Funkcionāli kuņģa–zarnu trakta traucējumi ir vieni no visbiežākajiem veselības traucējumiem. Jaunākais to diagnostiskas un ārstēšanas pamats – Romas III kritēriji – veidots, izmantojot biopsihosociālo jeb psihosomatisko pieeju, kas uzsver ne tikai somatisko, bet arī psihes un sociālo faktoru nozīmi šo traucējumu izcelsmē. Šis raksts veltīts Pasaules garīgās veselības dienai, ko atzīmē 10.oktobrī.
1818. gadā terminu “psihosomatika” medicīnā ieviesa vācu ārsts Hainrots, kas vēlāk specializējās psihiatrijā. Tolaik morāles aspektu gaismā daudzu ķermeņa slimību izcelsme tika skaidrota ar psihiskiem procesiem. “Nelabas un grēcīgas” kaislības, piemēram, dzimumdzīve, tika uzskatītas par tuberkulozes, epilepsijas un vēža izraisītājām. Pēc aptuveni desmit gadiem radās pretējs vārds – somatopsihisks – un uzskats, ka atdalīt ķermeni no pasaules ir tas pats, kas atdalīt dvēseli no ķermeņa, un ka slimības jāuzlūko par ķermeņa vājprātu.
Pēdējos gados attīstās jauna nozare – psihodermatoloģija, kas pēta psihiskā un emocionālā stāvokļa ietekmi uz ādu. Āda ir cilvēka ķermeņa vislielākais orgāns, tāpēc tai ir milzīga ietekme uz veselības stāvokli. Ādas slimības ir ļoti izplatītas psihosomatiskas saslimšanas – tās bieži rodas psihisko faktoru ietekmē: pēc dažādu valstu datiem 73–84% ādas slimību ir psihosomatiskas.Klīniskajā praksē dermatologi pārliecinājušies par stresa ietekmi uz ādas slimībām, tomēr zinātniski pierādītas un atzītas ir tikai dažas slimības, jo līdz galam nav izpētīti fizioloģiskie procesi, proti, kā stress ietekmē ādas patoloģiju rašanos.
Pēdējos gados, kad iedzīvotājiem jāpiedzīvo dažādas krīzes, bieži var novērot, ka pēc grūtas dzīves situācijas viss “it kā pāriet”, tomēr vēlāk cilvēkam parādās somatiski simptomi. Ārstiem ir svarīgi atpazīt pacienta dzīvē krīzi un tās radītos psihosomatiskos traucējumus, lai mudinātu pacientu saņemt adekvātu krīzes psihoterapiju.
"Esmu izmisumā, man jau divus gadus sāp labais sāns vēdera lejasdaļā pie nabas, un neviens ārsts nevar pateikt, kas par vainu! Man vairs nav spēka, esmu bijusi pie dziednieka, viņš pateica - divpadsmitpirkstu zarnas iekaisums, bet pēc kobras saka - neesot nekā. Ko lai daru, jo sāpes ir neizturamas, un, galvenais, kur lai vēl vēršas, viss ir izstaigāts?" (citāts no sieviešu kluba foruma internetā). Ne tikai sāpju remdēšanas procesā, bet arī citu veselības problēmu gadījumā jāparedz situācija, kad tradicionālā terapija ir neefektīva, izmeklējumos neatrod nekādas novirzes no normas un, iedziļinoties pacienta problēmā, atklājas specifiskas sūdzības, kas liecina par psihes problēmu iespējamu līdzdalību procesā. Kas tas ir? Psihogēnas sāpes, nespecifisks sāpju sindroms vai pavisam kas cits?
Muguras sāpes – ar retiem izņēmumiem – nav izskaidrojamas ar bojājumu, bet gan ar savstarpēji saistītiem fiziskiem, attiecību un psihiskiem faktoriem. Sāpju hronifikāciju noteikti sekmē bailes, izvairīšanās un ārsta-pacienta attiecību traucējumi. No šā skatpunkta izriet multimodālā ārstēšanas koncepcija, kas pārsvarā vērsta uz pacienta kustību/aktivitātes izpausmēm, baiļu pārvarēšanu un kāpinātu pašefektivitāti.
Somatoformos traucējumus novēro vismaz 20% primārās aprūpes pacientu, arī stacionāros tie ir bieži sastopami – 10-40 % gadījumu. Pacienti ar somatoformiem traucējumiem tiek uzskatīti par grūtiem pacientiem ģimenes ārsta praksē un par nemotivētiem pacientiem pie psihoterapeita, bet īpaši lielu iespaidu tie atstāj uz veselības aprūpes finansiālo politiku, tērējot apmēram 20% no visiem veselības aizsardzībai atvēlētajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkotas šo traucējumu aprakstošās dimensijas, pavadošās slimības, diagnostika, diferenciāldiagnoze un ārs tēšanas aspekti.
Kauns piemīt visiem cilvēkiem. Šī emocija nosaka ētisku un sabiedrības pieņemtajām normām atbilstošu indivīda rīcību. Tomēr daudzi cilvēki, jo īpaši mūsdienu modernajā sabiedrībā, cieš no kauna radītiem ierobežojumiem; pastāv un aizvien aktualizējas tāds jēdziens kā patoloģisks kauns. Turklāt ir grūti nosaukt kādu psihisko traucējumu veidu, kur kaunam nebūtu kāda – primāra vai sekundāra – loma. Kauns un ar to bieži saistītā vainas sajūta ir to biežāko emociju vidū, ar kurām cilvēki vēršas pēc psihoterapeita palīdzības.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Vairākas organizācijas, t.sk. PVO un ANO mudina valstis izmantot labbūtības indikatorus politikas veidošanas procesos. Šī tendence, kopā ar pozitīvas afektivitātes lietderīguma atpazīšanu paver jaunas iespējas veselības/labbūtības veicināšanā. Līdz šim nav skaidrs, vai pozitīva afektivitāte pusaudža vecumā jebkā ietekmē pieaugušā veselību/labbūtību. Tas skaidrots šajā garengriezuma kohortas pētījumā ASV.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
