Polineiropātiju (PN) izplatība vispārējā populācijā ir 2—3 %, bet cilvēkiem, kas vecāki par 55 gadiem, var sasniegt pat 8 %. [1] Vairāk nekā simt iedzimtu un iegūtu stāvokļu var būt iemesls PN attīstībai, tāpēc pie lielākās daļas ārstu neatkarīgi no specialitātes uz konsultāciju var ierasties pacienti, kuriem ir iespējama vai apstiprināta PN diagnoze. [1; 2]
1986. gada 26. aprīlī Černobiļas atomelektrostacijas (ČAES) 4. energoblokā notika lielākā tehnogēnā katastrofa pasaules atomenerģētikas vēsturē. Kopš Černobiļas traģēdijas pagājuši 35 gadi, bet mēs joprojām dzirdam par tās sekām: 3000 km2 plašajā teritorijā arī šodien ir augsts radioaktīvs piesārņojums, pieci miljoni cilvēku turpina dzīvot radiācijas piesārņotās teritorijās, bet no 600 000 ČAES avārijas seku likvidētāju par invalīdiem kļuvuši 165 000 cilvēku. [1]
Pētījuma mērķis bija noskaidrot rupjo nervu šķiedru neiropātiju klīnisko un elektrofizioloģisko profilu bērniem, kuriem desmit gadu periodā veikts neirogrāfijas izmeklējums Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS).
Sabiedrībā un literatūrā bieži lieto terminus “neiropātija”, “perifērā neiropātija”, “polineiropātija”, nereti piešķirot vienādu nozīmi. Tomēr starp tiem ir visai būtiska atšķirība.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]
Visā, ko viņa dara, ir vieglums — liekas neticami, kā tik trauslā, sievišķīgā būtnē slēpjas tāda jauda. Asoc. prof. Agnese Ozoliņa vada RAKUS Anestezioloģijas klīniku, māca RSU medicīnas studentus, izglīto rezidentus un organizē konferences un izglītojošas meistarklases. Aizrautīgi stāsta par savu vīziju — uz pacientu vērstu no sāpēm brīvu perioperatīvu aprūpi. Nebaidās būt nedaudz provokatīva, sociālajos tīklos publicējot skaistus video — savas dejas pie pilona.
Dr. Māris Skutelis ar ģimeni ir atgriezies dzimtajā Preiļu novadā, lai strādātu par paliatīvās aprūpes ārstu. Saruna notiek brīdī, kad dakteris ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet pirms tā viņš strādāja Preiļu slimnīcā un poliklīnikā, Rēzeknes reģionālajā slimnīcā, Daugavpils reģionālajā slimnīcā un Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Saruna ar jauno ārstu — par darbu paliatīvajā aprūpē un redzējumu, kā to veidot Latgalē.