Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir hroniska funkcionāla slimība, kas negatīvi ietekmē pacienta dzīves un darba kvalitāti. Pārsvarā KZS pacienti ir jaunas sievietes, turklāt slimības slogs jaunā vecumā parasti ir nozīmīgs arī ekonomiskā aspektā, jo var būt saistīts ar prombūtni no darba vai mācībām. KZS patoģenēze saistīta ar izmaiņām zarnu trakta–smadzeņu asī, kas ir viens no terapeitiskajiem pamatvirzieniem slimības pārvaldībā.
Kādi ir jaunākie epidemioloģiskie dati par KZS izplatību?
Epidemioloģiskie dati attiecībā uz KZS var būt diezgan mainīgi, un tos ietekmē diagnostiskie kritēriji, kas izmantoti datu iegūšanā.
Nesen veiktā metaanalīzē, kurā iekļauti pētījumi par 2006.—2024. gadu, izmantojot Rome III un Rome IV kritērijus, aprēķināts, ka KZS prevalence pasaulē ir 14,1 % pieaugušo (ar nozīmīgām variācijām starp reģioniem un apakštipiem).
Ja lūkojamies kairinātas zarnas apakštipu virzienā, tad to prevalence ir sekojoša: KZS–C 26,1 % (dominējoši aizcietējumi), KZS–D 26,5 % (dominējoša caureja), KZS–M 31,4 % (dominējoša mainīga vēdera izeja) un KZS–U 8,3 % (bez skaidra apakštipa). KZS–C bija biežāk sastopams pēc Rome IV klasifikācijas, turpretī KZS–D — pēc Rome III klasifikācijas. Augstāki prevalences rādītāji tika novēroti tādās valstīs kā Apvienotā Karaliste, Ķīna un Japāna. Kā nozīmīgi riska faktori KZS attīstībai minēti psiholoģiskie faktori, kā piemēram, stress, trauksme, depresija. [1]
Kā mikrobioms un smadzenes iesaistītas slimības patoģenēzē?
Koloski ar kolēģiem atklāja, ka augstāks trauksmes un depresijas līmenis ir nozīmīgs prognostiskais faktors KZS attīstībai. Dinan ar kolēģiem izteica hipotēzi, ka traucējumi zarnu mikrobiotā var ietekmēt smadzeņu funkciju, uzvedību un kognīciju, un šī teorija attīstījās līdz šobrīd jau plaši dzirdētajai mikrobioma–zarnu trakta–smadzeņu ass teorijai.
KZS pacientiem ir augstāka aktivitāte dažādās smadzeņu daļās: prefrontālajā garozā, insulā, talāmā un smadzenītēs. Ir novērots arī pieaugums smadzeņu pelēkās vielas tilpumā un garozas biezumā primārajā somatosensorajā garozā, sekundārajā somatiskajā sensorajā garozā un zemgarozas reģionos, kā arī pelēkās vielas tilpuma samazinājums un garozas biezums mugurējā insulā un augšējā frontālajā gyrus.
Mikrobiālā dažādība KZS pacientu fēcēs parasti ir negatīvi ietekmēta, ja salīdzina ar veselīgiem kontroles dalībniekiem dažādos pētījumos. Pacientiem ar KZS novēro samazinātu Coli, Lactobacilli, Collinsella un Bifidobacteria celmu skaitu. [2]
Probiotikas — pamatrisinājums?
KZS kompleksās un mainīgās simptomu dabas dēļ visbiežāk nepieciešama daudzdisciplīnu pieeja. Pacienti labprātāk kā ārstēšanas metodi izvēlas uztura rekomendācijas, retāk medikamentozu terapiju un vēl retāk pieņem psihoterapiju. Kad ar uztura rekomendācijām un medikamentozo terapiju nav pietiekami, nozīmīga loma ir probiotikām, ņemot vērā disbiozes un KZS ciešo saistību. Probiotikas var stabilizēt zarnu sieniņu un samazināt viscerālo hipersensitivitāti, tādējādi mazinot nepatīkamos simptomus. KZS kontekstā visvairāk pētītie celmi ir Lactobacillus un Bifidobacterium. [3]
Latvijā 2025. gadā publicētās ekspertu rekomendācijās probiotikas ietvertas un īpaši uzsvērtas KZS–C pacientu ārstēšanā, mazinot pūšanos un vēdersāpes. [6]
Sistemātiskā pārskatā par probiotikām un KZS iekļautas 18 publikācijas. Simptoms, ko analizēja visbiežāk, bija sāpes vēderā. Autori secinājuši, ka probiotikas var tikt uzskatītas kā potenciāls terapeitiskais līdzeklis KZS simptomu pārvaldībā, īpaši mazinot vēdera sāpes un pūšanos. [3]
Jauna bifidobaktēriju un pienskābo baktēriju celmu kombinācija KZS pārvaldībā ir Bifidobacterium lactis Bl–04, Bifidobacterium lactis Bi–07, Bifidobacterium lactis HN019, Lactobacillus acidophilus NCFM, Lacticaseibacillus paracasei Lpc–37, kas uzlabo funkcionālos gastrointestiālos simptomus jau 14. dienā ar noturīgiem uzlabojumiem līdz 30. dienai. [6]
Cita, ilgus gadus zināma vairāku celmu kombinācija ir Streptococcus thermophilus, Bifidobacterium breve, Bifidobacterium infantis, Bifidobacteriums longum, Lactobacillus acidophilus, Lactobacillus plantarum, Lactobacillus paracasei, Lactobacillus helveticus, kā vieta KZS pārvaldībā arī tiek apstiprināta no ekspertu puses. [6]
Atsevišķi pētītas un izskatītas kā potenciāli efektīvas KZS pārvaldībā ir vēl šādas probiotikas: Bifidobacterium infantis 35624, Lactobacillus plantarum 299v, Saccharomyces boulardii, Lactobacillus rhamnosus GG, Lactobacillus reuteri. [6]
Vai izslēgšanas diētas ir risinājums?
Ideja par to, ka specifisks ēdiens varētu būt atbildīgs par slimības paasinājumu, cēlies jau no 1990. gadiem, kad pakāpeniski pacientiem tika rekomendēts izslēgt no uztura produktus, kas varētu veicināt simptomus. Pārsvarā tie bija piena produkti, brokastu pārslas, citrusaugļi, kartupeļi, tēja, kafija, alkohols, ēdiens ar piedevām un konservantiem. Uzturs pamatā tika balstīts uz gaļu, zivīm, rīsiem, dārzeņiem, kā arī kazas, aitas vai sojas pienu. Tomēr iekļaušana ikdienas praksē tomēr bijusi sarežģīta, jo nepastāv skaidri noteikumi, kā šo izslēgšanas diētu vadīt — uztura rekomendācijām bija jābūt individualizētām un jānodrošina arī atbilstīgs uztures līmenis.
Kaut arī ikdienā šī nav viegli ieviešama prakse un arī pilnībā neatrisina problēmu, nesen Zviedrijā veiktie pētījumi ir norādījuši, ka aptuveni 84 % KZS pacientu ir vismaz viens pārtikas produkts, kas veicina simptomu attīstību.
Aptaujātie iekļauj tādus produktus kā piena produkti (49 %), pupas/zirņi (36 %), āboli (28 %), miltu izstrādājumi (24 %), kā arī vīns/alus (31 %), salami (22 %), siers (20 %).
Objektīvajos testos bieži vien šīs nepanesības netiek apstiprinātas. Piemēram, no KZS pacientiem, kas ziņojuši par piena nepanesību, laktozes malabsorbcija konstatēta vien 6,5 % pacientu, bet no glutēna nepanesības ziņotājiem gliadīna antivielas konstatētas vien 19 %. [4]
Vai KZS pacientiem ir mikroelementu deficīta riski?
Liela daļa KZS pacientu izmēģina dažādas diētas iespējas, un aptuveni 90 % ir vismaz reizi dzīvē modificējuši savu uzturu, lai izvairītos no potenciālajiem kairinātājiem. American College of Gastroenterology un British Society of Gastroenterology abas rekomendējušas veikt izmaiņas KZS pacienta uzturā, pamatā izvēloties FODMAPs diētu. Tomēr eksperti norāda, ka izslēgšanas diētas gadījumā pastāv arī uzturvielu deficīta riski, ja pacients piekops pārāk striktus ēšanas ieradumus.
Divdesmit sešu publikāciju sistēmiskajā pārskatā konstatēts, ka KZS pacientiem bieži vien ir novērots zemāks B2 un D vitamīna līmenis, tāpat kā kalcija un dzelzs līmenis, salīdzinot ar kontroles grupu. Dažādas izslēgšanas diētas saistītas ar zemāku mikroelementu uzņemšanu, īpaši B1, B2, kalcija, dzelzs un cinka.
Autori norāda, ka uztura pārvaldībai pacientiem ar KZS jānotiek zinoša uztura speciālista un dietologa vadībā, lai izvairītos no potenciāliem uzturvielu deficītiem ar lokāliem vai sistēmiskiem negatīviem efektiem uz pacienta veselību. [5]
