Vulvovaginīts. Iemesli un ārstēšana

Tā kā ir iemesli, kas var neskart maksti un vulvu vienlaicīgi, bet arī katru no reģioniem atsevišķi, tad, lai nesarežģītu vēstījumu, šie stāvokļi nav izdalīti atsevišķi. N.B.! Daudzās vadlīnijās un rekomendācijās rekomendētās zāles bieži vien nemaz nav reģistrētas mūsu zāļu reģistrā, tāpēc pie ārstēšanas piemēriem piemeklēju medikamentus, kādi nopērkami Latvijas aptiekās, lai šis raksts būtu maksimāli praktisks un pacientiem draudzīgs.

Infekcijas

Bakteriāla vaginoze (BV)

Biežākais patoloģisku izdalījumu no maksts iemesls reproduktīvā vecuma sievietēm ir BV. [1] Reproduktīvā vecuma sievietes maksti normā kolonizē Lactobacillus ģints baktērijas, kas ar dažādu mehānismu starpniecību nodrošina maksts un sievietes reproduktīvo veselību kopumā.

BV ir klīnisks stāvoklis, kad samazinās Lactobacillus baktēriju daudzums un savairojas fakultatīvi anaerobie mikroorganismi, izraisot mikrobiotas novirzi un disbiozi. Tad pieaug maksts pH līmenis un var parādīties BV simptomātika. [2]

BV diagnosticē pēc Amsel kritērijiem: 

• maksts pH > 4,5,
• pelēcīgi bāli homogēni izdalījumi,
• pozitīvs amīnu tests (izdalījumiem uzpilinot KOH, parādās “zivju smaka”),
• natīvā mikroskopijā konstatē clue šūnas.

Lai korekti noteiktu diagnozi, jābūt vismaz trim kritērijiem no četriem. 50—70 % gadījumu BV norit asimptomātiski. Klasiskie simptomi ir pelēcīgi bāli vai dzeltenīgi šķidri izdalījumi no maksts ar nepatīkamu salkanu smaku, kas var pastiprināties pēc dzimumdzīves. Dizūrija, dispareūnija, apsārtums un dedzināšana vulvas apvidū parasti nav raksturīgas izolētai BV, taču var norādīt uz jauktas etioloģijas vaginītu. [3]

BV var izraisīt priekšlaicīgas dzemdības, endometrītu pēc aborta vai dzemdībām, iegurņa iekaisuma slimību, maksts stumbra iekaisumu pēc totālas histerektomijas, kā arī palielina risku inficēties ar kādu no STS.

Šobrīd oficiāli apstiprinātā BV terapija daudzu valstu vadlīnijās ir nitroimidazolu grupas antibiotiķi vai klindamicīns. Piemēri:

• T. Metronidazol 500 mg 2 × dienā p/o 7 dienas,
• Supp. Metronidazol 100 mg 1 × dienā uz nakti p/v 6 dienas,
• Crem. Clindamycin 2 % 5g 1 × dienā uz nakti p/v 7 dienas,
• Supp. Clindamycin 100 mg 1 × dienā uz nakti p/v 3 dienas,
• T. Clindamycin 300 mg 2 × dienā p/o 7 dienas.

Metodes, kuras ir efektīvas, bet kuru pierādījumu kvalitāte ir vidēja un zema: probiotiķi (vaginālie un perorālie), antiseptiķu pesāriji — dequalinii chloridum (Donaxyl) 10 mg uz nakti sešas dienas, povidonum iodinatum (Betadine) 200 mg uz nakti piecas dienas. Kā arī atmest smēķēšanu, lietot prezervatīvus, hormonālu kontracepciju (KOK, HIUS). [4]

Vulvovagināla kandidoze (VVK)

Otrā biežākā slimība, kas var radīt vulvovaginīta simptomātiku. To izraisa Candida ģints sēnītes. Biežākais ierosinātājs Candida albicans, atrod 80—90 % gadījumu. 

VVK raksturīga izteikta nieze vulvas apvidū, var būt dedzināšana, sāpīgums, vulvas apsārtums, dizūriskas parādības, dispareūnija. Izdalījumi var būt biezi, bāli, biezpienveida, var būt šķidri, ūdeņaini, bez nepatīkamas smakas un ar normālu pH, bet izdalījumi var būt arī normāli. Maksts un vulvas gļotāda parasti apsārtusi, var būt tūskaina. Uz vulvas ādas nereti var būt sakasījumi.

Diagnostikas pamats — pacientes sūdzības, objektīva izmeklēšana, diferenciācijai noder izdalījumu pH līmeņa noteikšana.

Lai apstiprinātu diagnozi, jālieto mikroskopija (maksts iztriepe), uzsējums no maksts vai PĶR. Ir arī ātrie antigēnu testi.

VVK riska faktori ir cukura diabēts, imūndeficīts (HIV, kortikosteroīdu lietošana), bieža antibakteriālo līdzekļu lietošana, hiperestrogēni stāvokļi (hormonaizvietojošā terapija lielās devās, grūtniecība).

Ārstē ar vagināliem vai perorāliem preparātiem (efektivitāte līdzīga). Per vaginum ievadāmo preparātu piemēri:

• Supp. Clotrimazolum vienreizēja 500 mg deva vai 200 mg 1 × dienā 3 dienas,
• Supp. Econazoli nitras 150 mg 1 × dienā 3 dienas,
• Crem. Butoconazoli nitras 2 % vienreizēja 5 g deva,
• Supp. Fenticonazoli nitras 600 mg vienreizēji vai 200 mg 1 × dienā 3 dienas,
• Supp. Sertaconazoli nitras 300 mg vienreizēji.

Per os lietojamie preparāti:

• Tab. Fluconazole 150 mg vienreizēji vai, ja simptomi saglabājas, atkārtot pēc 72 h,
• Tab. Itraconazole 200 mg 2 × dienā vienu dienu.

Recidivējošas VVK gadījumā (vairāk par četriem gadījumiem gada laikā) var sākt intensīvu iniciālo terapiju ar Fluconazole 150 mg 1 × dienā 3 dienas p/o, pēc tam uzturošā terapija 150 mg 1 × nedēļā sešus mēnešus. Ja pacientei šī terapija kaut kāda iemesla pēc neder, apsverama arī lokālo preparātu intermitējoša lietošana. Noteikti jāveic uzsējums ar jutīgumu uz preparātiem, jāizslēdz vai jākontrolē riska faktori. [4; 7]

Seksuāli transmisīvas slimības (STS)

Hlamidioze

Ierosinātājs ir maza gramnegatīva baktērija Chlamydia trachomatis. Tiek uzskatīta par biežāko bakteriālo STS, sastopamības rādītājs Eiropā 2,7 %. Slimība bieži noris asimptomātiski, 50—90 % gadījumu dažos gados var notikt pašizārstēšanās. Tomēr ilgstoša neārstēta ekspozīcija izraisa nopietnus sarežģījumus, no kuriem jāmin:

• iegurņa iekaisuma slimība (IIS),
• hroniskas iegurņa sāpes,
• olvadu faktora neauglība,
• ārpusdzemdes grūtniecība,
• Reitera sindroms — reaktīvs artrīts, konjunktivīts, uretrīts.
• Fitz–Hugh–Curtis sindroms (IIS + perihepatīts),
• grūtniecēm saistīts ar priekšlaicīgām dzemdībām un augļūdens pūšļa plīšanu, mazu jaundzimušā svaru, jaundzimušā hlamīdiju konjunktivītu un pneimoniju.

Simptomātika (sievietēm parādās 5—30 % gadījumu):

• purulenti vai mukopurulenti izdalījumi,
• starpmenstruāla vai postkoitāla asiņošana, trausla vai tūskaina dzemdes kakla gļotāda, endocervikālas čūliņas,
• dizūriskas sūdzības, uretrīts, bieža urinācija,
• vulvovagināls kairinājums, dispareūnija,
• IIS simptomātika (sāpes vēderā/vēdera lejasdaļā, paaugstināta ķermeņa temperatūra, izteikta dispareūnija, mukopurulenti izdalījumi, asiņošana no dzimumceļiem, sāpīga dzemdes kakla deviācija, palpatori sāpīgs piedēkļu apvidus),
• pēkšņas stipras sāpes labajā paribē (perihepatīta simptomātika),
• reaktīvs artrīts, konjunktivīts,
• neauglība.

Nukleīnskābju amplifikācijas metodes (NAAT) ir šobrīd vienīgās rekomendējamās diagnostikas metodes ar augstu jutīgumu un specifiskumu. 

Ārstēšana (sievietei un partneriem, dzimumdzīvi ārstēšanas laikā nedzīvot):

• T. Doxycycline 100 mg 2 × dienā p/o 7 dienas (pirmās rindas izvēle).
• T. Azithromycin 1 g p/o vienreizēji (otrās rindas izvēle). [4; 8]

Trihomoniāze

Ģenitourināla STS infekcija, ko izraisa protozojs Trichomonas vaginalis. Prevalence Eiropā 0,9 %, viena no biežākajām STS, trešā biežākā infekcija, kas izraisa sūdzības par patoloģiskiem izdalījumiem no maksts. Trihomonas inficē uroģenitālā trakta plakanšūnu epitēliju. Gaita 60—80 % gadījumu asimptomātiska vai ar nespecifisku simptomātiku. Galvenie no simptomiem:

• purulenti dzeltenīgi zaļgani putojoši izdalījumi ar nepatīkamu smaku,
• nieze, dedzināšana, vulvas apsārtums,
• dizūrija un dispareūnija,
• objektīvā izmeklēšanā bez tipiskiem izdalījumiem vizualizē vulvas un maksts gļotādas eritēmu, reizēm vizualizē punktveida hemorāģijas uz dzemdes kakla vai maksts sienām.

Galvenās rekomendētās diagnostikas metodes ir NAAT, taču izmantojama arī maksts iztriepes mikroskopiska izmeklēšana. Raksturīgs arī paaugstināts maksts pH līmenis.

Trihomoniāze saistāma ar paaugstinātu risku saslimt ar kādu citu STS, IIS, neauglību, hronisku cistītu.

Grūtniecēm saistīta ar paaugstinātu risku priekšlaicīgām dzemdībām, neonatālai nāvei un priekšlaicīgu augļūdens pūšļa plīšanu, augļa augšanas aizturi.

Ārstēšana (pacientei un seksuālajiem partneriem, dzimumdzīvi ārstēšanas laikā nedzīvot): T. Metronidazol 500 mg 2 × dienā p/o 7 dienas. [4; 7]

Gonoreja

Saistībā ar pieaugošu prevalenci pēdējā gadu desmitā (incidence pieaugusi par ~ 240 %) un pieaugošu rezistenci pret ceftriaksonu gonoreja ir atzīta par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu globāli. [11] Eiropas reģionā prevalence ~ 0,3 %. [8] Gonoreju izraisa sīka gramnegatīva baktērija Neisseria gonorrhoeae, kas tiek pārnesta, tieši nokļūstot inficētiem izdalījumiem no vienas gļotādas uz citu, proti, dzimumorgānu—uroģenitālā, orāli—uroģenitālā, uroģenitāli—anorektālā vai orāli—anālā kontakta ceļā, no mātes bērnam dzemdībās.

Vairāk nekā pusei sieviešu infekcija noris asimptomātiski. Biežākais simptoms ir izmaiņas maksts izdalījumu raksturā vai daudzumā, maksts nieze. Var būt diskomforts vēdera lejasdaļā. Retāk var parādīties dizūriskas sūdzības un starpmenstruāla asiņošana vai menorāģija, kā arī Bartolinīta pazīmes. Retos gadījumos, ja izveidojas N. gonorrhoeae bakteriēmija, tā izpaužas ar drudzi, artralģiju, artrītu, tenosinovītu, izsitumiem uz ādas.

Objektīvā apskatē asimptomātiskai sievietei izmaiņu var nebūt. Simptomātiska atrade: mukopurulenti izdalījumi no dzemdes kakla kanāla, kas reizēm var kombinēties ar endocervix hiperēmiju un kontaktsangvināciju. Progresējošas gaitas gadījumā var parādīties klasiskā IIS simptomātika (febrila temperatūra, sāpes vēdera lejasdaļā, palpators jutīgums piedēkļu projekcijā, sāpes pie dzemdes kakla deviācijas, paaugstināti iekaisīgie rādītāji). Bieži sūdzības parādās ar menstruāciju sākumu. 

Grūtniecēm gonokoku infekcija asociējas ar horioamnionītu, priekšlaicīgu augļapvalka plīšanu, priekšlaicīgām dzemdībām, augļa augšanas aizturi, spontāniem abortiem. Neārstētu grūtnieču jaundzimušajiem var būt neonatālais konjunktivīts, faringīts, artrīts un gonokoku bakteriēmija. Pie gonorejas sarežģījumiem jāmin arī neauglība.

Visvērtīgākā diagnostikas metode ir NAAT. Taču var izmantot arī uzsējumu ar antibakteriālās rezistences noteikšanu un mikroskopiju pēc Grama krāsošanas metodes. 

Šobrīd rekomendētā ārstēšana: S. Cef­­triaxon 1 g i/m vienreizēji plus T. Azithromycin 2 g p/o vienreizēji. Apsverams azitromicīnu sadalīt divās devās pa 1 g ar 6—12 stundu starpību, lai mazinātu gastrointestinālus sarežģījumus.

Ja ir β laktāmu nepanesība: T. Ciprofloxacin 500 mg p/o vienreizējā devā vai S. Gentamicin 240 mg i/m vienreizēji plus T. Azithromycin 2 g p/o vienreizēji. [4; 8; 9; 11]

Sifiliss

Sistēmiska slimība, ko izraisa Treponema pallidum. Prevalence Eiropā 0,11 %. [8] Iedala trīs stadijās, un pie vulvovaginīta tēmas aktuāla tikai pirmā, ko raksturo primārais šankrs — vieta, kur infekcija iekļūst organismā. Inkubācijas periods 10—90 dienas. Tipiski šankrs izskatās kā viena virspusēja, nesāpīga, blīva čūla ar tīru pamatni. Izdala serozu šķidrumu un nekad neizskatās pēc pūslīša. Visbiežāk lokalizējas anogenitālā rajonā. Parasti to pavada reģionāla limfadenopātija.

Atipiskos gadījumos var būt vairākas dziļākas, sāpīgas čūlas, kas līdzinās herpētiskiem bojājumiem, tāpēc jebkura anogenitālā čūla būtu jādiferencē no primāra sifilisa.

Primārais sifilisa skrīnings sastāv no kāda no treponemālajiem (piemēram, TPHA) un netreponemālajiem seroloģiskajiem testiem (piemēram, RPR). Ja kāds no testiem izrādās pozitīvs, noteikti nepieciešami apstiprinošie testi, ko standartā vajadzētu veikt dermatovenerologa uzraudzībā, kurš nepieciešamības gadījumā nozīmē tālāko ārstēšanu. Ja ir aizdomas par sifilisu, bet skrīninga testi negatīvi, tie noteiktu būtu jāatkārto. [4; 12]

Herpes simplex vīruss (HSV)

Ģenitālā HSV infekcija ir hroniska infekcija uz visu mūžu. Ir divi vīrusa apakštipi — HSV1 un HSV2, un abi var izraisīt ģenitālo HSV infekciju. Inficēšanās laikā HSV vīruss iekļūst caur ādu un pēc inkubācijas perioda (vidēji četrām dienām) izraisa simptomus, taču var noritēt arī asimptomātiski. Pēc tam vīruss paliek latents un atrodas lokālajos sensoriskajos ganglijos, periodiski reaktivējoties un izraisot simptomus vai arī noritot asimptomātiski.

Klasiski HSV asociējas ar papulāriem veidojumiem ar eritēmu anogenitālā rajona apvidū, kura pārtop par vezikulu, pēc tam plīstot veido čūliņu. To pavada lokāls sāpīgums, nieze. Var būt dizūriskas parādības, dedzināšana urinējot. Sūdzības un izsitumi pāriet apmēram nedēļas laikā. Primāras infekcijas vai smagāku recidīvu gadījumā var būt arī sistēmiskas sūdzības: drudzis, galvassāpes, lokāla limfadenopātija. Ģenitālas HSV infekcijas gadījumā simptomātika bieži vien nav klasiska un var diezgan stipri variēt.

Diagnostikas pamatā seroloģiskie testi, PĶR un vīrusu kultūras noteikšana.

Izārstēt vīrusu nav iespējams. Terapija vērsta uz simptomātisku recidīvu mazināšanu, dzīves kvalitātes uzlabošanu un transmisijas riska mazināšanu partneriem.

Primārā epizode:

• T. Aciclovir 400 mg 3 × dienā 5—10 dienas p/o,
• T. Valaciclovir 500 mg 2 × dienā 5—10 dienas.

Rekurences supresijai (ja biežas reaktivācijas):

• T. Aciclovir 400 mg 2 × dienā,
• T. Valaciclovir 500 mg—1 g 1 × dienā.

Epizodiskai ārstēšanai (visefektīvāk, ja sāk dienā, kad parādās simptomi, vai prodroma laikā): T. Aciclovir 800 mg 3 × dienā divas dienas vai T. Valaciclovir 500 mg 2 × dienā trīs dienas. [4; 9; 13]

Deskvamatīvs iekaisīgs vaginīts (DIV)

Literatūrā saukts arī par aerobo vaginītu. Klīnisks sindroms, kam raksturīgi persistējoši strutaini maksts izdalījumi, maksts eritēma un (bieži) submukozas maksts un dzemdes kakla petehijas. Galvenais virzošais faktors ir spēcīgs iekaisums.

Konkrēts DIV iemesls nav zināms, taču tas saistīts ar maksts normālās mikrofloras disbiozi, kas asociējas ar iekaisīgu reakciju. DIV gadījumā maksti kolonizē fakultatīvās baktērijas (E. coli, S. aureus, B grupas streptokoki, E. faecalis, Klebsiella spp, Pseudomonas spp. u.c.) — atšķirībā no BV, kad laktobaciļu fonā maksti kolonizē fakultatīvi anaerobā mikroflora. Patoģenētiski pēc dažādām teorijām tiek asociēts arī ar estrogēnu deficītu maksts gļotādā, autoimūnām reakcijām, S. aureus toksīnu iedarbību un D vitamīna deficītu.

Klīniski izpaužas ar strutainiem izdalījumiem no maksts un izteiktu iekaisīgu reakciju. Raksturīgi dzeltenīgi zaļi vai pelēcīgi homogēni izdalījumi, kam var būt nepatīkama, bet ne zivju smaka, intermitējoša vulvas vai maksts nieze, dedzinoša vai dzeloša sajūta, izteikts diskomforts, dispareūnija. Var būt asiņošanas epizodes pēc dzimumakta vai mazgāšanās. Objektīvā izmeklēšanā parasti konstatē maksts gļotādas eritēmu, tūsku, pH > 4,5, smagākos gadījumos ekhimozes vai erozijas. Simptomātika parasti ilgstoša, hroniska, ar pasliktināšanās un pašlimitējošām epizodēm. Biežāk saistās ar perimenopauzes un menopauzes vecumu.

Diagnostika: izteiktu iekaisīgo faktoru konstatācija natīvajā mikroskopijā (leikocitoze, parabazālās epitēlija šūnas), paaugstināts pH līmenis un izmainīta maksts mikroflora, bet ne fakultatīvi anaerobā mikroflora. Jāizslēdz citi vaginīta iemesli.

Ārstēšanas iespējas

Šobrīd nav oficiālu ārstēšanas vadlīniju, taču pamatā ir patoloģiskās mikrofloras iznīcināšana, iekaisuma reakcijas mazināšana un maksts gļotādas estrogēna līmeņa paaugstināšana.

Lokāli rekomendē Crem. Clindamycin 2 % 5 g 1 × dienā p/v 7—21 dienu vai Supp. Clindamycin 100 mg 1 × dienā p/v 7—21 dienu. Apsverama uzturoša terapija 2 × nedēļā divus mēnešus. Antiseptiska terapija ar dequalinii chloridum uzrāda līdzīgu efektivitāti pētījumos, tāpēc a/b terapija aizvietojama ar T. dequalinii chloridum 10—50 mg 1 × dienā p/v 3—10 dienas.

Ja ir maksts atrofijas pazīmes, sevišķi sievietēm menopauzē, terapiju kombinē ar lokāliem estrogēniem (Supp. Estriol (Ovestin) 0,5 mg 1 × 1—2 dienās per vaginum vienu mēnesi, pēc tam pakāpeniski samazinot līdz uzturošai terapijai 1—2 × nedēļā).

Viena no kompleksas terapijas sastāvdaļām ir pretiekaisuma komponents, literatūrā rekomendē izmantot intravaginālu 10 % hidrokortizona krēmu vai hidrokortizona acetāta 25 mg svecītes 2 × dienā, taču mūsu valstī līdzīgi preparāti nav reģistrēti. Te var rekomendēt aptiekā gatavojamu preparātu. Vai arī mēģināt izmantot visiem zināmo vienīgo vaginālai lietošanai reģistrēto estrogēna—kortikosteroīdu krēmu Linoladiol N H.

Var pasūtīt aptiekā gatavojamu preparātu: 10 % hidrokortizons un 2 % klindamicīns, iejaukts 5 gramos krēma bāzē, kuram var pievienot arī 0,01 % estradiolu. Lietojams vagināli uz nakti 14 dienas.

Maksts mikroflora papildus jāatjauno un jāuztur ar probiotiķiem. [14]

Menopauzes uroģenitālais sindroms

Saukts arī par atrofisko vaginītu. Nepietiekami atpazīts stāvoklis, kas attīstās līdz 50 % sieviešu menopauzē. Tas ir hronisks progresējošs stāvoklis, kas ar plašu simptomu klāstu ietekmē vulvovaginālo, seksuālo un apakšējo urīnceļu funkciju. Patoģenētiski saistīts ar estrogēnu līmeņa pazemināšanos maksts un vulvas audos.

Simptomi: maksts sausums, dedzināšana, nieze, kairinājums, maksts sienu atslābums/prolapss. Dispareūnija, samazināta lubrikācija, uzbudinājuma un libido kritums, postkoitāla asiņošana, dizūrija, stresa urīna nesaturēšana, rekurentas urīnceļu infekcijas.

Ārstēšana ar nehormonāliem līdzekļiem — lubrikantiem, maksts mitrinātājiem, maksts gļotādas lāzerterapiju.

Var lietot hormonālus līdzekļus: sistēmisku hormonaizvietojošo terapiju (transdermālu vai orālu) un lokālu (atbilstīgi vadošajai simptomātikai) — vaginālas svecītes (Supp. Estriol (Ovestin) 0,5 mg 1 × vienā—divās dienās p/v vienu mēnesi, pēc tam pakāpeniski samazinot līdz uzturošai terapijai 1—2 × nedēļā) vai lokāli uz vulvas Crem. Estradiolum/prednisolonum 0,05 mg/4 mg (Linoladiol N H) 1 × dienā 2—4 nedēļas, pakāpeniski samazinot līdz uzturošai terapijai. [17; 18]

Vulvas dermatozes

Vulvas dermatīts (ekzēma)

Ādas iekaisīga reakcija, galvenais simptoms ir nieze. Šim stāvoklim var būt dažādi iemesli.

• Atopiskais dermatīts: saistīts ar ādas barjerfunkcijas traucējumiem. Atopiskiem pacientiem dzimumorgānu apvidus parasti netiek skarts, taču ne vienmēr. Kļūstot hroniskam, var attīstīties lichen simplex chronicus.
• Kairinošais kontaktdermatīts: visbiežākais ekzēmas veids, kas skar vulvu. Vulvas epitēlijs ir mazāk efektīva barjera nekā pārējā ķermeņa āda, un tas regulāri nonāk saskarē ar mitrumu (sviedriem, urīnu), ir pakļauts berzei. Simptomus var pastiprināt mazgāšanās līdzekļi, smaržvielas, lubrikanti un dažādi citi lokāli lietojami līdzekļi. Šis dermatīta veids īpaši problemātisks ir cilvēkiem ar urīna nesaturēšanu.
• Alerģiskais kontaktdermatīts: alerģija pret kādu lokāli lietotu vielu, visbiežāk smaržvielu, antibiotikām, vietējiem anestētiķiem un dažādu lokālu ārstniecisko līdzekļu sastāvdaļām.
• Seborejiskais dermatīts: iekaisīga, ar ādas lobīšanos saistīta dermatoze, kas skar galvas ādu, seju un (retāk) ķermeņa apakšdaļu. Var būt saistīts ar psoriāzi. 

Simptomātika: izteikta nieze, sāpes, lokāls jutīgums. 

Lokālas pazīmes: eritēma (bieži simetriska, var skart lielās un mazās kaunuma lūpas, izplatīties uz perianālo ādu un gluteālo rievu, kontaktdermatīta gadījumā arī uz augšstilbiem. Bieži vizualizē sakasījumus un erozijas. Serozi izdalījumi ar sulošanos un kreveļu veidošanos, īpaši sekundāras infekcijas gadījumā Ja norise hroniska, attīstās ādas zvīņošanās.

Ārstēšana: izvairīšanās no kairinātājiem un alergēniem, kas izraisīja stāvokli. Urīna nesaturēšanas gadījumā apsverama nesaturēšanas terapija. Barjerpreparāti (piemēram, ziede ar cinku) var labi pasargāt no hroniskas mitruma ietekmes. Izmantot neitrālus emolientus, ziepju vietā — emulgējošas ziedes ādas kopšanai. 

Lokāli kortikosteroīdi efektīvi ārstē simptomātiku. Vieglākos gadījumos var lietot vājākus, piemēram, Hydrocortisoni acetas 10 mg/g 1 × dienā 7—10 dienas. Smagākos gadījumos Betamethasoni valeras vai Mometasoni furoas 1 mg/g.

Noteikti būtu jāārstē arī līdztekus infekcija, ja tāda pievienojas. [19; 20]

Vulvas psoriāze

Imūnmediēta slimība ar ģenētisku predispozīciju. 63 % pacientu ar psoriāzi var parādīties arī dzimumorgānu ādas bojājumi. 2—5 % gadījumu var būt izolēti vulvas bojājumi.

Tā ir kompleksa slimība ar dažādām ekstraģenitālām izpausmēm, bet attiecībā uz lokālu vulvas simptomātiku pieminama biežākā izpausme — vulvas nieze, kas var asociēties arī ar sāpēm un dedzināšanas sajūtu, dispareūniju.

Lokālas pazīmes: uz vulvas veidojas monomorfi, simetriski eritematozi pleķi ar skaidri norobežotām apaļām malām. Var būt smalkas sudrabainas zvīņas. Uz lielajām kaunuma lūpām plēksnes pārklātas ar biezākām zvīņām nekā uz mazajām kaunuma lūpām. Bieži vien bojājumi izplatās arī uz apkārtējiem apvidiem (cirkšņiem, starpeni, kaunuma kaula daļu). Var veidoties sāpīgas plaisas, (reti) arī pustulozi izsitumi uz eritematozām makulām.

Precīzāku diagnostiku un specifisku terapiju nozīmē dermatologs, jo var būt dažādas terapijas pieejas. [19; 20]

Lichen simplex chronicus, lichen sclerosus, lichen planus

Tās ir trīs dažādas ādas un tās derivātu slimības, kam ir samērā līdzīgas izpausmes vulvas apvidū. Simptomātika ietver hronisku vai intermitējošu izteiktu niezi vulvas apvidū, bieži miega traucējumus. Var būt dedzināšana, lokāls sāpīgums, dispareūnija, dizūrija. Vizuāli var izskatīties kā lihenificēti ādas bojājumi ar sakasījumiem, fisūrām, ar hiperpigmentētiem, hipopigmentētiem vai depigmentētiem ādas reģioniem. 

Lichen sclerosus izpausmes var būt hiperkeratoze, skleroze, apsārtums ap bojājumiem, erozijas, ekhimozes, rētošanās dēļ izraisītas vizuālas izmaiņas vulvas arhitektūrā. Lichen planus (LP) gadījumā gļotādu iesaistes dēļ iespējami papildu simptomi: dažādi atipiski serosangvinozi izdalījumi, kontaktasiņošana. Vizuāli tipiskas papulas uz keratinizētas anogenitālā reģiona ādas ar bālām strijām uz virsmas. Var būt hiperpigmentētas. Erozīvai LP formai raksturīgas erozijas uz gļotādas virsmas. Eroziju malas sarkani violetas, centrāli var būt bālu striju tīklojums. Pēc sadzīšanas erozijas var veidot rētaudus, sinehijas, maksts stenozi.

Ārstēšana: ādas kopšana ar saudzīgiem neitrāliem līdzekļiem, barjerfunkcijas atjaunošana, izvairīties no bojātā reģiona kairinājuma un traumatisma. Jāārstē blakusinfekcijas.

Specifiska terapija ir lokāli spēcīgas iedarbības kortikosteroīdi: Ung. Clobetasoli propionate (Dermovate) 0,05 %, Ung. Mometasoni furoas 0,1 % (Elocon) 1 × dienā plānā kārtā uz skartajiem reģioniem. Lietošanas ilgumu (no dažām nedēļām līdz vairākiem mēnešiem) nosaka smaguma pakāpe un atbildreakcija uz terapiju. Tālāk var pāriet uz uzturošu terapiju, uzklāšanas biežumu pakāpeniski mazinot līdz 1—2 × nedēļā vai recidīvu gadījumā lietojot kursu veidā.

Ja slimībai ir ekstraģenitālas izpausmes, noteikti jākonsultējas ar dermatologu. Pacientes obligāti jābrīdina par lielāku onkoattīstības risku. Ja lokāla terapija nav efektīva vai tās fonā parādās aizdomīgas erozijas/veidojumi, noteikti jāveic biopsija pirmsvēža stāvokļu vai onkoloģijas izslēgšanai. Pacientei un ārstam regulāri jākontrolē lokālais stāvoklis. [19; 20]