PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Pacientu ar atkarībām aizsardzības mehānismi un īsā intervence primārās prakses ārstu darbā

A. Tomme, A. Lazdiņa, A. Kajandere, T. Vanaga, V. Sudraba
Pacientu ar atkarībām aizsardzības mehānismi un īsā intervence primārās prakses ārstu darbā
Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.—2020. gadam rīcības virzienā “Vesels un darbspējīgs cilvēks” uzsvērts priekšlaicīgas mirstības un darbaspēju zaudējums un cēloņsakarība ar dažādiem veselības riskiem, riskantu alkohola lietošanu. [1] Alkohola lietošana rada ne tikai kaitīgas sekas veselībai, bet arī ievērojamus sociālus un ekonomiskus zaudējumus indivīdiem un sabiedrībai kopumā.

Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā [2] secināts, ka 2016. gadā pasaulē vairāk nekā trīs miljoni cilvēku gāja bojā alkohola lietošanas dēļ un ka viens no katriem 20 nāves gadījumiem bija saistīts ar pārmērīgu alkohola lietošanu. Kopumā kaitīga alkohola lietošana rada vairāk nekā 5 % no globālā slimību sloga. [1]

Alkohola lietošanas izplatība un sekas Latvijā 2017. gadā

  • Viens iedzīvotājs patērēja 10,6 litrus reģistrētā absolūtā alkohola.
  • Ar alkohola lietošanu tieši saistīti 634 potenciāli zaudētie mūža gadi (vecumgrupā 15—64 gadi).
  • 648 cilvēki miruši no slimībām, kas tieši saistītas ar alkohola lietošanu.
  • Pirmreizēji ārstēti 1634 alkohola atkarības pacienti.
  • Kopumā ārstēti 6006 pacienti ar alkohola atkarību (F10.2 un F10.3). [1]

Pastāv cēloņsakarība starp alkohola kaitīgu lietošanu un dažādiem psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem, turklāt alkohola lietošana ir cēlonis vairāk nekā 200 slimībām un traumām, tāpēc jebkurš pacients ar atkarību ir izaicinājums visos veselības aprūpes līmeņos, ko sevišķi apgrūtina noliegums — viens no galvenajiem ar atkarību sirgstoša pacienta aizsardzības mehānismiem. Bieži laicīgu palīdzības saņemšanu sarežģī ne tikai pacienta iekšējās barjeras un aizspriedumi, bet arī ārsta faktori, piemēram, zināšanu un laika trūkums.

Tā kā atkarību pacienti veido nozīmīgu pacientu daļu un ar tiem saistās diagnostiskas un terapeitiskas grūtības, rakstā aplūkoti biežākie atkarības pacientu psihiskās aizsardzības mehānismi, to izcelsme un atpazīšana, kā arī īsā intervence jeb stratēģija pārmērīgas alkohola lietošanas mazināšanai.

Alkohola atkarības diagnostika

Alkohola atkarību konstatē, ja ir vairāki specifiski diagnostiskie kritēriji. Galīgo diagnozi par atkarību parasti nosaka tikai tad, kad trīs vai vairāk no uzskaitītajām pazīmēm pārdzīvotas vienlaicīgi vai ir saskaitāmas viena mēneša laikā, vai vienlaicīgi atkārtojas pēdējos 12 mēnešos (SSK–10 kritēriji alkohola atkarības sindroma noteikšanai):

1) stipra vēlēšanās vai kompulsīva tieksme lietot alkoholu;

2) grūtības kontrolēt alkohola lietošanas intensitāti, daudzumu, lietošanas sākumu un izbeigšanu;

3) alkohola abstinence, kas iestājas, kad alkohola lietošana ir pārtraukta vai samazināta, par ko liecina:

alkohola abstinences sindroms (trīce, nervozitāte, trauksme, svīšana, bezmiegs, paaugstināts asinsspiediens),

alkohola lietošana, lai samazinātu abstinences simptomus,

citu līdzekļu vai medikamentu lietošana šo simptomu mazināšanai;

4) pieaug panesība, tādējādi ir prasība pēc lielākām alkohola devām, lai sasniegtu efektu, kādu sākumā radīja mazākas alkohola devas;

5) alkohola lietošanas dēļ zūd citas dzīves baudas un intereses;

6) pastāvīga alkohola lietošana, kaut gan jau radušās negatīvas sekas (fiziskas, psihiskas, sociālas). [3]

Alkohola atkarība tradicionālo psihodinamisko teoriju skatījumā

Lai gan psihoanalītiķis Zīgmunds Freids uzskatīja, ka ārstēt atkarības psihoanalītiski nav iespējams, viņš atrada saikni starp šīm diagnozēm un dažiem personības funkcionēšanas aspektiem. Freids saprata, ka atkarība ir veids, kā atrast baudu, neiesaistoties cilvēciskajās attiecībās, jo būt attiecībās varētu būt riskanti, neprognozējami un biedējoši. Alkohols savā ziņā kļūst par mīlestības objektu, taču cilvēks ar atkarību paliek vērsts uz sevi.

Ungāru psihoanalītiķis Sandors Rado uzskatīja, ka atkarību izraisa nevis pati viela, bet gan impulss to lietot. Viņš izdalīja divus vielu veidus:

  • viela, kuras mērķis ir mazināt sāpes, un
  • viela, kas sagādā baudu, — stimulējoša un eiforiju radoša viela.

Vērojot atkarību pacientus, Rado secināja, ka viņi cieš no psiholoģiskām sāpēm un diskomforta, ko nosauca par “spriedzes depresiju” (tense depression). Bauda no vielas lietošanas ļauj šiem cilvēkiem just atvieglojumu un pat pašcieņas pieaugumu, kas rada eiforiju. Cilvēks aizbēg alkohola atkarībā, lai sevi pasargātu no agresijas un pašdestrukcijas. Psihoaktīvo vielu izraisīta atkarība rada ilūziju, ka cilvēks nav uzņēmīgs pret depresiju, taču, lai saglabātu šādu ilūziju, tā ir jānostiprina ar pastāvīgu vielas lietošanu.

Britu psihoanalītiķis Edvards Glovers uzskatīja, ka psihoaktīvās vielas tiek lietotas kā psiholoģiska pašārstēšanās, lai tiktu galā ar intensīvām emocijām, un secināja, ka psihiskās aizsardzības mehānisms ir pati atkarība.

Savukārt psihoanalītiķis, psihiatrs Roberts Palmers Naits (kuru dēvē par atkarības slimnieku psihoanalītiskās ārstēšanas pionieri) izdalīja divus atkarīgo pacientu tipus:

  • primārs alkoholatkarīgais — cilvēks ar neskaidru identitāti, finansiāli un emocionāli atkarīgs no savas ģimenes, ne īpaši sekmīgs mācībās un karjerā, ar nelieliem sasniegumiem dzīvē, jau kopš paša lietošanas sākuma nespēj alkoholu lietot mēreni un adekvāti. Naits uzskatīja, ka šāda tipa pacienti nespēj lietot alkoholu mazriskantā veidā, tāpēc ārstēšanas mērķis ir pilnīga atturēšanās no alkohola. Ārstēšanas process ir ļoti sarežģīts, jo pacients nav atdalījies no ģimenes emocionāli un nespēj funkcionēt kā patstāvīga, par sevi atbildīga personība;
  • reaktīvs alkoholatkarīgais — cilvēks, kurš bieži vien ir ļoti veiksmīgs mācībās un karjerā, ekonomiski patstāvīgs, bieži laulībā, ar labām attiecībām ģimenē. Parasti šādiem cilvēkiem ir sociāli pieņemamas alkohola lietošanas vēsture, pirms viņi pārkāpj atkarības robežu. Naits uzskatīja, ka šādā gadījumā alkohola atkarība ir reakcija uz dzīves stresiem vai zaudējumiem, kuru dēļ pacientu pašcieņa un patība ir ievainota un viņi regresē savā psiholoģiskajā attīstībā. Naits uzsvēra, ka šādi pacienti var atgriezties pie mērenas un kontrolētas alkohola lietošanas, ja ārstēšanas laikā viņu psiholoģiskās problēmas tiek atrisinātas vismaz daļēji. [4]

Pārmērīga alkohola lietošana tiek izmantota kā ķīmiskā aizsardzība pret emocionāli apdraudošām situācijām. Pētījumā par 300 vīriešu kārtas pacientiem ar alkohola atkarību secināts, ka alkohola atkarība emocionāli pasargā no:

  • stipriem, apdraudošiem afektīviem stāvokļiem (dusmas, bailes, bezspēcība),
  • dziļa izmisuma tiem, kuri tendēti uz depresiju,
  • stipras trauksmes,
  • citu neirotisku un psihotisku traucējumu simptomiem.
  • Pētījumā uzsvērts, ka jāizvērtē atkarīgā pacienta personība, lai ārstēšana būtu specifiska un viņam pielāgota (piemēram, depresīviem pacientiem ordinējot antidepresantus). [5]

Psihoaktīvo vielu lietotāju biežākās aizsardzības

Psihes aizsargmehānismi (PAM) ir veselīgi, radoši un neapzināti adaptācijas mehānismi, kas mazina negatīvu emociju (piemēram, trauksmes, sēru, kauna, skaudības) apzinātu pārdzīvojumu. Mazāk nobriedušu aizsardzību arsenāls pieaug stresa apstākļos, bet psihopatoloģijas gadījumā raksturīgi izmantot pārmērīgi daudz primitīvu aizsardzības veidu. [6]

Aizsargmehānismi nosacīti tiek iedalīti primāros un sekundāros jeb zemākos un augstākos. Atkarību gadījumā cilvēks biežāk izmanto šādus PAM: noliegums, šķelšana, projekcija, kas ir primitīvākas aizsardzības, [6] kā arī racionalizē vielu lietošanu. [7]

Noliegums

Ārējās realitātes aspektu noliegšana un atvairīšana [8] ir viens no primitīvajiem aizsargmehānismiem. Noliegumā pacienti izvairās, slēpj, sagroza notikumus, kritiski neizvērtē vai melo par vielu lietošanu. [7]

Pacienti noliedz kontroles zudumu, raksturīga pārliecība, ka var pārtraukt vielas lietošanu jebkurā brīdī, — un vienlaikus indivīds uzsver, ka nav gatavs pārtraukt lietošanu. Šāda kombinācija nozīmē patiesu kontroles zudumu, kas bioloģiski skaidrojams kā neiroadaptīvas pārmaiņas dopamīna mezolimbiskajā ceļā. Atkarība vājina prefrontālos smadzeņu reģionus, kas atbild par izpildfunkcijām: lēmumu pieņemšanu, kavēšanu, pašregulāciju. Tas veicina atkārtotu vielu lietošanu un subjektīvi izpaužas kā noliegums. [9]

ASV Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka tikai viens no sešiem alkohola atkarīgajiem atzīst patiesos alkohola patēriņa apmērus. Īpaši sarežģīta ir situācija, kad vielu lietotājs simulē sūdzības, lai iegūtu recepšu medikamentus. [7]

Tradicionāli atkarības tiek aplūkotas caur vielu lietošanu kompulsīvi vai uzvedības atkārtošanu par spīti negatīvām sekām. Tomēr noliegums kā psihiskā aizsardzība piedāvā alternatīvu skaidrojumu: vielas lietotājs nespēj pilnībā apzināties sekas, esot noliegumā par pašu problēmu. [10] Būtiski, ka, esot noliegumā, psihoaktīvo vielu lietošana nav apzināts vai neapzināts mēģinājums sev kaitēt. Tas gluži vienkārši ir labākais risinājums, kas atrasts saviem spēkiem, lai mazinātu psihiskās ciešanas. [11] Bez šaubām, nolieguma spēku ietekmē dažādi faktori, piemēram, jo augstāks emocionālais intelekts, jo mazāks ir nolieguma spēks. [12]

Noliegums attiecināms uz dažādām vielu lietotāju grupām, kā to rāda pētījums, kurā piedalījās 246 recepšu opioīdu lietotāji. Pat tad, kad urīna analīzēs tika atrasta opiātu klātiene, pētījuma dalībnieki teju 45 % gadījumu pašnovērtējuma anketās lietošanu nolieguši. [13]

Noliegums novērots medicīnas personālam ar atkarībām, arī ārstiem, ko zinātnieki 33 pētījumu sistemātiskā apskatā skaidro šādi: daļa ārstu pieņem, ka viņi ir “imūni” pret dažādām slimībām, atkarībām. Papildu faktori ir personības iezīmes, kas nepieciešamas akadēmiskiem un profesionāliem sasniegumiem: neatkarība, pašpārliecinātība, neatlaidība. Tāpat ārsti ir tendēti racionalizēt vielu lietošanu, uzskatot to par pašārstēšanos fizisku sāpju un ar darbu saistīta stresa gadījumā. Visi šie faktori attur ārstus meklēt palīdzību atkarību gadījumā. [14] Turklāt šādas aizsardzības raksturīgas ne tikai atkarīgajam, bet arī viņu ģimenēm, kas problēmu gan noliedz, gan racionalizē. [15]

Nolieguma gadījumā mēdz runāt par nolieguma sistēmām kā attaisnojumiem vielu lietošanai, kas ikvienam atkarīgam cilvēkam ir atšķirīgi. Noliegums darbojas pret iekšējiem stimuliem, tāpēc lietotājs ir noliegumā par savu psiholoģisko vajadzību lietot vielu; savukārt, kad atkarība ir fiziska, veidojas ne tikai spēcīgs impulss lietot vielas, bet arī lojalitāte pret vielu izplatītāju/ražotāju/tirgotāju, jo cilvēku attiecību pamats meklējams dziņu (seksuālo, agresīvo) apmierinājumā, kad spēcīgā dziņa lietot vielu pārklājas ar attiecību veidošanu ar cilvēku, kurš konkrēto vielu nodrošina. Tieši tāpēc narkotiku lietotāji tik reti nodod savus “dīlerus”. [16]

Daļa no nolieguma ir idealizācija, kas ietver bailes no objekta (vielām/vielu tirgotāja) — atkarīgs cilvēks neapzināti baidās no savas uzvedības. Apzināti indivīds izjūt spēku, brīvību, pārākumu, piemēram, smēķētājs idealizē cigaretes, jo spēj saglabāt ķermeņa masu kādā sev vēlamā amplitūdā, alkohola lietotājs lepojas ar to, cik daudz var izdzert, bet heroīna atkarīgais uzskata, ka heroīns ir labāka narkotika par citām. Turklāt idealizācija ir pievilcīga, kas, iespējams, pamato smēķēšanas sociālo izplatību. Līdzīgi ir ar citām vielām: no malas vielu lietošana šķiet saistoša, jo pats vielu lietotājs ir gan noliegumā, gan idealizē procesu. [16]

Līdz ar noliegumu bieži darbojas situācijas nopietnības deflācija/mazināšana (“Kavēt darbu paģiru dēļ nav nekas traks!”), kā arī projekcija. [16] Projekcija ir nepieņemamu iekšēju impulsu uztvere, it kā tie būtu ārpus paša. [8] Kāds neapzināts impulss vai priekšstats, kas nav pieņemams pašam, tiek pārcelts uz citu objektu (uz kādu personu). [17] Atkarības gadījumā tiek eksternalizēta atbildība (“Es lietoju, jo viņi pret mani slikti izturas.”). [16] Vientulības, atraidījuma izjūtu atkarīgais projicē uz citiem, bet vielu lietošana viņam dod spēku un izturību emocionāli bezcerīgā situācijā. [18]

Šķelšana

Šķelšana ir pieredzes nodalīšana tiktāl, ka nav iespējama tās integrācija, kas veidojas no divu polarizētu paša vai citu aspektu nesakritības. [8] Šķelšanas gadījumā tiek izmantota gan idealizācija, gan devalvācija. [19] Vielas lietotājs idealizē lietošanas procesu un sajūtas, bet kritizē palīdzības iespējas un noliedz, ka viņam kāds varētu palīdzēt, vai noliedz problēmu kopumā.

Anulēšana

Vielu lietotāji starp recidīviem galvenokārt izmanto anulēšanu (undoing). Anulēšana ir simboliska izreaģēšana, kas vērsta pret kādu situāciju, kas bijusi nepieņemama. Psihoaktīvo vielu lietošanas gadījumā tā varētu būt darbība, kas simboliski atceļ jau notikušo vielu lietošanu, piemēram, dziļa nožēla vai aktīva nožēlas izrādīšana, ar vielu lietošanu saistīto priekšmetu vai preparātu iznīcināšana. [20]

Sublimācija

Tiek uzskatīta par vienu no augstākajām jeb nobriedušajām aizsardzībām, arī raksturīga psihoaktīvo vielu lietotājiem remisijas periodā. Sublimācijas gadījumā nepieņemamas emocijas vai domas tiek pārvērstas sociāli pieņemamā uzvedībā, piemēram, radošās darbībās. [20]

Vielu lietotājam aizsardzības pārklājas un veido grūti atšķetināmu tīklu. Piemēram, var iedomāties kādu psihoaktīvo vielu lietotāju, kura partnere ir draudējusi attiecības izbeigt, ja vielu lietošana turpināsies, vai atkarības dēļ jau mēnešiem nav apmaksāta dzīvokļa īre. Tas rada nozīmīgu trauksmi, jo ir apdraudēta gan drošības izjūta, gan piederības un mīlestības jautājumi. Turklāt tas nonāk konfliktā ar vērtību sistēmu, jo, iespējams, vielu lietotājs jūt lielu atbildību pret dzīvokļa saimnieku un partneri. Tad neapzināti tiek aktivizēti psihiskās aizsardzības mehānismi.

  • Noliegums: “Nevar būt, ka saimnieks mūs izmetīs / partnere mani pametīs.”
  • Racionalizācija: “Visu nedēļu smagi strādāju un esmu pelnījis atpūsties/papriecāties.”
  • Nopietnības mazināšana: “Nu, un? Es taču tikai drusku iedzeršu/palietošu.”

Īsā intervence alkohola pārmērīgas lietošanas gadījumā primārajā aprūpē

Sabiedrības līmenī lielākā daļa ar alkoholu saistīto problēmu attiecināmas uz pārmērīgu un kaitējošu alkohola lietošanu, kas ir daudz plašāk izplatīta, nevis uz alkohola atkarību. Attiecīgi no sabiedrības veselības viedokļa efektīvāk ir veikt intervenci grupās ar pārmērīgu un kaitējošu alkohola lietošanu, jo daudzi lietotāji varētu vēl neapjaust, ka viņu lietošanas paradumi nelabvēlīgi ietekmē viņu veselību, un izmaiņas šajās grupās panākamas vieglāk nekā tajās, kur atkarība jāārstē jau nopietnāk. [21]

Līdzšinējos pētījumos [22; 23] identificētas vairākas veselības aprūpes darbinieku barjeras alkohola pārmērīgas lietošanas korekcijai: laika trūkums ārstu uztverē, nepietiekamas zināšanas par problemātiskas alkohola lietošanas agrīnajiem simptomiem, pārliecības trūkums par spējām ietekmēt pacienta alkohola problēmas, ārstu pretestība runāt par alkohola lietošanas jautājumiem ar pacientu, kurš nemeklē palīdzību alkoholisma dēļ, izpratnes trūkums par drošas alkohola lietošanas vadlīnijām.

Tāpat ir identificētas barjeras organizāciju līmenī: nepietiekams iestāžu vadības atbalsts alkohola atkarības profilakses ieviešanai, līdzekļu un finansiālās motivācijas trūkums un vāji izglītošanas resursi.

Pētījumā, [23] identificējot barjeras no pacientu viedokļa, lielākā daļa no respondentiem (88 % no 3499) pilnībā vai lielā mērā piekrita, ka ārstiem (vai māsām) rutīnas veidā ir jārunā ar pacientiem par viņu alkohola patēriņu, lai gan vecāka gadagājuma pacienti un cilvēki no zemākām sociālekonomiskajām grupām bija mazāk atbalstoši. Šie dati sakrīt ar citu pētījumu datiem, kas apliecina, ka pacienti kopumā ir atvērti savus alkohola lietošanas paradumus pārrunāt ar ārstiem.

Tas kontrastē ar galvenajiem iebildumiem no ārstniecības pakalpojumu sniedzēju puses, kuri uzskata, ka alkohola lietošana ir pārāk sarežģīta tēma, lai to skartu konsultācijās, un raizējas, vai tādējādi neaizvainos pacientus. Tāpēc šo pētījumu dati ir nozīmīgs atbalsts tam, ka šādas ārstu raizes ir nepamatotas.

Īsā intervence un tās loma primārajā aprūpē

Skrīnings un īsā intervence (ĪI) ieteiktas kā izvēles stratēģijas pārmērīgas alkohola lietošanas mazināšanai. Ar terminu “īsā intervence” domāta jebkura veida ģimenes ārsta intervence — īss padoms vai konsultēšana ar mērķi palīdzēt pacientiem ar pārmērīgu alkohola lietošanu saprast alkohola radītos riskus un ietekmi uz veselību un pārskatīt iespējamos veidus lietošanas mazināšanai.

Dažādos literatūras avotos primārās aprūpes ārstu īsi izteikts padoms vērtēts kā viens no efektīvākajiem un lētākajiem veidiem, kā risināt pārmērīgas un kaitējošas alkohola lietošanas problēmas. [24] Sistemātiskā pētījumu pārskatā 2018. gadā, apkopojot 69 pētījumu datus (33 642 dalībnieki) par īsās intervences efektivitāti primārajā aprūpē pacientiem ar pārmērīgu un kaitējošu alkohola lietošanu, secināts: ĪI var samazināt pārmērīgu alkohola lietošanu un ir efektīva kā vīriešiem, tā sievietēm. Īsas intervences padomu veidā ir vienlīdz efektīvas garākām konsultācijām pacientiem ar pārmērīgu alkohola lietošanu, kuri primārajā aprūpē par šo jautājumu uzrunāti pirmoreiz. [25]

Pamatā ĪI nav domāta nopietnu atkarības problēmu ārstēšanai, tomēr var būt labs instruments arī problemātiskas vai riska uzvedības korekcijai. ĪI var izmantot, lai pacientus ar nopietnākām problēmām iedrošinātu iesaistīties intensīvākā terapijas procesā un vērsties pie atkarību speciālista.

Pacienti ģimenes ārstu uztver kā uzticamu partneri sarunā par veselības riskiem, tātad arī par vielu lietošanu. Primārās prakses ārstam visbiežāk ir ilgtermiņa attiecības ar pacientu, kas ļauj nodibināt saikni un izrādīt patiesas rūpes par pacienta labklājību. Pacients ir gatavs, ka ģimenes ārsts iesaistās visās ar viņa veselību saistītajās jomās, tāpēc, visticamāk, jutīsies ērtāk apspriest tādu personisku jautājumu kā vielu lietošana ar kādu, ko pazīst un kam uzticas. Ilgtermiņa sadarbība ļauj ĪI laika gaitā atkārtot, pacientu var uzaicināt arī uz plānotu atsevišķu vizīti vielu lietošanas jautājumu risināšanai.

Lai gan ir pārliecinoši pētījumi par ĪI efektivitāti, novērotas grūtības alkohola lietošanas profilakses pasākumu ieviešanā veselības aprūpes ikdienā. Grūtības vērojamas pat tādās valstīs kā Lielbritānija, kur ikgadējā veselības novērtējumā jautājumi par alkohola patēriņu ir ieviesti kā obligāti un kur ģimenes ārstu prakses līgumsaistībās ar Nacionālo veselības dienestu kā norma iekļauta katra pacienta identificēšana, kurš alkoholu lieto virs rekomendējamām devām. Kaut arī primārās aprūpes finansiālā motivācija šo programmu īstenošanā rada zināmu pozitīvu iespaidu, tomēr efektīvas alkohola lietošanas profilakses progress nav pietiekams. [23]

Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījumā 2018. gadā redzams, ka ārsts (vienādi bieži ģimenes ārsts vai speciālists) samazināt alkohola patēriņu pēdējā gada laikā ir ieteicis tikai 8 % vīriešu un 6 % sieviešu, lai gan šādu pašu ieteikumu no ģimenes locekļiem saņēmuši 19 % vīriešu un 11 % sieviešu. Pēdējos piecos gados šāda īsā intervence no ārstu puses nav kļuvusi biežāka (rādītāju izmaiņas svārstās 2—3 % robežās). [26]

Uzvedības izmaiņu modelis

Uzvedības izmaiņu modelis, kuru izveidojuši psiholoģijas profesori Džeims Pročaska (James Prochaska) un Karlo Diklimente (Carlo DiClimente), ir vērtīgs, lai izprastu, kā cilvēki maina uzvedību un cik gatavi ir mainīt vielu lietošanas vai citus dzīvesveida paradumus. Izmaiņu modeļa piecas fāzes var palīdzēt saskaņot ĪI ar cilvēka gatavību pieņemt vai uzklausīt informāciju un mainīt ieradumus. [27]

  • Pirmspārdomu fāze — nedomā par pārmaiņām.
  • Pārdomu fāze — domā par vielu lietošanas ierobežošanu vai pārtraukšanu.
  • Sagatavošanās fāze — ir pieņēmis lēmumu mainīties un plāno turpmākās darbības.
  • Rīcības fāze — kaut ko dara, lai mainītu uzvedību.
  • Uzturēšanas fāze — saglabā jauno uzvedību.

Pirmspārdomu fāzē cilvēki, visticamāk, neatsauksies padomam mainīt uzvedību, bet varētu apdomāt informāciju par riskiem, kas saistīti ar lietošanu, atzīt tos un sākt par uzvedības pārmaiņām domāt.

Intervence cilvēkiem pārdomu fāzē būs informācijas sniegšana par riskiem, kas saistīti ar viņu lietošanas paradumu, padoms samazināt vai pārtraukt lietošanu un pacienta mudināšana runāt par labajām un ne tik labajām lietām, kas saistītas ar lietošanu. Mērķis ir iedrošināt pacientu pašu meklēt un runāt par sev svarīgiem iemesliem lietošanas pārtraukšanai.

Noderīgs ieteikums šajā stadijā ir aicināt pacientu raudzīties uz savu ambivalenci (vienlaicīgas spēcīgas pretējas emocijas, pārliecība, reakcija par vienu un to pašu tēmu), izmantojot lēmuma līdzsvarošanas modeli, kur vienā svaru kausā ir pacienta ieguvumi no vielu lietošanas un nepieciešamā piepūle, lai uzvedību mainītu (kas būtu iemesls to nemainīt), bet otrā kausā — lietošanas problēmas, radītās grūtības un ieguvumi no paradumu maiņas (iemesli pārmaiņai) (attēls). Pārmaiņas, visticamāk, neiestāsies, kamēr pārmaiņu iemesli nekļūs smagāki par iemesliem nemainīties. Var aicināt pārdomāt un izsvērt īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumus un zaudējumus.

Intervencē šajā stadijā var palīdzēt pacientam atzīt savu spēku un ticību spējai mainīties, kā arī ieteikt dažādas izvēles stratēģijas, lai mazinātu vai pārtrauktu vielu lietošanu. Sagatavošanās fāzē lēmums jau ir pieņemts, tāpēc vērtīgi pārrunāt, kā efektīvi nospraust mērķi, un iedrošināt.

Cilvēki rīcības fāzē lēmumu jau ir pieņēmuši un, iespējams, mazina lietošanas ieradumus, tomēr bieži turpina just ambivalenci, tāpēc jāiedrošina un jāatbalsta, lai šo lēmumu stiprinātu: kopīgi pārrunāt mērķus mainīt riskanto uzvedību, ieteikt dažādas stratēģijas, ko pacients pats var izvēlēties, identificēt situācijas ar lielu recidīva risku, pārrunāt rīcības plānu, kā mazināt vai pārtraukt vielu lietošanu.

Uzturēšanas fāzē cilvēks mēģina noturēt jaunos ieradumus, ilgtermiņa sekmes ir atkarīgas no šīs fāzes stabilitātes. Pacientiem varētu noderēt atzinība, ka viņi dara labu darbu, un iedrošinājums turpināt: novērtēt jau sasniegto, vērst uzmanību un stiprināt izvairīšanos no riskantām situācijām, palīdzēt virzīties uz priekšu arī pēc nelielām kļūdām.

Noslēgumā

Lai pacients mainītu ieradumus, viņam ir jābūt gatavam, jāgrib un jāspēj mainīties. Būšana gatavam un gribēšana mainīties ir atkarīga no tā, cik svarīgas pacientam ir šīs pārmaiņas. Tomēr reizēm pacients ļoti vēlas mainīties, bet nav pārliecināts, vai spēs to paveikt.

Tāpēc ārstam intervencē jāpievērš uzmanība abiem šiem faktoriem: pārmaiņu nozīmīgums pacientam pašam un pārliecība par spējām to īstenot. To var noteikt ar vizuālā lineāla principu, lūdzot pacientam atzīmēt skaitli no 0 līdz 10 — izvērtējot pārmaiņu nozīmību un pārliecību. [27]

Literatūra

  1. Slimību profilakses un kontroles centrs. (2018). Alkohola lietošanas izplatība un sekas Latvijā 2017. gadā. Tematiskais ziņojums. www.spkc.gov.lv/lv/zinojumi/tematiskais-zinojums-alkohola-lietosanas-izplatiba-un-sekas-latvija-2017.-gada-6.izdevums.pdf
  2. WHO. (2018). Global status report on alcohol and health 2018, Geneva: WHO. www.who.int/substance_abuse/publications/global_alcohol_report/en/
  3. Slimību profilakses un kontroles centrs. (2015). Ieteikumi ģimenes ārstiem alkohola atkarības profilaksē. www.spkc.gov.lv/sites/spkc/files/data_content/buklets_ieteikumi_gim_arsti_alko_atkaribas_arstesana1.pdf
  4. Wojtynkiewicz E. (2018). Alcohol addiction in the view of psychodynamic theories. Part I. Review of classical theories. ResearchGate. www.researchgate.net/publication/326113515_Alcohol_addiction_in_the_view_of_psychodynamic_theories_Part_I_Review_of_classical_theories
  5. DeVito RA, Flaherty LA, Mozdzierz GJ. (1970). Toward a psychodynamic theory of alcoholism. Diseases of the Nervous System, 31(1), 43–49. psycnet.apa.org/record/1970-12860-001
  6. McWilliams N. (2011). Psychoanalytic Diagnosis, 2nd Edition. The Guilford Press.
  7. Saunders JB, Conigrave KM, Latt NC, et al. (2016). Addiction Medicine, 2nd Edition. Oxford University Press.
  8. Gabbard GO. (2014). Psychodynamic Psychiatry in Clinical Practice, 5th Edition. American Psychiatric Publishing, Inc.
  9. Flores Mosri D. (2019). Affective Features Underlying Depression in Addiction: Understanding What It Feels Like. Frontiers in psychology, 10, 2318. www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6811663/
  10. Pickard H. (2016). Denial in Addiction. Mind & Language, 31(3), 277–299. library.wiley.com/doi/abs/10.1111/mila.12106
  11. Stirna A. (2008). Narkoloģija. Medicīnas apgāds.
  12. Zardkhaneh SA, Rostami R, Zarean M. (2008). The relationship between emotional intelligence, defense mechanism and addiction. Journal of Iranian Psychologists, 4(15). psycnet.apa.org/record/2008–15407–007
  13. Hilario EY, Griffin ML, McHugh RK, et al. (2015). Denial of urinalysis–confirmed opioid use in prescription opioid dependence. Journal of Substance Abuse Treatment, 48(1), 85–90. www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0740547214001354
  14. Vayr F, Herin F, Jullian B, et al. (2019). Barriers to seeking help for physicians with substance use disorder: A review, Drug and Alcohol Dependence, 199, (116–121). www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0376871618307282
  15. Bradshaw S, Shumway ST, Wang EW, et al. (2015). Hope, Readiness, and Coping in Family Recovery From Addiction. Journal of Groups in Addiction & Recovery, 10(4), 313–336. www.tandftiešsaistē.com/doi/abs/10.1080/1556035X.2015.1099125
  16. Johnson B. (2013). Addiction and will. Frontiers in Human Neuroscience, 7. www.frontiersin.org/articles/10.3389/fnhum.2013.00545/full
  17. Kulbergs J. (2001). Dinamiskā psihiatrija. Rīga: Jumava.
  18. Masi T. (2017). The role of defense mechanisms in addiction treatment: A program development (Order No. 10600161). ProQuest Dissertations & Theses Global. www–proquest–com.datubazes.lanet.lv/dissertations–theses/role–defense–mechanisms–addiction–treatment/docview/1936304562/se–2
  19. Semple D, Smyth R. (2019). Oxford Handbook of Psychiatry, 4th Edition. Oxford University Press.
  20. Halim MHA, Sabri F. (2013). Relationship Between Defense Mechanisms and Coping Styles Among Relapsing Addicts. Procedia – Social and Behavioral Sciences, 84, 1829–1837. www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1877042813019150
  21. Geijer-Simpson E, McGovern R, Kaner E. (2018). Alcohol prevention and treatment: interventions for hazardous, harmful, and dependent drinkers. In: Hilliard ME, et al. The Handbook of Health Behavior Change. New York: Springer.
  22. McNeely J, Kumar PC, Rieckmann T. et al. (2018). Barriers and facilitators affecting the implementation of substance use screening in primary care clinics: a qualitative study of patients, providers, and staff. Addict Sci Clin Pract, 13, 8. bmcpublichealth.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12889-018-5275-2
  23. O’Donnell A, Abidi L, Brown J, et al. (2018). Beliefs and attitudes about addressing alcohol consumption in health care: a population survey in England. BMC Public Health, 18, 391. bmcpublichealth.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12889-018-5275-2
  24. Babor TF, Higgins-Biddle JC. (2001). Brief Intervention For Hazardous and Harmful Drinking. A Manual for Use in Primary Care. World Health Organization, Department of Mental Health and Substance Dependence. www.who.int/substance_abuse/publications/audit_sbi/en/
  25. Beyer FR, Campbell F, Bertholet N, et al. (2019). The Cochrane 2018 Review on Brief Interventions in Primary Care for Hazardous and Harmful Alcohol Consumption: A Distillation for Clinicians and Policy Makers, Alcohol and Alcoholism, 54(4), 417–427. academic.oup.com/alcalc/article/54/4/417/5486343
  26. Grīnberga D, Velika B, Pudule, I, Gavare I, Villeruša A. (2018). Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums. Slimību profilakses un kontroles centrs, Rīgas Stradiņa universitāte. www.spkc.gov.lv/lv/media/4297/download
  27. Henry-Edwards S, Humeniuk R, Ali R, et al. (2003). Brief Intervention for Substance Use: A Manual for Use in Primary Care. Geneva, World Health Organization, www.who.int/substance_abuse/activities/en/Draft_Brief_Intervention_for_Substance_Use.pdf