Vasara beigusies. Koki, kas tikko bija spirgti un dzīvīgi zaļi, pamazām sārtojas un zaudē savu rotu. Saule dienu pamet nepieklājīgi ātri. Līdz ar viņu pamazām izplēn arī vasarā uzkrātās pozitīvās emocijas, izsīkst enerģija. Tieši ar šādām domām, sajūtām un izjūtām daļa no mūsu pacientiem rudeni un ziemu sagaida ik gadu. Kā atšķirt skumjas par aizgājušo vasaru no ziemas depresijas? Kas patiesībā ir sezonāli garastāvokļa traucējumi? Kā pacientiem palīdzēt?
"Brīdī, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam mazāk par visiem citiem ir stingras zināšanas par to, kas viņš ir, un viņu vairs nebiedē neviena iespējamā atbilde uz šo jautājumu, viņā laikam ir iemitinājusies jauna patiesīguma drosme izvirzīt šo būtisko jautājumu jaunā veidā, [..] attīstīt jaunu savas pašapziņas un pašuzlūkojuma formu." (Makss Šēlers) [1]
Žila de la Turē sindroms ir relatīvi bieža (1%) un kompleksa neiropsihiatriska slimība. Ja tās gaidu nekontrolē pietiekami uzmanīgi un profesionāli, sekas ir bērna nesekmība un apgrūtināta sociālā integrācija. [9; 10; 13] Lai ārstēšana būtu efektīva un kompleksa, neirologiem un psihiatriem cieši jāsadarbojas ar vecākiem, skolotājiem un atbalsta grupām, viena no šīs sadarbības sastāvdaļām ir izglītošana.
Autisms (grieķu autos - pats) - slimīgs psiholoģisks stāvoklis, ierobežota kontaktēšanās ar ārpasauli, noslēgšanās sevī. Autisms ilgst visu mūžu, tas ietekmē veidu, kā persona komunicē un izturas pret apkārtējiem cilvēkiem. Bērniem ar autismu spēja veidot draudzību ir ierobežota, tāpat ierobežota ir arī viņu spēja saprast citu cilvēku emocijas. Dažiem bērniem (bet ne visiem) ir arī mācīšanās traucējumi. Šajā rakstā aplūkotas biežākās autisma pazīmes un to koriģēšanas iespējas.
Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti gan ārstu, gan pacientu vidū iegūst farmakoterapijas un psihoterapijas kombinācija, kuras pārraudzību īsteno vai nu viens ārsts-psihiatrs ar zināšanām kādā no psihoterapijas novirzieniem, vai arī divi - ārsts-psihiatrs un psihoterapeits ar ārsta vai psihologa izglītību, kas labi orientējas psihiatrijā. Raksta mērķis ir parādīt, ka ar pētījumiem pamatota farmakoterapija un psihoterapija sekmīgi viena otru papildina, palīdzot pacientiem pārvarēt psihiskos traucējumus.
2012. gada oktobrī piedalījos XIX Pasaules hipnoterapeitu kongresā Vācijas pilsētā Brēmenē, kuru organizēja un vadīja Starptautiskā hipnoterapeitu biedrība un Rotveilas Miltona Eriksona institūts. Kongresa psihodinamiskās psihoterapijas pētījumu sēdē prezentēju savu pētījumu "Īstermiņa psihoterapija strādājošiem pieaugušiem ar trihotillomānijas klīnisko diagnozi".
Trauksme un bailes var būt normāla ikdienas parādība, reaģējot uz bīstamu vai saspringtu situāciju. Taču trauksme un bailes, kas nav adekvātas situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai somatisku saslimšanu. Rakstā apkopoti biežākie trauksmes veidi un to pārvaldības iespējas.
1818. gadā terminu “psihosomatika” medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots, kas vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik morāles aspektu gaismā daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika skaidrota ar psihiskiem procesiem. “Nelabas un grēcīgas” kaislības, piemēram, dzimumdzīve, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām. Pēc aptuveni desmit gadiem radās pretējs vārds – somatopsihisks – un uzskats, ka atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa, un ka slimības jāuzlūko par ķermeņa vājprātu.
“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējos gados pasaulē ik nedēļu parādās kāds jauns preparāts. Tiesa, psihiatrijā jaunu medikamentu parādīšanās ir salīdzinošo reta, taču 2009. gadā mediķi pacientiem varēja nozīmēt vairāk nekā 4000 dažādu medikamentu. Iespējamība, ka līdztekus lieto vairākus medikamentus, ir liela. Aprēķināts, ka ikvienu jaunu preparātu, kas parādās tirgū, var nozīmēt 2,3 miljardos kombināciju ar citiem medikamentiem. [1] Polifarmācija īpaši aktuāla ir tieši psihiatrijā. Tiek lēsts, ka apmēram viens no desmit pacientiem lieto kombinēto psihofarmakoterapiju. Iespējams, Latvijā šis skaitlis ir pat vēl lielāks. Medikamentiem, ko lieto līdztekus, ir savstarpēja farmakokinētiska un farmakodinamiska ietekme. Ja medikamentu mijiedarbību izmanto prasmīgi, tā var kļūt par papildu iespēju efektīvi palīdzēt pacientam.
Randomizēta pētījuma rezultāti liecina, ka D vitamīns var aizsargāt pret telomēru saīsināšanos, kas ir saistīta ar ar vecumu saistītu slimību risku.
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Madara Blumberga pirmā Latvijā kļuvusi par izglītības māsu bērnu onkoloģijas jomā un savu darbu veic Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā. Šāda pozīcija - izglītības māsa Bērnu slimnīcā izveidota, pateicoties Šveices un Latvijas sadarbības programmai “Bērnu vēža aprūpes attīstība Latvijā”.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
