Tulkojums no lietuviešu valodas. Vēdergraizes bērniem ir vissenākā zināmā, visbiežākā un vienkāršāk saprotamā parādība pediatrijā. Tas ir stāvoklis, kad bērns skaļi, nerimstoši raud vismaz trīs stundas dienā, vismaz trīs dienas nedēļā, vismaz trīs nedēļas pēc kārtas. [1; 3] Šādi simptomi atbilst M. A. Wessel noteiktajiem vēdergraižu diagnostikas kritērijiem.
Bērnu aptaukošanās rādītāji strauji palielinās gan attīstītajās, gan attīstības valstīs, tāpat ir bērni, kam ir nepietiekams svars. Aptaukošanās ilgtermiņā būtiski ietekmē veselību un dzīvildzi. Kā pareizāk izvērtēt bērnus? Metodei jābūt lētai, viegli apgūstamai un ērtai praktiskajā darbā.
Pēdējos 20 gados esam pieredzējuši zīdaiņu barošanas principu maiņu. Rakstā sniegsim ieskatu Eiropas Pediatru gastroenterologu asociācijas izstrādātajās vadlīnijās par zīdaiņu barošanu, vairāk pievēršot uzmanību rekomendācijām, kas vēl nav pieņemtas Latvijas ārstu/bērnu vecāku vidū.
Bērniem primāra reanimācija aritmiju dēļ ir daudz retāk nekā pieaugušajiem, viņiem daudz biežāk ir sekundāra kardiopulmonāla reanimācija elpošanas vai asinsrites mazspējas dēļ. Sirdsdarbības apstāšanās tā saucamās asfiksijas vai elpošanas mazspējas dēļ ir biežāka arī jauniešiem (trauma, slīkšana, saindēšanās). Kardiopulmonālās reanimācijas rezultāts bērniem ir slikts; prioritāte ir identificēt agrīnās sirds un elpošanas nepietiekamības stadijas, jo tikai agrīna un efektīva iejaukšanās var glābt dzīvību.
Vairākus gadus sagatavošanas procesā bija jaunas vadlīnijas par taktiku H. pylori infekcijas gadījumā bērniem. Beidzot Eiropas un Ziemeļamerikas gastroenterologi vienojušies par kopīgu pieeju un 2011. gadā ir publicētas jaunās vadlīnijas, kuru pamatā ir līdz 2007. gadam publicētie pētījumi. [1] Rakstā īsi par pamatnostādnēm saistībā ar H. pylori infekciju, tās diagnostiku un ārstēšanu bērniem.
Bērnu un zīdaiņu atdzīvināšana atšķiras no pieaugušo atdzīvināšanas. Bērniem biežākais sirdsdarbības apstāšanās iemesls ir elpošanas traucējumi – atšķirībā no pieaugušajiem, kam 80% gadījumu sirdsdarbības apstāšanās iemesls ir sirds slimības. Bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem, kambaru fibrilācija ir tikai 10–15% no visiem bezpulsa, bezasinsrites ritma gadījumiem ārpus stacionāra, izņēmums ir bērni ar sirds patoloģiju. Palīdzības sniedzēji, kam nav speciālu iemaņu reanimācijā pediatrijā, var izmantot pieaugušo kardiopulmonālās reanimācijas algoritmu, jo rezultāts būs sliktāks, ja nesniegs nekādu palīdzību. Šis raksts sagatavots pēc ERC 2010. gada vadlīniju 6. nodaļas.
Drudzis (latīņu valodā febris) ir organisma reakcija, kas izpaužas kā paaugstināta ķermeņa temperatūra, tāpēc tautā to bieži tā arī dēvē, proti, par paaugstinātu temperatūru. Drudzis rodas, kad mikroorganismu – bet ne tikai – radītas pirogēnās jeb temperatūru paaugstinošās vielas iedarbojas uz termoregulācijas centru. Tāpēc paaugstinās muskulatūras tonuss un rodas drebuļi. Pacientam ir salšanas sajūta, lai gan ķermeņa temperatūra paaugstinās. Tomēr jāatceras, ka drudzis ir normāla organisma aizsargreakcija pret infekciju vai citu saslimšanu, tāpēc uzskatāms par simptomu, nevis slimību.
Bērnu kardioloģija un kardioķirurģija līdz XX gadsimta vidum bija tabu tēma – nebija iespēju laikus diagnosticēt sirds patoloģijas, jo tā laika medicīniskās aparatūras tehniskās iespējas mūsu valstī bija ierobežotas, tāpēc daudzi pacienti gāja bojā, nesaņemot savlaicīgu un adekvātu ārstniecisko palīdzību. Šajā laikposmā bērnu kardiologa specialitātes mūsdienu izpratnē pat nebija. Rūpes par pacientiem ar kardioloģiskām problēmām tika deleģētas reimokardiologiem, jo bija reimatisma “ziedu laiki”, apvienojot kā iegūtas, tā iedzimtas sirdskaites ar sistēmiskām saslimšanām.
Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā.
Vēdersāpes bērniem ir bieža problēma, kuras dēļ vecāki vēršas pie ārsta. Parasti tās ir labdabīgas un pašlimitējošas, tomēr jāņem vērā, ka vēdersāpes var būt arī nopietnu saslimšanu simptoms. Tāpēc ļoti svarīgi noskaidrot sāpju iemeslu un pēc tam atbilstīgi rīkoties. Lielai daļai bērnu vēdersāpes pāriet bez medicīniskas iejaukšanās, bet gadījumos, kad sāpes kļūst hroniskas, nepieciešama ārstēšana. Šajā rakstā apkopotas jaunāko pētījumu atziņas par vēdersāpju ārstēšanu bērniem. Jaunākās atziņas komentē I. Eglīte.
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
