Viņi provocē, rotaļājas, fantazē, citē. Kutina nervus, liek savilkt uzacis (kas tas ir?!), liek klausīties vārdos, smaidīt un dauzīties līdzi. DJ Krankenwagen mūzika nav tikai par medicīnu, kaut nenoliedzami — tajā tās ir diezgan daudz. Baltie ķiteļi, teksti un simboliskais mediķa tēls, caur kuru transformēt dzīves grūtības un uzvarēt tās. Un vēl grupā spēlē ārsts(-i).
Viņa laimes atslēgas ir divas. Ģimene, par kuru domājot, pārņem drošības izjūta, un darbs, kuram redzi patiesu jēgu. Profesors MĀRIS TAUBE ikdienā vada RPNC Ambulatoro centru “Veldre” un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru. Izgājis karjeras lokus, nu jau desmit gadus atgriezies pie psihiatrijas pacientiem, jo tieši šajā darbā rod vislielāko iespēju reāli palīdzēt.
“Jau vidusskolas pēdējās klasēs zināju, ka gribu kļūt par ārstu. Nebija nekādu blakus opciju,” intervijā atklāj Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, bērnu psihiatrs ŅIKITA BEZBORODOVS. Ja dari to, kas patīk un padodas, var pagūt daudz.
“Cilvēka psihe ir tāds Visums, kurā vienmēr gribējies iekļūt, saprast, kā tas darbojas. Bet tas ir vēl grūtāk aptverams nekā kosmoss, — nopūšas Dr. Andris Arājs, psihiatrs, bērnu psihiatrs, tiesu eksperts un tiesu psihiatrijas eksperts. Un to saka ārsts savos 80 mūža gados, no kuriem 55 nostrādāti vienā darba vietā — Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā!
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
Narkoloģe, psihiatre, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja ASTRĪDA STIRNA nevairās no atbildīgiem amatiem un pienākumiem. Ārstēšanas rezultāts viņas medicīnas jomā nav redzams pēc mēneša vai gada, tas ir ilgstošs process. Tomēr, kad pacientam izdodas atbrīvoties no atkarības radītām problēmām, gandarījums ir milzīgs. Jo tad izdevies palīdzēt ne vien pacientam, bet arī viņa ģimenei.
Katru gadu pasaulē dzīvību sev atņem 703 000 cilvēku, kas nozīmē vienu pabeigtu pašnāvību ik 40 sekundes. Pašnāvības ir ceturtais vadošais nāves iemesls (pēc ceļu satiksmes negadījumiem, tuberkulozes un vardarbības) 15—19 gadu vecumā. [1; 4]
Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē.
Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
GLP-1 receptoru agonisti varētu ieņemt nozīmīgu vietu hroniskas migrēnas ārstēšanā, liecina apjomīga reālās klīniskās prakses datu analīze. Pētījumā konstatēts, ka gada laikā pacientiem, kuri lietoja GLP-1 preparātus, bija mazāka veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana un retāk bija nepieciešami papildu medikamenti migrēnas ārstēšanai, salīdzinot ar pacientiem, kuri lietoja topiramātu.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
