Kad diagnoze sākas DNS līmenī. Prof. BAIBA LĀCE, ģenētiķe

Kas ir grūtākais ģenētiķa darba dienā un kas — skaistākais?

Vispirms par to, kas ir skaistākais ģenētiķa darbā. Un tā ir iespēja satikt dvēseliski skaistus cilvēkus, kas ir liela vēr­tība. Tiem piemītošais dvēseliskums un cilvēcība izraisa cieņu un apbrīnu. Un nav nekādas nozīmes fiziskajiem parametriem, tam, vai viņi ir gara vai īsa auguma, blondi vai tumšmataini, jo viņiem ir liela, skaista sirds. Un tie ir gan mūsu pacienti, gan kolēģi.

Grūtākais ģenētiķa darbā ir cīņa ar birokrātiju, cīņa par medikamentiem pacientiem. Tas ir mokoši visiem, bet it īpaši pacientiem, kas, nesaņemot nepieciešamos medikamentus, aiziet viņsaulē. 

Kas ir ģenētiķa galvenais darbarīks?

Mūsu galvenie darbarīki ir galva un dators. Vajadzīgas zināšanas ģenētikā, jāzina, kurās datu bāzēs var iegūt nepieciešamo informāciju, tā jāanalizē.

Piemēram, kad esam pacientu nosūtījuši uz laboratoriskajiem izmeklējumiem, jāsaprot, kā izvērtēt analīžu rezultātus, ņemot vērā citu ārstu pieredzi, zināt­niskās publikācijas. 

Mums nereti ir pacienti, kuri sirgst ar slimību, kas mēdz būt vienā no tūkstoš vai pat miljons gadījumiem. Katru gadu man ir bijis pacients ar diagnozi, kāda iepriekš Latvijā nav bijusi. Tas nav nekas ārkārtējs, to pieredz ģenētiķi ne vien Latvijā, bet visur pasaulē. Un tad ir jāprot izmantot gan vietējo, gan ārvalstu kolēģu pieredze, tā jāapkopo. 

Mēs parasti runājam par pārmantotajām slimībām, taču var būt otrādi: bērni var piedzimt ģeniālāki, gudrāki, veselāki nekā vecāki? 

Lielākajā daļā gadījumu tā ir. Šobrīd mēs dzīvojam labāk nekā iepriekš — ēdam labāk, sadzīves apstākļi ir labāki, slimojam mazāk, ir vairāk laika, ko veltīt bērniem. Ja bērniem nododam tādu pašu ģenētisku pamatu, kāds ir mums, viņi aug jau gudrāki un veselāki. To ir patīkami apzināties.

Kas ir interesantie ģenētikas jautājumi, kas jūs izaicina, uz ko gribētos atrast atbildes?

Pirms kāda laika, kad bija grūtības ar ģenētiskajiem testiem, pagāja pat vairāki gadi, līdz varējām noteikt diagnozi unikāliem ģenētiskajiem pacientiem. Konsultējāmies ar kolēģiem, lai nonāktu pie risinājuma. Tagad šo procesu ļoti atvieglo ģenētiskie testi. Tāpēc gadījumi, kad diagnozes noteikšana pacientam saistīta ar būtiskiem izaicinājumiem, ir reti. Tā jau ir rutīna. Toties izaicinājums ir ieviest ģenētiskus izmeklējumus veselības aprūpē, piemēram, Austrumu slimnīcā padarīt ģenētiku pieejamu tādā līmenī, lai visi ārsti varētu to izmantot. 

Kad mūsu slimnīcas ķirurgi, kas specializējušies krūts ķirurģijā, sāka izmantot BRCA testēšanu (ģenētisks izmeklējums, kas nosaka, vai ir paaugstināts risks attīstīties krūts vai olnīcu vēzim — aut.), parādījās iespēja daudz ātrāk noteikt precīzu diagnozi pacientei un uzsākt atbilstošu ārstēšanu. Krūts vēža gadījumā tas ir ļoti svarīgi, jo var lemt par operācijas apjomu. Ja vēzis ir pārmantots, operācijas apjoms ir lielāks.

Vai pacienti jums bieži uzdod jautājumu: kāpēc tieši es, kāpēc slimība skārusi mani?

Iepriekš pacienti šādus jautājumus uzdeva bieži, bet tagad ģenētiskās konsultācijas ir tik augstā līmenī, ka atbildes uz tamlīdzīgiem jautājumiem jau ietvertas. Varam pateikt, kas pārman­tots no mātes un kas no tēva, kāds ir risks saslimt ar to vai citu slimību.

Protat un esat iemācījusies emocionāli distancēties? Jūs redzat tik daudz sarežģītu dzīvesstāstu…

Mēģinu, bet nespēju pilnībā emocionāli distancēties. Var jau sevi iepriekš sagatavot gaidāmajai situācijai, taču dzīve ir tik neparedzama un pacienti tik dažādi, ka vienmēr gadās brīži, kas aizķer emocionāli. Iespējams, tas notiek tāpēc, ka mēs, ģenētiķi, pirmajai konsultācijai veltām daudz laika, iztaujājam pacientu par viņa ģimenes locekļiem, iegūstam daudz informācijas. To darot, jābūt empātiskiem, nedrīkstam būt ne kritiski, ne nosodoši, ne bezkaislīgi darboties gluži kā roboti. Ja gribas, lai pacienti ir atklāti, arī mums jābūt atvērtiem.

Uzklausīt sarežģītus dzīvesstāstus nav vienkārši. Lai šis smagums neuzkrātos, konsultācijā dzirdēto pārrunājam ar kolēģiem. 

Cik bieži cilvēki, kuriem nav simptomu, bet ir sarežģītas, smagas saslimšanas ģimenes anamnēzē, dodas pie jums, ģenētiķiem, noskaidrot jautājumu: cik lielā mērā tas var skart mani?

Droši vien nākotnē tas būs ģenētiķu galvenais darbs. Es šai medicīnas jomai esmu veltījusi 30 gadus, un tikai pēdējā desmitgadē ģenētika tiek integrēta klīniskajā praksē, ir kļuvusi par būtisku onkoloģiskās diagnostikas un terapijas sastāvdaļu. Bet ģenētiskās slimības ir ļoti uzkrājušās, jo iepriekš netika veikti testi, ļoti maz tika darīts. Tagad mēs dzēšam ugunsgrēku — akūtu pacientu ir daudz, ģenētiķiem darba pilnas rokas. 

Runājām pirms sešiem gadiem ar profesoru Edvīnu Miklaševiču, un viņš intervijā teica: “Mans kategorisks uzskats — ģenētiskā testēšana jāveic tikai tad, ja varam cilvēkam piedāvāt iespēju, kā novērst risku saslimt.” Kāds ir jūsu uzskats?

Ja uz šo situāciju raugās no īstermiņa pozīcijām, ka šobrīd pacientam nav iespējams palīdzēt, tad var neveikt ģenētisko testēšanu. Taču, ja uz to raugās ilgtermiņā, ka drīzumā būs jaunas zāles un slimība būs pilnībā ārstējama, kā pacients varēs uzzināt par savu iespējamo risku, ja viņam nebūs veikts ģenētiskais tests?! Rīt šis cilvēks var gribēt bērnu, un viņam ir svarīgi zināt, vai bērns pārmantos konkrēto slimību vai ne. Atceros kādu pacienti, kurai bija bērns ar attīstības problēmām, progresējošu mikrocefāliju un epilepsiju. Ilgi meklējām iemeslu, kāpēc tā ir. Tikai pēc gada izdevās atrast atbildi, šī gadījuma izpētei piesaistot zinātnisku projektu. Varētu uzskatīt, ka ir veltīgi veikt testēšanu un pētījumus, ja bērns jau miris. Bet, uzzinot bērna nāves cēloni, mēs noņēmām no mātes pleciem smago vainas nastu, jo viņai šķita, ka vainojama bērna nāvē. Pēc tam saņēmām vēstuli no šīs sievietes, kurā bija pateicība mums. Nu viņai esot iestājies miers. Katrs šāds smags gadījums skar ne vien bērna māti un tēvu, bet visus ģimenes locekļus.

Vai var teikt, ka tas, kādi mēs esam, ir kompromiss starp gēnu variantiem, ko esam saņēmuši no saviem vecākiem, un ārējās vides ietekmi? 

Multifaktoriālais jeb kompleksais iedzimšanas tips nosaka 90 % mūsu pazīmju. Mēs piedzimstam ar noteiktu ģenētisko profilu, kurā pazīmes un slimības attīstību nosaka daudzu gēnu kopējā ietekme kombinācijā ar ārējās vides faktoriem. Slimību nosaka vairāki (dažkārt desmitiem vai simtiem) gēnu varianti, tāpat arī ārējās vides faktori — uzturs, dzīvesveids, hormonālie faktori, stress un citi aspekti.

Ilgdzīvošana ir ģenētiski predisponēta. Tādos gadījumos ir novērojamas pārmaiņas daudzos gēnos, kas nepieciešamas, lai cilvēks varētu dzīvot ilgāk. Tā ir labāka metabolā sistēma, labāka šūnu aprite — nepārtraukta šūnu veidošanās, nobriešana, funkcionēšana un programmēta bojāeja. Pat neievērojot veselīgu dzīvesveidu, viņi nodzīvos nevis paredzamos 90, bet 80 gadus gan.

Taču arī tad, ja cilvēkam nav šāda skaista ģenētiskā lielceļa uz ilgdzīvošanu, ir tikai vienkārša šoseja un paredzamais dzīves ilgums kādi 70 gadi, viņš spēs nodzīvot ilgāk, ja šo šoseju pratīs izmantot skaisti — katru dienu veltīs laiku fiziskām aktivitātēm, nebūs liekā svara, nebūs augsta asinsspiediena.

Ir tāda fantastikas filma “Gattaca” (nosaukums veidots no DNS bāžu burtiem): darbība norisinās nākotnē, un darba devējs no potenciālā darba ņēmēja neprasa rekomendācijas vēstuli, bet izrāda interesi tikai par genomu, kas ļauj noteikt, ko no cilvēka var sagaidīt. Filmas varoņi nepārtraukti cenšas iegūt cits cita DNS paraugus, lai noskaidrotu, vai šis cilvēks būs vērtīgs darbinieks. Cik tuvu esam šādai nākotnei?

Noskatīties filmu “Gattaca” ir katra jaunā ģenētikas rezidenta pienākums. Mēs, ģenētiķi ar stāžu, šo filmu skatoties kopā ar rezidentiem, to esam redzējuši vismaz desmit reižu. 

Skatoties “Gattaca” pirms vairākiem gadiem, jau šķita, ka tur notiekošais nav tāla nākotne. Tagad ģenētika mazliet stagnē, taču ASV un Austrālijā tiek veikts jaundzimušo genoma skrīnings, lai pārbaudītu visus viņu gēnus. Šobrīd pastāv doma, ka iegūtos datus izanalizēs un vecākiem nodos informāciju par kādiem simts gēniem, kas svarīgi jaundzimušā pirmajā dzīves gadā. Bet šo informāciju būs iespējams akumulēt arī turpmākajos 25, 30 un 40 gados! Jau šobrīd zinām, kādi gēni nosaka, cik garš būs cilvēks, kāda būs viņa matu un acu krāsa, bet tuvākajā nākotnē jau zināsim vairāk. Un tad ir jautājums, kā šie dati tiks izmantoti. Vislabākais veids, kā pasargāt šādu informāciju, ir padarīt to pieejamu visiem. Lai neviens nemēģi­nātu tai piekļūt nelegāli, jāizveido legālas datu bāzes, kur tā būtu pieejama ikvienam pētniekam, kas darbojas, ētisku motīvu vadīts. 

Ieskicējiet dažus virzienus, kā attīstītās ģenē­tika pasaulē, kādi ir pētniecības virzieni?

Iepriekš ļoti koncentrējāmies uz DNS, kas satur organisma ģenētisko informāciju. Taču DNS nespēj atbildēt uz daudziem jautājumiem, tāpēc tagad zinātne pievēršas arī RNS izpētei, kas ir ļoti interesanta molekula. DNS ir ilgtermiņa informācijas glabātāja, savukārt RNS ir starpnieks un izpildītājs. Nosakot pacientam diagnozi, RNS izpēte var sniegt papildu informāciju, kādas pirms tam nav bijis mūsu rīcībā.

Balstoties uz zinātnisko pētījumu rezultātiem, RNS molekulu iekļāva vakcīnas sastāvā, ko izmantoja aizsardzībai pret COVID–19. RNS var arī iekļaut vakcīnā pret pārmantotiem audzējiem. Šo molekulu jau izmanto kā vienu no medikamentiem gēnu modificējošai darbībai. 

RNS molekulai ir gan diagnostisks, gan terapeitisks izmantojums. Nākotnē tās lietojums varētu kļūt vēl plašāks, un gēnu terapeitiem būs arvien lielāka nozīme medicīnā. Tas paver iespējas plašai diagnostikai, jaundzimušo skrīningam, ārstēšanai gēnu līmenī un vakcīnu izstrādei pret vēzi. Manuprāt, šis varētu būt skaists tuvāko 50 gadu plāns.