Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Priekšdziedzera vēzis (PV) ir viens no biežākajiem ļaundabīgajiem audzējiem vīriešiem. Šobrīd aktuāla problēma priekšdziedzera vēža ir agrīna diagnostika, t.i., gadījumi, kad digitāli rektāli prostata ir neizmainīta, bet aizdomas par malignitāti rada paaugstināts PSA līmenis asins serumā. Īpaši svarīga būtu agrīnā prostatas vēža diagnostika agresīva prostatas vēža slimniekiem, jo mirstību no prostatas vēža pārsvarā veido šie vēža gadījumi. Pētījumos pierādīts, ka ar mūsdienu vizualizācijas metodēm ir iespējams uzlabot audzēja lokalizāciju prostatā, savukārt tas ļauj tēmēti veikt biopsiju.
Niktūrija ir viens no nepatīkamākajiem un biežākajiem simptomiem pacientiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju (LPH). LPH ir lēni progresējoša slimība un dzīvībai tiešus draudus nerada, tomēr tās komplikācijas var būt dzīvībai bīstamas. Arī niktūrija ar hronisku neizgulēšanos ir nopietns drauds gan vīrieša, gan viņa partneres veselībai. [1]
Ja paskatāmies uz visām slimībām (ne tikai vīriešu) vispār – kuras ir visizplatītākās? Sirds–asinsvadu slimības? Cukura diabēts? Reproduktīvās medicīnas speciālisti uzskata, ka neauglība, kas skar ap 15% pāru, ir pati izplatītākā “slimība” (pēdiņās lieku tāpēc, ka šā stāvokļa apzīmējums, iespējams, varētu šķist atšķirīgs no slimības apzīmējuma tās tradicionālajā izpratnē).
Kopējā nakts enurēzes izplatība bērniem 5 gadu vecumā ir starp 5 un 10%. 12-14 gadu vecumā enurēzes izplatība ir vairs tikai 2-3%, bet pēc 15 gadu vecuma 1-2%. Vidējais enurēzes reižu skaits nedēļā ir 2 naktis. Aprēķināts, ka septiņi no 100 bērniem, kas slapināja gultā 7 gadu vecumā, to turpina darīt arī pieaugušo vecumā, tāpēc būtiska ir agrīna ārstēšanas sākšana. Svarīgi ārstēt enurēzi ir arī tāpēc, ka pierādīts - enurēze saistīta ar bērna psiholoģisko veselību.
Imūnhistoķīmijas attīstības pirmajos gados 20. gadsimta sākumā antivielas pret interesējošiem antigēniem ieguva pats izmeklētājs. Mūsdienās ir daudz kā poliklonālu, tā monoklonālu antivielu. Pataloganatomu praktiskajā darbā antivielas ir neaizstājama izmeklējumu sastāvdaļa. Ar imūnhistoķīmijas metodēm atklāj šūnu un audu komponentu (antigēnu) in situ, pateicoties tā sasaistei ar iezīmētajām antivielām. [1] Mūsdienās imūnhistoķīmiskās metodes ir izmeklējuma obligāta daļa, jo tikai šīs metodes nodrošina lokalizācijas specifisko vizualizāciju dažādu šūnu audos, hormonos un to receptoros, fermentos, imūnglobulīnos, šūnu komponentos un pat atsevišķos gēnos un palīdz izprast sekretoros un sintētiskos procesus.
"Vīriešus var nosaukt par laimīgiem: iespēja nomirt ar prostatas vēzi ir daudz lielāka nekā iespēja nomirt no prostatas vēža," - žurnālā New York Times rakstīja Richard Ablin. [1] Ik gadu 30 miljoni amerikāņu vīriešu veic prostatas vēža (PV) sijājošo atlasi (skrīningu) ar PSA līmeņa noteikšanu: 16% vīriešu nosaka diagnozi "prostatas vēzis", bet tikai 3% vīriešu mirst no šīs saslimšanas. [1; 2] PSA noteikšana asins serumā - prioritāra, bet ne viennozīmīga metode agrīnas saslimšanas diagnostikā. [1]
Joprojām ļoti aktuāla tēma vīriešiem ir dažādi urinēšanas traucējumi, kas izpaužas ar urinācijas biežuma, urīna strūklas stipruma izmaiņām un urīna daudzuma sadalījumu starp dienu un nakti. Daudzus gadus tika uzskatīts, ka galvenais iemesls ir labdabīga prostatas hiperplāzija (LPH). Pēdējā laika pētījumi liecina, ka ne vienmēr vainīga LPH, kas bieži var būt vien kā histoloģiska struktūra, bet iemesls var būt arī cita patoloģija.
Nierakmeņu slimība (NAS) ir viena no biežākajām veselības problēmām mūsdienu sabiedrībā, tomēr tā ir pazīstama kopš senatnes. Revolucionāri sasniegumi minimāli invazīvo un neinvazīvo NAS ārstēšanas metožu attīstībā pēdējos 20 gados ievērojami atvieglojuši nierakmeņu likvidāciju. Tomēr, lai gan ar ķirurģiskām metodēm likvidē akmeni, slimības gaitu tās izmainīt nevar. Tā kā recidīvi ir visai bieži, svarīgi pacientam ar nierakmeņu slimību piedāvāt profilaktiskus pasākumus, lai novērstu jaunu akmeņu veidošanos.
Otrs biežākais vēža veids vīriešiem ir prostatas vēzis – lielākoties mazagresīvs, zema riska ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk neapdraud pacienta dzīvību. Lai prognozētu prostatas vēža tālākas attīstības risku pacienta veselībai, nozīmīga vieta ir jaunam slimības pārvaldīšanas veidam – aktīvai novērošanai.
Metastātisks krūts vēzis joprojām ir neārstējama slimība, kuras ārstēšanas mērķi ir vērsti uz dzīvildzes pagarināšanu, slimības progresijas kavēšanu un dzīves kvalitātes saglabāšanu. Neskatoties uz strauju jaunāko sistēmisko terapiju attīstību, daļai pacienšu pēc vairākām terapijas līnijām tiek izsmeltas visas standarta ārstēšanas iespējas. Šādi pacienti ar multirezistentu slimību veido vienu no sarežģītākajām grupām onkoloģijā.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Osteoporotisko lūzumu ārstēšanas rādītāji saglabājas zemi, neskatoties uz dažādiem pieejamiem efektīviem medikamentiem, lai mazinātu gan iniciālu lūzumu risku, gan iespējamību lūzumam atkārtoties, ja tas jau noticis iepriekš. Izpētīts, ka pasaulē tikai 27 % sieviešu un 4 % vīriešu ar akūtu osteoporotisku lūzumu slimnīcā sniegtas rekomendācijas par medikamentozās terapijas sākšanu. Osteoporotiski lūzumi senioru vidū ir prevalējošais iemesls paaugstinātam mirstības riskam, tāpēc nozīmīgi slimību laicīgi atklāt un ārstēt. [1] Bet arī jau notikuša lūzuma un līdz šim nediagnosticētas osteoporozes gadījumā ir jārīkojas.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
