Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Jaunā pētījumā konstatēts augsts anēmijas izplatības līmenis Īrijas veselības sistēmas pacientu vidū, savukārt izplatītāko cēloņu skrīninga līmenis ir zems.
Jauns pētījums, kurā analizēti dati no ASPREE pētījuma, atklāja, ka ilgstoša ikdienas aspirīna lietošana palielina anēmijas risku par 20 procentiem cilvēkiem, kas galvenokārt ir 70 gadus veci un vecāki. Rezultāti ir mudinājuši pētniekus ieteikt regulāru anēmijas uzraudzību gados vecākiem pieaugušajiem, kuri lieto mazas devas aspirīnu, un, ja gados vecākiem pieaugušajiem ir bažas par savu veselību vai medikamentiem, ko viņi lieto, tas jāapspriež ar savu ģimenes ārstu.
Anēmijas ir ļoti bieža atrade gan ģimenes ārstu, gan citu specialitāšu kolēģu praksē. Nav šaubu, ka pasaulē visbiežākās ir mikrocitārās un hipohromās anēmijas, par kurām jau rakstīts Doctus janvāra un februāra numurā. Šoreiz runājam par anēmijām, kad vidējais eritrocītu tilpums (MCV), vidējais hemoglobīna daudzums eritrocītos (MCH) un vidējā hemoglobīna koncentrācija eritrocītos (MCHC) ir palielināti. Tas nozīmē: ja eritrocīts pēc izmēra ir liels un labi pildīts ar hemoglobīnu, bet to daudzums ir samazināts — tā ir hiperhroma makrocitāra anēmija.
Dzelzs deficīta anēmija rodas, ja nav līdzsvara starp to dzelzs daudzumu, ko uzņemam, un to dzelzs daudzumu, ko zaudējam. Visbiežākais cēlonis — asiņošana. Iepriekšējā rakstā (Doctus 2023. gada janvārī) uzsvērts, ka sievietes ir vislielākā riska grupa asins zuduma dēļ menstruācijās un dzelzs patēriņa dēļ grūtniecības laikā. Vīriešiem un sievietēm menopauzē iemesls parasti ir asiņošana no kuņģa—zarnu trakta, tāpēc šajos gadījumos ārsta pirmais uzdevums ir audzēja izslēgšana.
Kad pacients jānosūta pie hematologa? Spriežot pēc prakses, atbilde uz šo jautājumu katram ģimenes ārstam ir sava un attiecīgi arī rīcība, uz konsultāciju pie hematologa nosūtot pēc dažādiem principiem: piemēram, nosūta ar hemoglobīnu 110 g/l un leikocītiem 3,3 × 109/l, kad hematologs tomēr uzskata, ka problēma jārisina pašam ģimenes ārstam, toties nenosūta ar trombocītiem virs 800 × 109/l un neitrofilajiem leikocītiem 0,23 × 109/l, kad būtu jānosūta obligāti...
Precīza dzelzs līmeņa regulācija organismā ir būtiska, lai izvairītos gan no dzelzs deficīta, gan no dzelzs pārslodzes. Dzelzs metabolisma procesi atkarīgi no dažādu specifisku olbaltumvielu sadarbības un dzelzs absorbcijas, pārstrādes un zudumu mijiedarbības. Pareiza laboratorisko analīžu interpretācija palīdzēs praksē atpazīt pacientu ar dzelzs deficītu.
Anēmijas esamība un smagums nieru slimību gadījumā ievērojami palielinās līdz ar zemāku glomerulārās filtrācijas ātrumu (eGFR), un tā ir saistīta ar vairākiem nevēlamiem iznākumiem, atklāts lielā kohorta pētījumā.
Dzelzs deficīta anēmija ir biežākais mazasinības cēlonis bērna vecumā, bet dzelzs deficīts ir izplatītākais mikroelementu deficīts pasaulē gan attīstītajās, gan attīstības valstīs. [1; 2]
Iekaisīgu zarnu slimību (IZS) pacientu skaits ar katru gadu pieaug. Tas saistīts ar vides faktoriem, ar organisma mikrobioma pārbūvi un ar ģenētisko predispozīciju. IZS pamatā patoloģiskais process skar zarnu traktu, tomēr ļoti bieži izmaiņas rodas arī ārpus tā. Rakstu sērijā apskatām iespējamās un biežākās iekaisīgu zarnu slimību izpausmes ārpus zarnām.
Anēmija ir stāvoklis, kad ir samazināts hemoglobīna daudzums, arī hematokrīta līmenis ir zemāks par individuālo normu, kas ir atkarīga no dzimuma, vecuma un dzīvesvietas attiecībā pret jūras līmeni. Anēmija grūtniecības laikā ir globāla veselības problēma un var būt galvenais kādas slimības cēlonis, tāpēc svarīgi identificēt anēmiju, kura noteikti jāārstē.
Katru dienu vesela cilvēka organisms ražo aptuveni divus miljonus sarkano asins šūnu — eritrocītu. Tas notiek sarežģītā procesā, kad stimulējošu vielu iedarbībā pakāpeniski attīstās un pārveidojas multipotenta šūna, zaudējot kodolu. Kodols tiek zaudēts, lai eritrocīts maksimāli labi izpildītu galveno funkciju — O2 un CO2 transportēšanu. [1]
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]