās aktivitātes līmenis, kā arī citi indivi­duāli, sociāli un vides faktori. [5]

Izvērtējot pacientu ar aizcietējumiem, vispirms ieteicams apsvērt sekun­dāros cēloņus. Ja sekundāras etioloģijas netiek konstatētas, jāapsver kairinātu zarnu sindroma (KZS) diagnoze, ja pacients apraksta ar aizcietējumiem saistītas sāpes vai diskomfortu vēderā. Ja KZS tiek izslēgts, var noteikt hronisku idiopātisku aizcietējumu diagnozi. Hroniski idiopātiski aizcietējumi ietver defekācijas traucējumus, lēna tranzīta aizcietējumus un normāla tranzīta aizcietējumus (tas ir, funkcionālus aizcietējumus). [6]

Svarīgi uzsvērt, ka šīs nav stingri nošķirtas, savstarpēji izslēdzošas kategorijas, bet gan praktisks konceptuāls ietvars aizcietējumu diagnostiskajai pieejai. Piemēram, pacientam ar rektocēli var būt sekundāri aizcietējumi, un vienlaikus tie var atbilst gan defekācijas traucējumu, gan lēna tranzīta aizcietējumu pazīmēm. [6]

Brīdinājuma pazīmes [6] Brīdinājuma pazīmes [6]
2. tabula
Brīdinājuma pazīmes [6]

Trauksmes simptomu, brīdinājuma pazīmju (2. tabula) klātbūtne rūpīgi jāizvērtē, balstoties uz pacienta anamnēzi, lai identificētu iespējamos biežākos cēlo­ņus, kas var norādīt uz sekundāriem aizcietējumiem. Par tiem var liecināt izmaiņas fēču formā vai vēdera izejas ieradumos, neizskaidrojams ķermeņa masas zudums, dzelzs deficīta anēmija asins analīzēs, obstruktīvi simptomi,
vēdera uzpūšanās vai palpējama masa vēderā, nesen sākusies simptomātika vai simptomi nakts laikā, rektāla asiņošana vai taisnās zarnas prolapss. [5]

Iespējamie aizcietējumu cēloņi un ar aizcietējumiem saistītie stāvokļi [5] Iespējamie aizcietējumu cēloņi un ar aizcietējumiem saistītie stāvokļi [5]
3. tabula
Iespējamie aizcietējumu cēloņi un ar aizcietējumiem saistītie stāvokļi [5]

Medikamenti, kas saistīti ar aizcietējumiem [5] Medikamenti, kas saistīti ar aizcietējumiem [5]
4. tabula
Medikamenti, kas saistīti ar aizcietējumiem [5]

Sekundāru aizcietējumu cēlonis (3. un 4. tabula) var būt mehāniska zarnu obstrukcija, kuras biežākie piemēri ir kolorektāls audzējs, divertikuloze, zarnu striktūras un saaugumi vēdera dobumā. Aizcietējumu attīstību var veicināt arī neiroloģiski un psihiski traucējumi, tostarp cerebrovaskulāras slimības, demence, depresija, multiplā skleroze un Parkinsona slimība. Savukārt endokrīnas un vielmaiņas slimības, piemēram, cukura diabēts, vairogdziedzera patoloģijas un dažādi elektrolītu disbalansi, var izraisīt vai pastiprināt vēdera izejas traucējumus. [5]

Funkcionālo aizcietējumu Romas IV diagnostiskie kritēriji* [7] Funkcionālo aizcietējumu Romas IV diagnostiskie kritēriji* [7]
5. tabula
Funkcionālo aizcietējumu Romas IV diagnostiskie kritēriji* [7]

Tādi primāri aizcietējumi kā funkcionāli (FA) un kairinātu zarnu sindroms ar aizcietējumiem (KZS–A) galvenokārt tiek definēti, balstoties tikai uz simptomiem, lietojot Romas IV kritērijus (5. un 6. tabula). Pacientus ar aizcietējumiem var klasificēt, balstoties uz resnās zarnas tranzīta un anorektālās funkcijas izvērtējumu, izšķirot trīs galvenās grupas: normāla tranzīta aizcietējumi (NTA), lēna tranzīta aizcietējumi (LTA) un iegurņa pamatnes disfunkcija jeb defekācijas traucējumi (DT). [4]

Kairinātu zarnu sindroma (KZS) Romas IV diagnostiskie kritēriji* [7] Kairinātu zarnu sindroma (KZS) Romas IV diagnostiskie kritēriji* [7]
6. tabula
Kairinātu zarnu sindroma (KZS) Romas IV diagnostiskie kritēriji* [7]

Normālai defekācijai nepieciešama koordinēta m. puborectalis un ārējā anālā sfinktera relaksācija, vienlaikus palielinoties intraabdominālajam spiedienam un samazinoties resnās zarnas segmentējošajai aktivitātei. [6]

Defekācijas traucējumi (DT) (angļu val. defecatory disorders, literatūrā dēvēti arī par funkcionālu izvadkanāla obstrukciju, anorektālu dissinerģiju vai iegurņa pamatnes disfunkciju) rodas, ja šī koordinācija tiek traucēta, izraisot samazinātu taisnās zarnas propulsīvo spēku un/vai defekācijas laikā esošas palielinātas pretestības dēļ. [4]

Palielināta pretestība var būt saistīta ar paaugstinātu anālā kanāla miera tonusu (anismus) vai paradoksālu iegurņa pamatnes un ārējā anālā sfinktera kontrakciju, kā arī nepilnīgu to relaksāciju defekācijas laikā (dissinerģija). [4] Tiek uzskatīts, ka dissinerģiska defekācija ir iegūts, iemācīts funkcionāls mehānisms, nevis primāra organiska vai neirogēna slimība. Šo muskuļu relaksācija ietver kortikālu mugurkaula refleksa inhibīciju defekācijas laikā, un disfunkcija var būt gan apzināta, gan neapzināta uzvedības reakcija. [6]

Vienlaikus pacientiem ar defekācijas traucējumiem var pastāvēt arī papildu patofizioloģiskās novirzes, tostarp samazināta taisnās zarnas jutība, kas var mazināt vēlmi iztukšot zarnas, kā arī strukturālas deformācijas, piemēram, rektocēle, izteikta starpenes noslīdēšana vai taisnās zarnas invaginācija, kas var būt raksturīga gan primāriem, gan sekundāriem aizcietējumiem. Līdz pat 50 % pacientu ar aizcietējumiem konstatēta arī aizkavēta resnās zarnas tranzīta funkcija. Papildus no defekācijas traucējumiem neatkarīgai resnās zarnas motilitātes disfunkcijai fēču retence var mehāniski kavēt zarnu satura virzību vai inducēt rektokoliskos inhibējošos refleksus, pastiprinot simptomus. [4]

Klīniski pacienti ar defekācijas disfunkciju bieži sūdzas par pārmērīgu spiešanu, pagarinātu defekācijas laiku, nepilnīgas iztukšo­šanās sajūtu un nepieciešamību izmantot digitālas manipulācijas defekācijas atvieglo­šanai.

Digitāli rektālās izmeklēšanas laikā var konstatēt paaugstinātu anālā kanāla miera tonusu, nepietiekamu spiešanas efektu vai paradoksālu anālā sfinktera vai m. puborectalis kontrakciju simulētas defekācijas laikā. [6]

Ilgstoša un pārmērīga piepūle defekācijas laikā var novājināt iegurņa pamatnes struktūras, palielinot risku izteiktai starpenes noslīdēšanai, taisnās zarnas invaginācijai, solitāras taisnās zarnas čūlas sindromam un puden­dālai neiropātijai, kas savukārt var pavājināt anālo sfinkteru funkciju un palielināt fekālās nesaturēšanas risku. [4]

Dissinerģiskas defekācijas diagnoze tiek noteikta, ja pacientam ir izpildīti funkcionālu aizcietējumu klīniskie kritēriji un vienlaikus konstatētas konsekventas patoloģiskas atradnes anorektālajā manometrijā un balona izspie­šanas testā (BET). [6]

Izmeklējumi

Kolonoskopija ir indicēta pacientiem ar brīdinājuma pazīmēm (skat. 2. tabulu), kā arī pacientiem ≥ 45 gadu vecumā, kuri vēršas pie ārsta ar sūdzībām par aizcietējumiem un kuriem iepriekš nav veikta kolonoskopija.

Pacientiem ≥ 45 gadu vecumā bez brīdinājuma simptomiem iesakāma vismaz vienreizēja kolonoskopija kolorektālā vēža skrīningam. Ja izmeklējuma rezultāti ir normāli, turpmāko kolorektālā vēža skrīningu pacientiem ar ilgstošiem aizcietējumiem var turpināt ar fēču balstītiem skrīninga testiem, kolonoskopiju rezervējot tikai gadījumiem, kad parādās brīdinošas pazīmes. [6]

Gadījumos, kad izmeklējumā tiek identificēts aizcietējumu cēlonis, pacients tiek novirzīts atbilstošai specializētai ārstēšanai. Ja kolo­noskopijas rezultāti ir negatīvi, turpināma sekundāro aizcietējumu cēloņu izvērtēšana. Ja sekundārais cēlonis tiek identificēts, ārstēšana tiek tendēta uz tā novēršanu iespēju robe­žās. Ja sekundārs cēlonis netiek konstatēts, nākamais solis ir izvērtēt, vai aizcietējumi ir saistīti ar atkārtotām sāpēm vēderā. Šādā gadījumā jāapsver diagnoze: kairinātu zarnu sind­roms ar aizcietējumu predominanci. Ja sāpes vēderā nav klīniski nozīmīgas vai nepastāv, tiek noteikta hronisku idiopātisku aizcietē­jumu diagnoze. [6]

Pacientiem, kuriem aizcietējumu simptomi saglabājas, neraugoties uz sākto ārstēšanu, nepieciešama papildu diagnostiska izvērtē­šana. Defekācijas traucējumu diagnostikā par pirmās izvēles izmeklējumu uzskatāma anorektālā manometrija (ARM) kombinācijā ar balona izspiešanas testu (BET).

Tas sniedz visaptverošu informāciju par anālā sfinktera funkciju gan miera stāvoklī, gan defekācijas manevru laikā, kā arī ļauj identificēt iegurņa pamatnes refleksu aktivāciju. Šie izmeklējumi ir būtiski defekācijas disfunkcijas diagnostikā pacientiem ar terapijai rezistentiem aizcietējumiem. [6]

Ja sākotnējo izmeklējumu rezultāti ir neskaidri vai pretrunīgi, kā alternatīvu var izmantot defekogrāfiju. Tas ir radioloģisks attēldiagnostikas izmeklējums, kas sniedz informāciju gan par anatomiskiem (piemēram, rektocēle, enterocēle, taisnās zarnas invaginācija), gan funkcionāliem anorektālās zonas traucējumiem, tostarp dissinerģisku defekāciju. Pacientiem ar persistējošiem aizcietējumiem, kuriem nav pierādījumu par defekācijas traucējumiem, jāveic papildu izmeklējumi, lai identificētu lēnu resnās zarnas tranzītu. [6]

Noslēgumā

Aizcietējumi var izraisīt arī nopietnas anorektālas komplikācijas, tostarp sāpes, anālās plaisas, hemoroīdus, asiņošanu un fēču sablīvējumu. Retos gadījumos tas var izraisīt nemieru, trauksmi, čūlu veidošanos un pat zarnu perforāciju. [1] Doctus jūnija žurnālā lasiet par aizcietējumu pārvaldības iespējām senioriem — sākot no nefarmakoloģiskām metodēm līdz pat ķirurģisku intervenču indikācijām.

Literatūra

  1. N. Salari, M. Ghasemianrad, M. Ammari-Allahyari, S. Rasoulpoor, S. Shohaimi, and M. Mohammadi. Global prevalence of constipation in older adults: a systematic review and meta-analysis. Wien. Klin. Wochenschr., vol. 135, no. 15–16, pp. 389–398, Aug. 2023, doi: 10.1007/S00508-023-02156-W.
  2. Management of chronic constipation in adults - UpToDate. Accessed: Feb. 13, 2026. [Online]. Available: www.uptodate.com/contents/management-of-chronic-constipation-in-adults
  3. A. Mari, M. Mahamid, H. Amara, F. A. Baker, and A. Yaccob. Chronic Constipation in the Elderly Patient: Updates in Evaluation and Management. Korean J. Fam. Med., vol. 41, no. 3, p. 139, May 2020, doi: 10.4082/KJFM.18.0182.
  4. A. E. Bharucha and B. E. Lacy. Mechanisms, Evaluation, and Management of Chronic Constipation. Gastroenterology, vol. 158, no. 5, pp. 1232-1249.e3, Apr. 2020, doi: 10.1053/J.GASTRO.2019.12.034.
  5. Piscoya, Alejandro & Dumitrascu, Dan & Daniel, Romania & Simadibrata, Daniel & Espinoza-Ríos, Jorge & Remes-Troche, Jose & Setshedi, Mashiko & South, & Masudur, M & El-Domiaty, Nada & Butt, Nazish & Chand, Uday. (2025). World Gastroenterology Organisation Global Guidelines A Global Cascade Approach to Diagnosis and Management of Chronic Constipation.
  6. Etiology and evaluation of chronic constipation in adults - UpToDate. Accessed: Feb. 13, 2026. [Online]. Available: www.uptodate.com/contents/etiology-and-evaluation-of-chronic-constipation-in-adults
  7. Rome IV Criteria | The Rome Foundation. Accessed: Feb. 11, 2026. [Online]. Available: theromefoundation.org/rome-iv/rome-iv-criteria/
  8. L. Chang et al., American Gastroenterological Association-American College of Gastroenterology Clinical Practice Guideline: Pharmacological Management of Chronic Idiopathic Constipation. Gastroenterology, vol. 164, no. 7, pp. 1086–1106, Jun. 2023, doi: 10.1053/j.gastro.2023.03.214.
  9. Latvijas Zāļu reģistrs. Accessed: Feb. 13, 2026. [Online]. Available: dati.zva.gov.lv/zalu-registrs/
  10. A. Latthe, A. Tan, and P. Latthe. The Effectiveness of Caffeine in Reducing Constipation in Adults: A Systematic Review. Int. Urogynecol. J., vol. 36, no. 2, pp. 253–264, Feb. 2025, doi: 10.1007/S00192-024-06003-Y.
  11. X. Yang, H. Yan, Y. Chen, and R. Guo. Association Between Caffeine Intake and Bowel Habits and Inflammatory Bowel Disease: A Population-Based Study. J. Multidiscip. Healthc., vol. 18, p. 3717, 2025, doi: 10.2147/JMDH.S512855.
  12. Y. Kang and J. Yan, Exploring the connection between caffeine intake and constipation: a cross-sectional study using national health and nutrition examination survey data. BMC Public Health, vol. 24, no. 1, p. 3, Dec. 2024, doi: 10.1186/S12889-023-17502-W.
  13. Patient Education | Proper Toileting Posture - APTA Pelvic Health. Accessed: Feb. 13, 2026. [Online]. Available: www.aptapelvichealth.org/info/proper-toileting-posture
  14. E. Ihara et al. Evidence-Based Clinical Guidelines for Chronic Constipation 2023. Digestion, vol. 106, no. 1, pp. 62–89, Feb. 2025, doi: 10.1159/000540912.
  15. D. Morishita et al. Senna Versus Magnesium Oxide for the Treatment of Chronic Constipation: A Randomized, Placebo-Controlled Trial. Am. J. Gastroenterol., vol. 116, no. 1, pp. 152–161, Jan. 2021, doi: 10.14309/AJG.0000000000000942.
  16. T. Chiba, T. Wang, and S. Kikuchi, Colonoscopic Resolution of Melanosis Coli After Cessation of Senna Laxative Use. Int. Med. Case Rep. J., vol. 17, p. 783, 2024, doi: 10.2147/IMCRJ.S475869.
  17. P. B. Math, R. Ravi, T. Hakami, S. Das, and N. Patel. Vibrating colon-stimulating capsule to treat chronic constipation: A systematic review. J. Med. Life, vol. 16, no. 7, p. 1050, 2023, doi: 10.25122/JML-2023-1025.
  18. Drug-free pill vibrates bowels to ease chronic constipation. Accessed: Feb. 13, 2026. [Online]. Available: nypost.com/2023/02/09/drug-free-pill-vibrates-bowels-to-ease-chronic-constipation/
Raksts žurnālā