“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējos gados pasaulē ik nedēļu parādās kāds jauns preparāts. Tiesa, psihiatrijā jaunu medikamentu parādīšanās ir salīdzinošo reta, taču 2009. gadā mediķi pacientiem varēja nozīmēt vairāk nekā 4000 dažādu medikamentu. Iespējamība, ka līdztekus lieto vairākus medikamentus, ir liela. Aprēķināts, ka ikvienu jaunu preparātu, kas parādās tirgū, var nozīmēt 2,3 miljardos kombināciju ar citiem medikamentiem. [1] Polifarmācija īpaši aktuāla ir tieši psihiatrijā. Tiek lēsts, ka apmēram viens no desmit pacientiem lieto kombinēto psihofarmakoterapiju. Iespējams, Latvijā šis skaitlis ir pat vēl lielāks. Medikamentiem, ko lieto līdztekus, ir savstarpēja farmakokinētiska un farmakodinamiska ietekme. Ja medikamentu mijiedarbību izmanto prasmīgi, tā var kļūt par papildu iespēju efektīvi palīdzēt pacientam.
Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
Ko nozīmē būt cilvēkam? Šī jautājuma atbildes daļa slēpjas mūsu intelekta evolucionārajā veidošanās procesā. Ir daudz teoriju, kas pārsvarā koncentrējas vai nu uz smadzeņu izmēra nozīmi, vai specifiskām ģenētiskām izmaiņām. Freds H.Prevics piedāvā gana provokatīvu teoriju, kurā galvenais faktors, kas nosaka “modernā cilvēka” uzvedību, ir augsts dopamīna līmenis, uzsverot epiģenētiskos faktorus, nevis ģenētiskos faktorus, kas veicinājuši dopamīna pieaugumu cilvēces vēsturē un formējuši mums labi pazīstamo “moderno cilvēku”.
Koitālas galvassāpes (KGS) saskaņā ar SSK-10 ir pēkšņas lēkmjveida, pulsējošas, plēsošas galvassāpes pieres vai acu ābolu apvidū, kas attīstās cilvēkam seksuālas kulminācijas, orgasma jeb ekstāzes brīdī dzimumakta laikā vai tūlīt pēc akta, arī masturbējot. Pacienti bieži tās dēvē par “pērkona grāviena, eksplozīvām” galvassāpēm. Tās var ilgt 15–20 minūtes, pāris stundas, dažreiz – pāris dienas. Rodas izbīlis, trauksme, bailes no dzimumakta, no pēkšņas nāves.
Šobrīd lielākā daļa pasaules kultūru ir apsēsta ar svara zaudēšanu. Sieviešu žurnālos tiek izcelti raksti par svara kontroles iespējām, diētas ieteikumiem vai to, kā padarīt stingrākas konkrētas muskuļu grupas. Mūsu kultūras apsēstība samazināt svaru ietekmē pusaudžus. Saskaņā ar 2007. gadā ASV “Jaunatnes uzvedības riska faktoru” (Youth Risk Behavior Survey) aptauju 35% pusauga meiteņu uzskata, ka viņām ir liekais svars, bet 60% ir mēģinājušas zaudēt svaru. 8% meiteņu atzīmēja, ka 30 dienu laikā pirms aptaujas ir mēģinājušas vemšanu vai caurejas līdzekļus, lai efektīvāk kontrolētu svaru.
Sievietes nereti tiek dēvētas par vājāko un emocionālāko dzimumu, tāpēc tiek uzskatīts, ka viņas vairāk pakļautas psihisku traucējumu attīstībai. Kopumā psihiski traucējumi vienādi bieži skar gan sievietes, gan vīriešus, taču sievietes dzīvē ir vairāki periodi, kad risks dažu psihisku traucējumu attīstībai var būt paaugstināts dažādu, šiem periodiem raksturīgu provocējošu faktoru ietekmē. Šajā rakstā apskatīsim biežākos psihiskos traucējumus, to īpatnības un ārstēšanas taktiku sievietēm premenstruālajā periodā, grūtniecības un pēcdzemdību laikā, kā arī menopauzes laikā.
Pašnāvības ASV ir 11.vietā no visiem nāves cēloņiem. Katru gadu miljons amerikāņu domā par pašnāvību. Diemžēl, katru gadu 10 no 1000 mirst no pašnāvības. Pašnāvība ir šoks ģimenei un draugiem, tomēr pastāv brīdinošas pazīmes jau pirms notikuma. Bieži vien pietiek ar vienu vienkāršu jautājumu no ģimenes ārsta puses, lai uzsāktu palīdzības sniegšanu un ārstēšanu.
Šajā numurā noslēdzam rakstu sēriju par depresiju saistībā ar citām somatiskām saslimšanām. Iepriekšējos divos numuros apskatījām depresijas un koronāras sirds slimības, kā arī depresijas un diabēta savstarpējo saistību. Šoreiz pievērsīsimies depresijas īpatnībām insulta, onkoloģisko saslimšanu un HIV/AIDS pacientiem.
Pagājušajā Doctus numurā aplūkojām depresijas izpausmes pacientiem ar koronāro sirds slimību. Šajā numurā turpinām aizsākto tēmu par depresijas un somatisko slimību savstarpējo saistību, pievēršoties diabētam un depresijai. Pēdējos gados zinātnieki pierādījuši, ka pacientiem ar garastāvokļa traucējumiem diabētu sastop pat līdz divām reizēm biežāk nekā vispārējā populācijā. [1] Šī saistība darbojas arī pretējā virzienā – pacientiem ar diabētu ir paaugstināts risks depresijas attīstībai. Šajā rakstā centīsimies noskaidrot šīs saistības praktisko nozīmi ārsta ikdienas praksē.
KRISTĪNE un SURADŽS INDAKA (Suraj Indaka) MUNASINGHES ir pāris, kas viens otru papildina gan ikdienas dzīvē, gan profesionālajā darbībā — neirologs un ergoterapeite, audzina meitiņu un sapņo par rāmu dzīvi mazpilsētā. Viņi lieliski apvieno kultūru un raksturu dažādību un apliecina, ka mīlestības vārdā ir iespējams viss — arī no tālās Šrilankas pārcelties uz dzīvi Latvijā, perfekti apgūt latviešu valodu, studēt rezidentūrā nacionālajā programmā un ar lepnumu strādāt reģionālajā slimnīcā.
Fiziskās aktivitātes intervences — aerobās nodarbības, kombinēti aerobāie un spēka treniņi, kā arī spēka treniņi — bija saistītas ar uzlabotu dzīves kvalitāti (QoL) sievietēm ar krūts vēzi, kuras saņem ķīmijterapiju. Meta-analīze parādīja aptuveni 66 % varbūtību, ka sievietes fizisko aktivitāšu grupās ziņos par labākiem iznākumiem nekā pacientes, kuras saņēma tikai standarta aprūpi.
Katram piektajam bērnam ar obstruktīvu miega apnoju (OSA) un preoperatīvi ieplānotu stacionēšanu intensīvās terapijas nodaļā pēc tonsilektomijas piedzīvotas respiratoras komplikācijas. Pie šādas atziņas nonākuši pētījuma autori, kas veikuši viencentra novērojumu pētījumu, lai noskaidrotu, cik bieži sastopamas respiratoriskas komplikācijas pēc tonsilektomijas pediatriskiem OSA pacientiem un kādi ir iespējamie riska faktori.
Pierādījumi tam, vai kafija un tēja kā ietekmē kognitīvo veselību, līdz šim nav bijuši skaidri definēti. Turklāt, lielākajā daļā pētījumu par kafiju nav precizēts, vai efekts novērojams kafijai ar kofeīnu vai bez. Šā iemesla dēļ veikts prospektīvs kohortas pētījums ASV, lai analizētu saistību starp kafijas vai tējas uzņemšanu un demences risku / kognitīvo funkciju.
