“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējos gados pasaulē ik nedēļu parādās kāds jauns preparāts. Tiesa, psihiatrijā jaunu medikamentu parādīšanās ir salīdzinošo reta, taču 2009. gadā mediķi pacientiem varēja nozīmēt vairāk nekā 4000 dažādu medikamentu. Iespējamība, ka līdztekus lieto vairākus medikamentus, ir liela. Aprēķināts, ka ikvienu jaunu preparātu, kas parādās tirgū, var nozīmēt 2,3 miljardos kombināciju ar citiem medikamentiem. [1] Polifarmācija īpaši aktuāla ir tieši psihiatrijā. Tiek lēsts, ka apmēram viens no desmit pacientiem lieto kombinēto psihofarmakoterapiju. Iespējams, Latvijā šis skaitlis ir pat vēl lielāks. Medikamentiem, ko lieto līdztekus, ir savstarpēja farmakokinētiska un farmakodinamiska ietekme. Ja medikamentu mijiedarbību izmanto prasmīgi, tā var kļūt par papildu iespēju efektīvi palīdzēt pacientam.
Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
Ko nozīmē būt cilvēkam? Šī jautājuma atbildes daļa slēpjas mūsu intelekta evolucionārajā veidošanās procesā. Ir daudz teoriju, kas pārsvarā koncentrējas vai nu uz smadzeņu izmēra nozīmi, vai specifiskām ģenētiskām izmaiņām. Freds H.Prevics piedāvā gana provokatīvu teoriju, kurā galvenais faktors, kas nosaka “modernā cilvēka” uzvedību, ir augsts dopamīna līmenis, uzsverot epiģenētiskos faktorus, nevis ģenētiskos faktorus, kas veicinājuši dopamīna pieaugumu cilvēces vēsturē un formējuši mums labi pazīstamo “moderno cilvēku”.
Koitālas galvassāpes (KGS) saskaņā ar SSK-10 ir pēkšņas lēkmjveida, pulsējošas, plēsošas galvassāpes pieres vai acu ābolu apvidū, kas attīstās cilvēkam seksuālas kulminācijas, orgasma jeb ekstāzes brīdī dzimumakta laikā vai tūlīt pēc akta, arī masturbējot. Pacienti bieži tās dēvē par “pērkona grāviena, eksplozīvām” galvassāpēm. Tās var ilgt 15–20 minūtes, pāris stundas, dažreiz – pāris dienas. Rodas izbīlis, trauksme, bailes no dzimumakta, no pēkšņas nāves.
Šobrīd lielākā daļa pasaules kultūru ir apsēsta ar svara zaudēšanu. Sieviešu žurnālos tiek izcelti raksti par svara kontroles iespējām, diētas ieteikumiem vai to, kā padarīt stingrākas konkrētas muskuļu grupas. Mūsu kultūras apsēstība samazināt svaru ietekmē pusaudžus. Saskaņā ar 2007. gadā ASV “Jaunatnes uzvedības riska faktoru” (Youth Risk Behavior Survey) aptauju 35% pusauga meiteņu uzskata, ka viņām ir liekais svars, bet 60% ir mēģinājušas zaudēt svaru. 8% meiteņu atzīmēja, ka 30 dienu laikā pirms aptaujas ir mēģinājušas vemšanu vai caurejas līdzekļus, lai efektīvāk kontrolētu svaru.
Sievietes nereti tiek dēvētas par vājāko un emocionālāko dzimumu, tāpēc tiek uzskatīts, ka viņas vairāk pakļautas psihisku traucējumu attīstībai. Kopumā psihiski traucējumi vienādi bieži skar gan sievietes, gan vīriešus, taču sievietes dzīvē ir vairāki periodi, kad risks dažu psihisku traucējumu attīstībai var būt paaugstināts dažādu, šiem periodiem raksturīgu provocējošu faktoru ietekmē. Šajā rakstā apskatīsim biežākos psihiskos traucējumus, to īpatnības un ārstēšanas taktiku sievietēm premenstruālajā periodā, grūtniecības un pēcdzemdību laikā, kā arī menopauzes laikā.
Pašnāvības ASV ir 11.vietā no visiem nāves cēloņiem. Katru gadu miljons amerikāņu domā par pašnāvību. Diemžēl, katru gadu 10 no 1000 mirst no pašnāvības. Pašnāvība ir šoks ģimenei un draugiem, tomēr pastāv brīdinošas pazīmes jau pirms notikuma. Bieži vien pietiek ar vienu vienkāršu jautājumu no ģimenes ārsta puses, lai uzsāktu palīdzības sniegšanu un ārstēšanu.
Šajā numurā noslēdzam rakstu sēriju par depresiju saistībā ar citām somatiskām saslimšanām. Iepriekšējos divos numuros apskatījām depresijas un koronāras sirds slimības, kā arī depresijas un diabēta savstarpējo saistību. Šoreiz pievērsīsimies depresijas īpatnībām insulta, onkoloģisko saslimšanu un HIV/AIDS pacientiem.
Pagājušajā Doctus numurā aplūkojām depresijas izpausmes pacientiem ar koronāro sirds slimību. Šajā numurā turpinām aizsākto tēmu par depresijas un somatisko slimību savstarpējo saistību, pievēršoties diabētam un depresijai. Pēdējos gados zinātnieki pierādījuši, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem diabētu sastop pat līdz divām reizēm biežāk nekā vispārējā populācijā. [1] Šī saistība darbojas arī pretējā virzienā – pacientiem ar diabētu ir paaugstināts risks depresijas attīstībai. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot šīs saistības praktisko nozīmi ārsta ikdienas praksē.
Metilfenidāts ir vadošais farmakoterapijas līdzeklis uzmanības deficīta/hiperaktivitātes slimības (UDHS) pārvaldībai bērnībā un pusaudža vecumā. Zināms, ka pacientiem ar UDHS ir augstāks psihozes risks, bet līdz šim nav pētīts, kā metilfenidāta lietošana šo risku ietekmē ilgtermiņā.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Uzturošā terapija ar makrolīdiem pacientiem ar bronhektāzēm ir demonstrējusi vērā ņemamu efektivitāti paasinājumu novēršanā, kas ir nozīmīgi riska faktori kardiovaskulāru notikumu attīstībai. Ņemot vērā, ka šobrīd iztrūkst vispārīgu makrolīdu uzturošās terapijas novērtējumu no kardiovaskulārā ieguvuma un drošuma profila skatījuma, veikts kohortas pētījums.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Tēva psihiskie traucējumi perinatālajā periodā var ietekmēt visas ģimenes veselību; tomēr šie stāvokļi bieži ir novērtēti par zemu, un par to sastopamību un sākuma laiku zināms maz.
