ROBERTS STAŠINSKIS, anesteziologs, reanimatologs, kurš strādā pie smagākajiem Covid–19 pacientiem Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Godīgi atzīst, ka noguris “no visa šī murga un pie nāves tādā apjomā pierast nevar.”
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas galvenā ārste EVA STRĪĶE nevairās no atbildīgiem, laikietilpīgiem un sarežģītiem darba pienākumiem. Komandas spēlētāja un vadītāja, kurai nav vienalga, kā jūtas komanda. Patīk rīkoties ātri. Sasniegt reālus, nevis formālus uzlabojumus. Taču vairāk par administratīviem pienākumiem Evu Strīķi saista ārstes darbs, un vislabprātāk viņa atrastos operāciju zālē.
“Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju
Senākā pagātnē, kad veselības aprūpe nebija tik attīstīta, cilvēki bieži cieta lielas sāpes, taču nāvei sagatavojās tuvinieku vidū. Mūsdienās miršanas procesā nereti pacientu anonīmi ieskauj slimnīcas aparatūra, par katru cenu cenšoties uzturēt dzīvības funkcijas, ļaujot dārgi un ilgi mirt un izvairoties runāt par izjūtām. Par to, ko patiesi domā un jūt pats pacients, viņa tuvinieki un ārsti.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja ARTA BĀRZDIŅA skolas gados plānojusi pievērsties vācu valodas studijām. Bet plānus kardināli mainīja liktenis jeb gadījums. Iespējams, esam zaudējuši nevainojamu vācu valodas speciālisti, toties ieguvuši spēcīgu anestezioloģi reanimatoloģi, kas glābj mūsu pašus mazākos un neaizsargātākos.
Skats uz ārsta personību ir kā skats XXI gadsimta sabiedrības spogulī. Ne viss aplūkojamais ir patīkams. Taču kurš gan teicis, ka personības augšanas sāpes ir tikai skaistas. Trīs emocionāli un atklāti stāsti.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas ārste BAIBA RAUHVARGERE izbaudījusi gan administratores darbu, gan nopelnījusi ventspilnieku piešķirto titulu “Gada ārsts”. Sarunā ar viņu uzrunā cieņpilnā attieksme pret pacientiem un viņu tuviniekiem. Viņa teic: mediķim nav tiesību pacelt balsi slimnieka klātbūtnē un pat tad, ja ārsts ir nevaļīgs, slimniekam jāvelta tik ilgs laiks, cik nepieciešams.
Kad Ivars Krastiņš, Liepājas reģionālās slimnīcas Izglītības un zinātnes virsārsts un Intensīvās terapijas nodaļas virsārsts, saka: es vairāk esmu vienpatis un man nepatīk cilvēku pūļi, noticēt ir nedaudz grūti.
Viņa vadībā anestezioloģija Latvijā kļuva par atsevišķu medicīnas nozari un guva starptautisku atzīšanu. 1990. gada 4. maijā viņš balsojis par Latvijas neatkarību un turpmāk nesis tās vārdu pasaulē gan kā ārlietu ministrs, gan diplomāts. Ārsts, zinātnieks, politiķis un diplomāts GEORGS ANDREJEVS sarunā ar Doctus atskatās uz savu karjeru.
Reizi nedēļā ir sestdiena vai svētdiena, kuru viņa gaida ar nepacietību. Lai... dotos uz darbu. Uz diennakts dežūru reanimācijas brigādes sastāvā. Tad viņa ir neatliekamās medicīniskās palīdzības ārste DZINTRA JAKUBAŅECA. Arī pārējās dienās viņa strādā. Un tad viņa ir Rīgas Domes Labklājības departamenta Veselības aprūpes pārvaldes priekšnieka vietniece Dzintra Jakubaņeca.
Siltais laiks mūs lolo ar iespēju kļūt aktīviem un mosties no ziemas miega gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Līdz ar aktivitātes kāpumu nākas novērot arī traumatisma pieaugumu — to veicina gan dažādas sporta aktivitātes ārā, gan ar vides iekārtošanu saistīti pasākumi. Mīksto audu traumas daudz biežāk redzamas gan traumpunktos, gan ģimenes ārstu praksēs.
2017. gadā Fellström et al publicēja pētījumu par mērķtiecīgas iedarbības budezonīda terapijas efektivitāti IgA nefropātijas pacientiem. [1] Terapijas mehānisms balstās uz teoriju par izmainītu B limfocītu lomu patoloģiska imūnglobulīna A sekrēcijā. Pērn atjaunotās Kidney Disease / Improving Global Outcomes (KDIGO) vadlīnijas atzīmē modificētas darbības budezonīdu kā pirmās līnijas terapiju pacientiem ar IgA nefropātiju. [2] Ko var spriest par slimību un tās jaunajām terapijas iespējām Latvijā?
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
