Cilvēka reakcijas uz krīzes situācijām un ārkārtējām nelaimēm vienmēr izraisījušas zinātnieku interesi gan psiholoģijas, gan medicīnas laukā. Ir ļoti senas vēstures liecības par centieniem tās aprakstīt, piemēram, 5. gs. p.m.ē. Hērodots aprakstījis karavīru psihotraumas pēc Maratonas kaujas. [1]
Vasara beigusies. Koki, kas tikko bija spirgti un dzīvīgi zaļi, pamazām sārtojas un zaudē savu rotu. Saule dienu pamet nepieklājīgi ātri. Līdz ar viņu pamazām izplēn arī vasarā uzkrātās pozitīvās emocijas, izsīkst enerģija. Tieši ar šādām domām, sajūtām un izjūtām daļa no mūsu pacientiem rudeni un ziemu sagaida ik gadu. Kā atšķirt skumjas par aizgājušo vasaru no ziemas depresijas? Kas patiesībā ir sezonāli garastāvokļa traucējumi? Kā pacientiem palīdzēt?
"Brīdī, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam mazāk par visiem citiem ir stingras zināšanas par to, kas viņš ir, un viņu vairs nebiedē neviena iespējamā atbilde uz šo jautājumu, viņā laikam ir iemitinājusies jauna patiesīguma drosme izvirzīt šo būtisko jautājumu jaunā veidā, [..] attīstīt jaunu savas pašapziņas un pašuzlūkojuma formu." (Makss Šēlers) [1]
Žila de la Turē sindroms ir relatīvi bieža (1%) un kompleksa neiropsihiatriska slimība. Ja tās gaidu nekontrolē pietiekami uzmanīgi un profesionāli, sekas ir bērna nesekmība un apgrūtināta sociālā integrācija. [9; 10; 13] Lai ārstēšana būtu efektīva un kompleksa, neirologiem un psihiatriem cieši jāsadarbojas ar vecākiem, skolotājiem un atbalsta grupām, viena no šīs sadarbības sastāvdaļām ir izglītošana.
Autisms (grieķu autos - pats) - slimīgs psiholoģisks stāvoklis, ierobežota kontaktēšanās ar ārpasauli, noslēgšanās sevī. Autisms ilgst visu mūžu, tas ietekmē veidu, kā persona komunicē un izturas pret apkārtējiem cilvēkiem. Bērniem ar autismu spēja veidot draudzību ir ierobežota, tāpat ierobežota ir arī viņu spēja saprast citu cilvēku emocijas. Dažiem bērniem (bet ne visiem) ir arī mācīšanās traucējumi. Šajā rakstā aplūkotas biežākās autisma pazīmes un to koriģēšanas iespējas.
Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti gan ārstu, gan pacientu vidū iegūst farmakoterapijas un psihoterapijas kombinācija, kuras pārraudzību īsteno vai nu viens ārsts-psihiatrs ar zināšanām kādā no psihoterapijas novirzieniem, vai arī divi - ārsts-psihiatrs un psihoterapeits ar ārsta vai psihologa izglītību, kas labi orientējas psihiatrijā. Raksta mērķis ir parādīt, ka ar pētījumiem pamatota farmakoterapija un psihoterapija sekmīgi viena otru papildina, palīdzot pacientiem pārvarēt psihiskos traucējumus.
2012. gada oktobrī piedalījos XIX Pasaules hipnoterapeitu kongresā Vācijas pilsētā Brēmenē, kuru organizēja un vadīja Starptautiskā hipnoterapeitu biedrība un Rotveilas Miltona Eriksona institūts. Kongresa psihodinamiskās psihoterapijas pētījumu sēdē prezentēju savu pētījumu "Īstermiņa psihoterapija strādājošiem pieaugušiem ar trihotillomānijas klīnisko diagnozi".
Trauksme un bailes var būt normāla ikdienas parādība, reaģējot uz bīstamu vai saspringtu situāciju. Taču trauksme un bailes, kas nav adekvātas situācijai vai izpaužas pārāk intensīvi, var liecināt par psihiskiem traucējumiem vai somatisku saslimšanu. Rakstā apkopoti biežākie trauksmes veidi un to pārvaldības iespējas.
1818. gadā terminu “psihosomatika” medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots, kas vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik morāles aspektu gaismā daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika skaidrota ar psihiskiem procesiem. “Nelabas un grēcīgas” kaislības, piemēram, dzimumdzīve, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām. Pēc aptuveni desmit gadiem radās pretējs vārds – somatopsihisks – un uzskats, ka atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa, un ka slimības jāuzlūko par ķermeņa vājprātu.
“Lielākais apdraudējums no visiem ir zaudēt pašam sevi. Tas var notikt ļoti klusi, it kā tā nebūtu vispār. Citi zaudējumi nenotiek tik klusi; visi citi zaudējumi – roka, kāja, piecu dolāru naudas zīme vai sieva – ir pārliecinoši pamanāmi,” teicis Sērens Kjerkegors. [1] Katrs jūt savu “es” (self), tā tagadējo pieredzi, savu ķermeni un mentālos procesus šajā brīdī (domas, emocijas, sajūtas) – līdz ar uztveri par ārējo pasauli tagadnē, pagātnes atmiņām un projekciju nākotnē. Tā ir vieta, kur mēs spējam sevi just, kur uztveram pasauli un arī darbojamies. Vai vienmēr tas ir pašsaprotami?
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Metastāzes limfmezglos ir stingri prognostisks faktors audzēja recidīvam pēc pankreatomijas lokalizēta aizkuņģa dziedzera neiroendokrīna vēža (PanNET) gadījumā. Tomēr lielai daļai pacientu šo metastāžu nav, bet audzējs recidivē. Lai izveidotu un validētu audzēja recidība un izdzīvotībs riska rādītājus pacientiem ar limfmezglu negatīvu (LN-) PanNET, veikts retrospektīvs gadījumu kontroles pētījums ASV.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā pirmoreiz veiksmīgi īstenota inovatīva kardioneiro ablācijas metode, izmantojot radiofrekvences enerģiju, lai diviem pacientiem novērstu smagas sirds bradikardijas lēkmes – dzīvībai bīstamu sirdsdarbības palēnināšanos, ko izraisa parasimpātiskās nervu sistēmas pārmērīga aktivācija. Operācijas veica Austrumu slimnīcas aritmologi sadarbībā ar kardiologu Aigaru Rubuli, kurš patlaban strādā Sālgrēna universitātes slimnīcā Gētebrogā.
Pieaugušajiem bez arteriālas hipertensijas pētījuma sākumā labāka kognitīvā funkcija sākotnēji bija saistīta ar zemākām izredzēm attīstīties hipertensijai aptuveni 6 gadu novērošanas laikā, turklāt šo saistību daļēji mediēja aptaukošanās.
