Tas, ka ilgstoša sēdēšana veselību ietekmē ne pārāk pozitīvi, sen vairs nav noslēpums. Šajā rakstā par to, kā tieši sēdēšana ietekmē fizisko veselību un kā stress (ko veicina sēdēšana!) ietekmē psihisko veselību.
Pasaulē ik gadu pieaug pacientu skaits gan ar depresiju, gan citiem diagnosticētiem depresīvā spektra garastāvokļa traucējumiem, kas būtiski ietekmē kā darbspējas, tā vēlmi socializēties, veidot un uzturēt attiecības. Šajā rakstā pārskatīsim aktuālās publikācijas pasaulē par depresijas un depresīvu simptomu ārstēšanu.
Laikus pamanot izmaiņas bērna psihiskajā stāvoklī un nekavējoties konsultējoties pie bērnu psihiatra, iespējams palēnināt vai pat novērst stāvokļa progresēšanu un attīstību līdz hroniskam stāvoklim, bērnam pieaugot. Rakstā aplūkoti četri gadījumi, kad speciālista vizīte būtu bijusi nepieciešama agrāk, un izcelti faktori, kam īpaša uzmanība būtu jāpievērš savlaicīgi.
Jauni, darbspējīgi cilvēki pie ārsta visbiežāk dodas kādas somatiskas slimības gadījumā, bet psihoemocionālās problēmas atstāj novārtā. Apmeklēt ārstu viņus bieži vien pamudina apkārtējie — kā rakstā apskatītajā gadījumā, ko jautājumu un atbilžu formā iztirzā ģimenes ārsts un psihiatrs.
Depresija ir biopsihosociāla slimība, kuras attīstību ietekmē iedzimtība, apkārtējā vide, predispozīcija uz somatiskām vai citām psihiskām slimībām un sociāli ekonomiskais stāvoklis. Depresijas pirmo simptomu izpausmes un intensitātes pakāpe var būt mainīgas un katram cilvēkam individuālas.
Gandrīz katram cilvēkam kādreiz dzīvē bijušas kādas bailes, kādas fobijas, nedrošība vai trauksme. Vieni tās pārvar, aizmirst un vairs neatceras, citi izvairās un cenšas nenokļūt situācijās, kad nepatīkamās izjūtas varētu atkārtoties.
Psihoterapijas nozīmību kā psihiatrisko pacientu ārstēšanā, tā somatisko slimību gadījumos mūsdienās neviens vairs neapstrīd. Nav obligāti jābūt noteiktai Starptautiskās slimību klasifikācijas psihisko un uzvedības traucējumu (F grupa) diagnozei, lai apmeklētu psihoterapeitu.
Anorexia nervosa (AN) ir slimība, kas raksturīga jaunām meitenēm, jo 90% pacientu ir pusaudzes. Slimību un tās sākumu noteikt grūti, jo svara zudums ir ļoti pakāpenisks, taču tas nenozīmē, ka anoreksija nav bīstama vai ka tā pāries pati no sevis bez ārstēšanas.
Hroniskas primāras galvassāpes tiek novērotas aptuveni 2,2—5% no vispārējās populācijas. Lai gan tās neskar pārāk lielu cilvēku daļu, tomēr jāatzīmē, ka hroniskas sāpes (vismaz 15 dienas mēnesī trīs mēnešu garumā un ilgāk), pēc pacientu domām, ir visai nepatīkams, traucējošs un reizēm mokošs simptoms.
Depresija kavē pacienta atlabšanu no somatiskām slimībām un mazina līdzestību to ārstēšanā. Tāpēc ļoti svarīgi laikus atpazīt pacienta depresiju un to attiecīgi ārstēt. Ģimenes ārste jautā psihiatrei, kā vieglāk atpazīt un ārstēt depresiju gados veciem pacientiem, kam ir daudz citu somatisku slimību.
Jaunākie dati vēsta, ka GLP1 receptoru agonistu (RA) pievienošana terapijā 1.tipa cukura diabēta (CD) pacientiem samazina nopietnu kardiovaskulāro notikumu (MACE) un terminālas nieru mazspējas attīstības risku, nepaaugstinot diabētiskās ketoacidozes vai hipoglikēmijas riskus.
27. maijā Bērnu slimnīcā tika svinīgi atklāti vairāki objekti, kas ievērojami uzlabo ārstniecības un aprūpes vidi, kā arī veicina pacientu, viņu ģimeņu un darbinieku labbūtību. Infrastruktūras uzlabošanas darbi notikuši, pateicoties Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas un noturības mehānisma jeb Atveseļošanas fonda (AF) finansējumam
2026. gada 25. aprīlī, svinot jau savu piekto norises gadu, notika RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2026.
Dupilumabs 300 mg, cendakimabs 360 mg un budezonīda perorāla suspensija 2 mg uzrādīja mērenu līdz augstu efektivitātes līmeni disfāgijas mazināšanā pusaudžiem un pieaugušajiem ar eozinofilo ezofagītu (EoE). Lielākā daļa pētīto terapiju, izņemot etrasimodu, nodrošināja histoloģisku remisiju.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
