Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai.
[4]
Kāda ir B12 vitamīna nozīme organismā un pieejamība produktos?
B12 vitamīns jeb ciānkobalamīns ir ūdenī šķīstošs B grupas vitamīns, kam novēro hematopoētisko aktivitāti līdzīgi antianēmiskam faktoram, ko atrod attīrītā aknu ekstraktā. Tas ir vitāli nepieciešams šūnu reprodukcijai, augšanai, mielīna sintēzei un šūnu kodola aizsardzībai. B12 vitamīnam ir nozīmīga loma enerģētiskajā metabolismā. [1]
Vitamīns ir pieejams daudzos dzīvnieku izcelsmes produktos, tādos kā gaļa, piena produkti un olas.
Augstākā B12 vitamīna koncentrācija sastopama aknās un gliemjos, kas izskaidro perniciozas anēmijas ārstēšanu ar lielu apjomu aknu produktu, vēl pirms tika noskaidrota B12 loma šajā procesā. Mūsdienās ar B12 tiek bagātinātas daudzas brokastu pārslas. B12 vitamīns nav pieejams augu valsts izcelsmes produktos, ja vien tas nav pievienots klāt papildus. Arī jūras aļģēs nav B12 vitamīna, kaut arī dažās aļģēs, ko izmanto Japānas tradicionālo zupu pagatavošanā, var būt neliels B12 daudzums. [2]
Kādus simptomus novēro B12 vitamīna deficīta gadījumā?
Pacientiem ar B12 un/vai folātu deficītu visbiežāk novēro anēmiju, kas bieži vien atrasta nejauši, veicot analīzes citu iemeslu dēļ. Var būt nespecifiski simptomi — nogurums, viegla aizkaitināmība, kognitīvi traucējumi. Tāpat B12 vitamīna deficītu konstatē pacientiem ar incidentu makrocitozi bez anēmijas vai klīniski izvērtējot pacientus ar neiropātiju vai demenci. Jāņem vērā, ka lielākajai daļai pacientu netiek novērotas klasiskās atradnes un neiroloģiskās izmaiņas, kā būtu paredzams.
Pie klasiskām B12 deficīta atradnēm jāmin makrocitāra anēmija, dzeltenīga (citronu nokrāsas) ādas krāsa un variablas neiroloģiskas izpausmes, piemēram, kognitīva palēnināšanās un neiropātija (simetriskas parestēzijas vai jušanas traucējumi, biežāk kājās), ataksija, vājums. Pacienti var sūdzēties par sāpēm, tūsku, jutīgumu mēlē vai mēles kārpiņu zudumu.
Pie citiem B12 vitamīna deficītiem jāmin miega traucējumi, aizmāršība, redzes traucējumi, traucēta pozīcijas un vibrācijas sajūta, patoloģiski cīpslu refleksi, ekstrapiramidāli simptomi, nemierīgo kāju sindroms. [4]
Vai ir svarīgi, kādu B12 vitamīna suplementācijas ceļu izvēlēties?
Populārākie veidi, kā tiek uzņemts B12 vitamīns deficīta ārstēšanai, ir intramuskulārā un perorālā ceļā. Gadījumos, kad B12 vitamīna deficīta iemesls ir malabsorbcija, lielākoties tiek izvēlēts intramuskulārs ievades ceļš.
Britu Hematologu asociācijas eksperti rekomendē izvēlēties intramuskulāru ievadi pacientiem ar izteiktu vitamīna nepietiekamību un malabsorbcijas sindromiem.
Tomēr perorāla terapija var tikt rekomendēta pacientiem ar asimptomātisku, vieglu slimības gaitu, kuras gadījumā nepastāv bažas par uzsūkšanās traucējumiem vai pacienta līdzestību.
Vēl pasaulē izmanto arī sublingvālas B12 vitamīna formas, bet trūkst datu, kas apsvērtu šādu taktiku vadlīnijās.
2024. gadā tika publicēta metaanalīze, kurā izvērtēta dažādu B12 vitamīnu suplementācijas ceļu efektivitāte pacientiem ar B12 vitamīna deficītu. Analīzē iekļauti 13 pētījumi ar 4275 pacientiem. Secināts, ka visi trīs ceļi (intramuskulārs, perorāls, sublingvāls) var efektīvi paaugstināt B12 vitamīna līmeni bez nozīmīgām atšķirībām starp izvēlētajām taktikām. Tāpat netika atrastas statistiski nozīmīgas atšķirības starp izvēlēto B12 ievades ceļu un asins ainas parametriem un homocisteīna līmeni. [3]
Kuros gadījumos jānodrošina B12 suplementācija mūža garumā?
Gadījumi, kad pacientam jāpiedāvā intramuskulāra B12 vitamīna aizstājterapija visa mūža garumā, ir: autoimūns gastrīts vai veikta totāla gastrektomija, vai pilnīga terminālā ileum rezekcija.
Ja pacientam ir B12 vitamīna deficīts malabsorbcijas dēļ, ko neizraisa autoimūns gastrīts, totāla gastrektomija vai pilnīga termināla ileum rezekcija (piemēram, celiakijas, daļējas gastrektomijas vai dažu bariatrisko ķirurģiju izraisīta malabsorbcija), pacientiem jāpiedāvā un drīzāk jāapsver intramuskulāra taktika nekā perorāla B12 aizstājterapija. Tomēr, ja tiek apsvērta perorāla B12 terapija pacientiem ar malabsorbciju, izrakstītajai devai jābūt vismaz 1 mg dienā. [5]
Vai vegāns var pārtraukt B12 suplementāciju?
Uz augu bāzes veidotas diētas, piemēram, laktoovoveģetārā un vegānā diēta nodrošina daudzus ieguvumus cilvēka veselībai. Bet, ja šādas diētas nav pilnvērtīgi izstrādātas un pārdomātas, pastāv vitamīnu un mikroelementu deficīta riski. B12 vitamīns ir viena no uzturvielām, kuras pietiekama uzņemšana ir izaicinājums pacientiem ar vegānu uzturu.
Kādā gadījumu kontroles pētījumā tika analizēts 30+ gadus vecs vīrietis ar vegānu diētu apmēram 10 gadus. Zinot savas diētas izraisītos B12 deficīta riskus, viņš regulāri uzņēma metilkobalamīnu (500 µg 3—4 reizes nedēļā). 2023. gadā viņš nolēma pārtraukt B12 vitamīna suplementācijas viņam zināmu iemeslu dēļ. Pēc šī lēmuma pieņemšanas pētnieki cieši monitorēja viņa B12 statusu un ilgtermiņā mērīja seruma B12, homocisteīnu, holotranskobalamīnu (holo–TK) un folātu līmeni. Četru nedēļu laikā tika novērots graduāls holo–TK un B12 līmeņa kritums, un pēc 16 nedēļām bija jāatsāk lietot uztura bagātinātājus. Homocisteīns vienlaikus pieauga līdz 18,2 µmol/l pēc 20 nedēļām.
Autori secinājuši, ka īslaicīga B12 vitamīna suplementācijas pārtraukšana ir iespējama, bet pēc noteikta laika perioda (šajā pētījumā 8+ nedēļas) B12 zudums varētu sasniegt nozīmīgus rādītājus. Autori norāda, ka pacientiem ar augu valsts bāzes diētu nepieciešama B12 vitamīna suplementācija bez ilgiem pārtraukumiem. [6]
