Cilvēka auss atbild par vienu no nozīmīgākajām maņām – dzirdi. Ausi līdzīgi citiem orgāniem var traumēt, tā var ciest no dažādām kaitēm un slimībām. Šajā rakstā piedāvājam informāciju gan par ausu slimībām un kaitēm, kas sastopamas gana bieži, bet par ko runā mazliet retāk, gan par pasākumiem, kādi būtu veicami, lai izvairītos no šīm kaitēm/slimībām, un kā rīkoties gadījumos, kad tomēr gadījies saslimt.
Ausu sērs
Ausu sēru producē auss kanāla dziedzeri. Lai gan zinātnieki nav pilnīgi pārliecināti, kāpēc ausu sērs veidojas, tomēr ir zināms, ka tas aizsargā no putekļu un citu mazu daļiņu nokļūšanas bungplēvītē un tās bojāšanas vai inficēšanas. Normālos apstākļos ausu sērs izžūst un izkrīt no auss kopā ar putekļiem un citiem netīrumiem. Ausu sērs veidojas ikvienam cilvēkam, bet tā daudzums un veids ir ģenētiski noteikts. Mazāki vai atšķirīgas formas ausu kanāli var apgrūtināt sēra dabisku izdalīšanos, tāpēc tas uzkrājas auss kanālā. Sēra uzkrāšanos var veicināt arī tā mehāniska ievirzīšana dziļāk auss kanālā. Sēra korķu veidošanās skar apmēram 6% populācijas un ir viena no biežākajām sūdzībām, kuru dēļ pacients apmeklē otolaringologu. Biežākie sēra korķu veidošanās iemesli:
ausu kociņu vai citu līdzīgu priekšmetu izmantošana, kam it kā vajadzētu atbrīvot auss eju no sēra, bet bieži vien ar šiem priekšmetiem sērs tiek ievirzīts dziļāk auss kanālā;
dzirdes aparātu un mūzikas austiņu lietotājiem biežāk veidojas sēra korķi.
Pacientiem ar sēra korķiem novēro šādus simptomus:
dzirdes pasliktināšanās;
reibonis;
sāpes ausīs;
pilnuma sajūta ausīs;
zvanīšana ausīs;
nieze vai izdalījumi no auss kanāla.
Pacients ar kādu no šiem simptomiem jāizmeklē, jo šādi simptomi var būt arī citu, nopietnāku slimību gadījumā. Otolaringologs pēc simptomiem un pēc auss kanāla apskates ar otoskopu viegli var noteikt diagnozi - sēra korķis auss kanālā.
Ārstēšanas iespējas
Klīnisko pētījumu trūkuma dēļ ausu svecītes netiek rekomendētas.
Bezrecepšu medikamenti, eļļas, kas mīkstina sēru.
Ausi var skalot ar siltu ūdeni, ūdenim jābūt ķermeņa temperatūrā, lai pacientu pasargātu no reiboņiem.
Otolaringologs var izņemt sēra korķi ar kireti vai skalot auss kanālu ar siltu šķidrumu.
Otolaringologiem auss sēra korķu izņemšana ir ikdiena, toties ģimenes ārstiem, uzņemšanas nodaļu ārstiem, māsām un citiem speciālistiem tā var būt sarežģītāka manipulācija, kas jāveic, lai varētu pilnvērtīgi izmeklēt. Izvērtējot 279 bērnus ar vidusauss iekaisumu, 29% bērnu vispirms bija jāizņem sēra korķi, lai varētu redzēt bungplēvīti.
Pirms ausu sēra skalošanas, iesaka izmantot eļļas, lai mīkstinātu ausu sēru un procedūra būtu mazāk traumatiska.
Lai izsargātos no auss sēra korķu veidošanās, jāizvairās no ausu kociņu vai līdzīgu priekšmetu lietošanas, kas sēru auss kanālā var ievirzīt dziļāk.
Sēra korķi var radīt arī komplikācijas: perforētu bungplēvīti, vidusauss iekaisumu, ārējās auss iekaisumu, pastāvīgu dzirdes zudumu pēc traumas.
http://www.webmd.com/a-to-z-guides/earwax-topic-overview
Komentē Dr. D. Raumane:
"Ausu sērs var būt viens no pasliktinātas dzirdes un diskomforta iemesliem ausīs. Lai precizētu diagnozi, nepieciešama otolaringologa konsultācija. Nekādā gadījumā ausi nevajadzētu tīrīt pacientam pašam, jo tādējādi var traumēt auss ārējās ejas ādu un bungplēvīti. Auss sēra evakuāciju ar ūdens irigāciju veic otolaringologs, ģimenes ārsts vai medicīnas māsa, ja nav otoskopisku, anamnestisku vai klīnisku norādījumu par akūtu vai hronisku vidusauss iekaisumu ar bungplēvītes perforāciju."
Auss ārējās ejas iekaisums
Auss ārējās ejas iekaisums (otitis externa - OE) ir infekcija auss ārējā kanālā un/vai ausī. Tā ir bieža problēma visās vecumgrupās. Auss ārējās ejas iekaisums bieži ir akūta bakteriāla infekcija auss kanāla ādā; biežākie izraisītāji ir Pseudomonas aeruginosa vai Staphylococcus aureus , bet izraisītāji var būt arī citas baktērijas, vīrusi vai sēnītes. Infekciju var veicināt vairāki faktori: auss sēra trūkums, liels mitrums, ūdens auss kanālā, paaugstināta temperatūra, lokāla trauma.
Peldētājiem iekaisums auss ārējā kanālā veidojas bieži: viņiem auss kanālā bieži iekļūst ūdens, tāpēc izdalās sērs, auss kanāls izžūst. Ūdens auss kanālā veicina ādas macerāciju, kas ir labvēlīga vide baktēriju un sēnīšu augšanai. Cilvēkiem ar alerģiskām slimībām (ekzēma, alerģiskais rinīts un astma) arī ir statistiski ticami lielāks auss ārējās ejas iekaisuma risks. Tomēr auss ārējās ejas iekaisuma gadījumā reti ir ilgstošas problēmas un nopietnas komplikācijas, iekaisumu raksturo sāpes un akūta slimība.
OE iedala vairākās apakšgrupās:
akūts difūzs OE - biežākais OE veids; tipiski peldētājiem; ātrs sākums un auss ārējās ejas iekaisuma simptomi (otalģija, nieze vai pilnuma sajūta, ar dzirdes zudumu vai bez tā, žokļa sāpēm), kā arī auss tūska vai eritēma ar vai bez otorejas, reģionāls limfadenīts, bungplēvītes eritēma;
akūts lokalizēts OE - zināms arī kā furunkuloze, saistīts ar infekciju mata folikulā;
hronisks OE - simptomi tādi paši kā akūta difūza OE gadījumā, tikai tas ir ilgstošs iekaisums (ilgāk par 6 nedēļām);
ekzematozs OE - saistīts ar dažādām dermatoloģiskām slimībām (piemēram, atopisko dermatītu, psoriāzi, sistēmisko sarkano vilkēdi un ekzēmu), kas var inficēt auss ārējo kanālu un izraisīt OE;
nekrotizējošs (ļaundabīgs) OE - infekcija skar dziļākos audus blakus auss ārējam kanālam; primāri novēro pieaugušiem pacientiem ar traucētu imūnsistēmas darbību (pacientiem ar cukura diabētu vai AIDS), reti tiek novērots bērniem;
otomikoze - sekundāra infekcija auss kanālā ar sēnītēm, piemēram, Candida vai Aspergillus .
Epidemioloģija
ASV katru gadu OE novēro četriem cilvēkiem no 1000, OE izplatība lielāka ir vasarās. Akūtu, hronisku un ekzematozu OE konstatē bieži. Lai gan ar OE var saslimt ikvienā vecumā, tomēr biežāk to novēro pusaudžu un jaunu pieaugušo populācijā, lielākoties 7-12 gadus veciem bērniem. Pētījumā Anglijā atklāja, ka 12 mēnešu izplatība vecumgrupā 5-64 gadi ir līdzīga, bet nedaudz lielāka cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma. Pētnieki to skaidroja ar sekundāras infekcijas risku un blakus slimībām. OE vienādi bieži skar abus dzimumus.
Prognoze
Daļai pacientu OE var izraisīt smagu otalģiju, ko mazina ar pretsāpju medikamentiem. Sāpes parasti mazinās 2-5 dienas pēc terapijas sākšanas. Pagaidu dzirdes zudums saistīts ar sekundāru kanāla oklūziju. Smaga infekcija var izraisīt limfadenītu vai celulītu sejā vai kaklā. Neārstēta infekcija var izplatīties uz blakus audiem un progresēt līdz ļaundabīgam procesam. Šī komplikācija biežāk attīstās cilvēkiem ar traucētu imūnsistēmas darbību. Nekrotizējoša OE mirstības rādītājs pieaugušajiem ir 20%, lielākoties saistīto blakusslimību dēļ.
Ārstēšana
Primāra OE ārstēšanas sastāvdaļas: sāpju mazināšana, auss ārējā kanāla izsusināšana, lokāli uzklājamo medikamentu lietošana, lai mazinātu tūsku un infekciju, un izvairīšanās no slimību veicinošiem faktoriem. Lielākajā daļā gadījumu ārstēšanai izmantojami pretsāpju līdzekļi un lokālie ausu pilieni. Ausu pilienu sastāvā bieži ir etiķskābe, kas maina auss kanāla pH; antibakteriālie pilieni kontrolē baktēriju augšanu; ir arī pretsēnīšu preparāti. Ekzematozu OE parasti labi var izārstēt ar lokāli lietojamiem steroīdu pilieniem.
Smagākos gadījumos jālieto antibiotikas. Nekrotizējoša OE gadījumā pacients jāhospitalizē, antibiotikas jāievada intravenozi un šāds pacients jākonsultē otolaringologam.
Profilakse
Pacientiem, kam OE epizodes atkārtojas, būtu jāievēro vairāki ausu higiēnas nosacījumi, lai mazinātu atkārtotu infekciju risku: izvairīties no traumām auss kanālā, piemēram, nelietot ausu kociņus un auss ārējā kanālā neievietot nekādus objektus, izvairīties no biežas ausu mazgāšanas ar ziepēm, izvairīties no peldēšanās netīros ūdeņos, pārliecināties, ka auss kanāls pēc peldēšanās un mazgāšanās ir sauss, pēc tam, kad auss kanālā iekļuvis ūdens, profilaktiski var izmantot ausu pilienus.
Waitzman AA, Meyers AD, et al. Otitis Externa. Medscape, 2013, Jan 22.
Komentē Dr. D. Raumane:
"Auss ārējās ejas iekaisums rodas pēc infekcijas iekļūšanas auss ārējās ejas ādā, kā arī imunoloģisku un iedzimtības faktoru dēļ. Iekaisumu veicina ūdens un mitruma iekļūšana auss ārējā ejā, kā arī ausu ejas tīrīšana ar "ausu kociņiem". Vieni no biežākajiem otolaringologa praksē ir akūti difūzi auss ārējas ejas iekaisumi, kas norit ar sāpēm, pietūkumu un nereti izdalījumiem auss ārējā ejā. Otolaringologs ordinē lokālu, pretsāpju un antibakteriālu vai kombinētu terapiju. Auss ārējās ejas iekaisuma laikā jākopj auss eja, evakuējot patoloģisko saturu, ko veic otolaringologs. Arī pēc auss ārējās ejas iekaisuma jāizvairās no ūdens un mitruma iekļūšanas auss ārējā ejā."
Vestibulārā funkcija un migrēna
Pētījuma mērķis bija salīdzināt migrēnas pacientus ar reiboni un migrēnas pacientus bez reiboņa. Pētījumam tika izvirzīta hipotēze, ka pacientiem, kam ir migrēna un reibonis, ir sliktāki līdzsvara testu rezultāti periodā bez migrēnas nekā pacientiem, kam ir migrēna bez reiboņa. Pētījuma abu grupu dalībnieki (katrā grupā 10) tika pārbaudīti ar dažādiem līdzsvara testiem, piemēram, skatiena stabilizācijas testu, dinamisko redzes asuma testu, sensorās organizācijas testu un funkcionālo gaitas novērtējumu.
Pētījumā piedalījās 18 sievietes un 2 vīrieši vecumā no 18 līdz 53 gadiem. Starp abām grupām netika novērota statistiski ticama atšķirība dinamiskajā redzes asuma testā, sensorās organizācijas testā vai galvas kratīšanas sensorās organizācijas testā. Tomēr vidējais dinamiskās redzes asuma zudums abās grupās bija lielāks nekā populācijā bez migrēnas, arī galvas kratīšanas sensorās organizācijas testa rezultāti bija zem normas. Funkcionālais gaitas novērtējuma tests uzrādīja atšķirības starp grupām (p = 0,0025).
Pētnieki secināja, ka abām grupām ir novirzes līdzsvara testos, salīdzinot ar populāciju bez migrēnas, kas ļauj secināt, ka pacientiem ar migrēnu bieži ir arī līdzsvara disfunkcija, turklāt izteiktāka disfunkcija bija pacientu grupā, kam ir gan migrēna, gan reibonis.
Baker BJ, Curtis A, Trueblood P, Vangsnes E. Vestibular functioning and migraine: pilot study comparing those with and without vertigo. The Journal of Laryngology&Otology, 2013; vol. 127, issue 11: 1056-1064.
Komentē Dr. D. Raumane:
"Lai gan nevienam no vestibulārajiem sindromiem nav pierādīta etioloģiska saikne ar migrēnu, pētījumi liecina, ka tie ir saistīti ar migrēnu, līdz ar to tiek konstatēta vestibulāra disfunkcija. Migrēnas pacienti cieš no kinetozēm, Menjēra sindroma (un slimības), labdabīga paroksizmāla pozīcijas vertigo (BPPV), turklāt novērots, ka migrēnas pacientiem kinetozes ir biežāk nekā pārējā populācijā, bet BPPV var parādīties pēc pirmajām migrēnas epizodēm. Ja migrēna norit bez galvassāpēm, bet ar auru, kas izpaužas kā periodisks reibonis, ko pavada pilnuma sajūtu ausīs un troksnis (tinnitus) bez dzirdes pasliktināšanās, šī patoloģija ilgstoši tiek ārstēta kā Menjēra slimība, kaut gan ir vestibulāras migrēnas izpausme. Noteikt diagnozi palīdz galvassāpju parādīšanās vai Menjēra slimības terapijas neefektivitāte. Ir gadījumi, kad vienam pacientam ir abas slimības - gan migrēna, gan Menjēra slimība."
Vestibulāra migrēna
Cēloņsakarības starp migrēnu un reiboni pētītas vairākos epidemioloģiskos novērojuma pētījumos. Reibonis ir viena no biežākajām sūdzībām vispārējā populācijā, to bieži novēro arī cilvēkiem ar migrēnu. Pacienti ar migrēnu biežāk sūdzas par reiboni nekā cilvēki ar saspringuma galvassāpēm (27% pret 8%). Arī divos gadījumu kontroles pētījumos secināts, ka migrēnas pacientiem reibonis ir trīs reizes biežāk nekā cilvēkiem bez galvassāpēm. Konsultējot pacientu ar reiboni un migrēnu, ārstam jānosaka, vai tā ir vestibulāra migrēna. Populācijas sijājošās atlases telefonintervijās (n = 4869 pieaugušie) noskaidroja, ka vestibulāras migrēnas izplatība ir 0,98% (95% TI [0,7-1,37]). Vestibulārā migrēna bieži vien netiek diagnosticēta, jo ārsti neatpazīst šo slimību, secināts pētījumā Zviedrijā.
Vestibulārā migrēna var būt jebkurā vecumā, sievietēm to novēro ievērojami biežāk nekā vīriešiem, attiecība ir 1,5-5 pret 1. Lielākajai daļai pacientu migrēna sākas pirms vestibulārās migrēnas. Visai bieži migrēnas galvassāpes sievietēm menopauzē nomaina reiboņa lēkmes.
Vestibulāro migrēnu raksturo spontānas vai pozicionālas reiboņa lēkmes, galvas kustību izraisīts reibonis un redzes reibonis, kas ilgst no 5 minūtēm līdz 3 dienām.
Diagnosticē pēc simptomu veida, smaguma un ilguma, migrēnas anamnēzē, migrēnas simptomu saistības ar reiboņa lēkmēm, izslēdzot citus cēloņus. Tā kā galvassāpes bieži ir akūtas lēkmes laikā, īpaša uzmanība jāpievērš arī citām migrēnas izpausmēm, piemēram, jutībai pret gaismu vai aurai. Lēkmes laikā pacientam var būt centrāls spontāns vai pozicionēts nistagms, retāk novēro vienpusēju līdzsvara disfunkciju. Bezsimptomu laikā līdzsvara pārbaude nedos rezultātus diagnozes noskaidrošanai, jo izmaiņas būs nelielas vai nespecifiskas.
Patofizioloģija ir neskaidra, bet vairāki mehānismi saistīti ar trigeminālo sistēmu, kas aktivējas migrēnas lēkmes laikā, un vestibulāro sistēmu.
Daļai pacientu vestibulāras migrēnas lēkmes ir smagas, ilgas, kas attaisno profilaktisku medikamentu lietošanu. Diemžēl šobrīd ārstēšanas rekomendācijas veido ekspertu ieteikumi, nevis nejaušināta iedalījuma un ar placebo kontrolētu pētījumu rezultāti. Astoņu retrospektīvu pētījumu apskats rāda, ka neliela uzlabošanās ir pēc migrēnas profilaktisko medikamentu lietošanas (skat. tabulu).
Tabula
Vestibulāras migrēnas profilaktiskā ārstēšana
Pacientiem lēkmju biežums un smagums jādokumentē dienasgrāmatā. Ārstēšanas efektivitāte būtu jāizvērtē pēc 3 mēnešiem. Ja lēkmes mazinās par vismaz 50%, tiek uzskatīts, ka ārstēšana ir efektīva.
Akūtas lēkmes gadījumā var lietot dimenhidrinātu vai benzodiazepīnu. Intravenozi ievadīts metilprednizolons efektīvi kupē ilgstošas lēkmes.
Jāatceras arī par nefarmakoloģiskām metodēm, jo dažiem pacientiem tās var izrādīties efektīvākas par terapiju ar medikamentiem. Reizēm lēkmes var mazināt, atbrīvojoties no bailēm, izvairoties no identificētiem palaidējfaktoriem. Tāpat vestibulāras migrēnas profilaksē liela nozīme ir regulāram miegam, ēdienreizēm un fiziskām aktivitātēm. Daļai pacientu var palīdzēt līdzsvara uzlabošanas vingrinājumi.
Lempert T. Vestibular Migraine. Semin Neurol, 2013; 33(3): 212-218.
Komentē Dr. D. Raumane:
"Migrēnas ārstēšana ir neirologu kompetencē, tomēr daļa pacientu, kam galvenais simptoms nav galvassāpes, bet gan reibonis, var nokļūt konsultācijā arī pie otolaringologa un otoneirologa. Migrēnas diagnozi apgrūtina tās norise bez galvassāpēm, bet vertigo kā migrēnas simptoms var palikt nenovērtēts. Vestibulārai migrēnai raksturīgas vertigo epizodes, kas norit bez neiroloģiskas simptomātikas, visbiežāk parādās naktī vai no rīta, ilgst no dažām minūtēm līdz 3-4 dienām, biežāk sievietēm (nereti migrēna ir ģimenes anamnēzē). Periodiskās reiboņu epizodes atgādina perifēru vestibulāru sindromu, tomēr simptomātika ir niecīga. Dzirdes traucējumi un tinīts ir reti, galvenokārt bazilāras migrēnas gadījumā. Migrēnas akūtā perioda un profilakses medikamentozās terapijas efektivitāte dažādiem pacientiem atšķiras."