Laikus pamanot izmaiņas bērna psihiskajā stāvoklī un nekavējoties konsultējoties pie bērnu psihiatra, iespējams palēnināt vai pat novērst stāvokļa progresēšanu un attīstību līdz hroniskam stāvoklim, bērnam pieaugot. Rakstā aplūkoti četri gadījumi, kad speciālista vizīte būtu bijusi nepieciešama agrāk, un izcelti faktori, kam īpaša uzmanība būtu jāpievērš savlaicīgi.
Jauni, darbspējīgi cilvēki pie ārsta visbiežāk dodas kādas somatiskas slimības gadījumā, bet psihoemocionālās problēmas atstāj novārtā. Apmeklēt ārstu viņus bieži vien pamudina apkārtējie — kā rakstā apskatītajā gadījumā, ko jautājumu un atbilžu formā iztirzā ģimenes ārsts un psihiatrs.
Depresija ir biopsihosociāla slimība, kuras attīstību ietekmē iedzimtība, apkārtējā vide, predispozīcija uz somatiskām vai citām psihiskām slimībām un sociāli ekonomiskais stāvoklis. Depresijas pirmo simptomu izpausmes un intensitātes pakāpe var būt mainīgas un katram cilvēkam individuālas.
Gandrīz katram cilvēkam kādreiz dzīvē bijušas kādas bailes, kādas fobijas, nedrošība vai trauksme. Vieni tās pārvar, aizmirst un vairs neatceras, citi izvairās un cenšas nenokļūt situācijās, kad nepatīkamās izjūtas varētu atkārtoties.
Psihoterapijas nozīmību kā psihiatrisko pacientu ārstēšanā, tā somatisko slimību gadījumos mūsdienās neviens vairs neapstrīd. Nav obligāti jābūt noteiktai Starptautiskās slimību klasifikācijas psihisko un uzvedības traucējumu (F grupa) diagnozei, lai apmeklētu psihoterapeitu.
Anorexia nervosa (AN) ir slimība, kas raksturīga jaunām meitenēm, jo 90% pacientu ir pusaudzes. Slimību un tās sākumu noteikt grūti, jo svara zudums ir ļoti pakāpenisks, taču tas nenozīmē, ka anoreksija nav bīstama vai ka tā pāries pati no sevis bez ārstēšanas.
Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
Depresija kavē pacienta atlabšanu no somatiskām slimībām un mazina līdzestību to ārstēšanā. Tāpēc ļoti svarīgi laikus atpazīt pacienta depresiju un to attiecīgi ārstēt. Ģimenes ārste jautā psihiatrei, kā vieglāk atpazīt un ārstēt depresiju gados veciem pacientiem, kam ir daudz citu somatisku slimību.
“Panikas lēkme sākas ar intensīvu draudu nojautu, kas attīstās pēkšņi un ko pavada virkne nepatīkamu fizisko sajūtu: elpas trūkums, sirdsklauves, sāpes krūtīs, smakšana, reibonis, durstīšana rokās un pēdās, karstuma un aukstuma viļņi, nespēks un drebuļi, kā arī nerealitātes izjūta.”
Ikdienā bieži lietojam vārdu “depresija”, ar to domājot nogurumu, nomāktību, hronisku stresu. Populārs izteiciens jau no studentu laikiem ir “pavasara depresija” — stāvokļi un situācijas, ko viegli varam novērst ar regulāru fizkultūru, pareizu uzturu, adekvātu atpūtu un kam nav nekāda sakara ar depresijas diagnozi. Taču ikdienas praksē nepamanām pacientus, kam neārstēta depresija var pasliktināt kādas slimības gaitu.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Uzturošā terapija ar makrolīdiem pacientiem ar bronhektāzēm ir demonstrējusi vērā ņemamu efektivitāti paasinājumu novēršanā, kas ir nozīmīgi riska faktori kardiovaskulāru notikumu attīstībai. Ņemot vērā, ka šobrīd iztrūkst vispārīgu makrolīdu uzturošās terapijas novērtējumu no kardiovaskulārā ieguvuma un drošuma profila skatījuma, veikts kohortas pētījums.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
