Pāraktīva urīnpūšļa sindroms ir bieži sastopama un nozīmīga apakšējo urīnceļu slimība. Pacienti norāda uz tādiem simptomiem kā biežāka nepieciešamība urinēt, t. sk. naktīs, pavēles tipa urīna nesaturēšana, un simptomi nav saistīti ar urīnceļu infekciju vai citām patoloģijām. Šī slimība saistīta ar nozīmīgu dzīves kvalitātes pasliktinājumu pacientiem un ekonomisku slogu veselības aprūpes sistēmai.
Pāraktīva urīnpūšļa sindroma izplatība pasaulē: sistemātisks pārskats un metaanalīze
AVOTS: Zhang L, Cai N, Mo L, Tian X, Liu H, Yu B. Global Prevalence of Overactive Bladder: A Systematic Review and Meta-analysis. Int Urogynecol J. 2025;36(8):1547-1566. doi:10.1007/s00192-024-06029-2.
Neskatoties uz pāraktīva urīnpūšļa sindroma nozīmīgo ietekmi uz pacientu un veselības aprūpi, aprēķinātā prevalence starp valstīm ir ļoti mainīga. Liela apjoma epidemioloģiskajos pētījumos ziņots par prevalences rādītājiem no 8,8 % Ķīnā līdz 23,2 % ASV. Atšķirības skaitļos varētu būt saistāmas ar dažādiem pētījuma dizainiem, pētāmo populāciju un kopu. Lai precizētu esošo informāciju un aprēķinātu pāraktīva urīnpūšļa sindroma globālo prevalenci, veikts esošo pētījumu sistemātisks pārskats un metaanalīze.
Metodes
Šķērsgriezuma pētījums veikts, balstoties uz PRISMA un AMSTAR vadlīnijām. Analīzē tika iekļauti pētījumi/publikācijas par pāraktīva urīnpūšļa sindroma prevalenci vispārējā populācijā līdz 2024. gada aprīlim no tādām datu bāzēm kā PubMed, Embase, Web of Science un Cochrane. Divi neatkarīgi pētnieki veica datu sijāšanu, ekstrakciju un kvalitātes novērtējumu.
Rezultāti
Analīzē tika iekļauti 53 pētījumi ar 610 438 dalībniekiem. Metaanalīzes veidā globālā pāraktīva urīnpūšļa sindroma prevalence tika aprēķināta 20 % (95 % TI 0,18—0,21). Pēdējo 20 gadu laikā novērojams pāraktīva urīnpūšļa sindroma prevalences pieaugums no 18,1 % (95 % TI 0,13—0,23) uz 23,9 % (95 % TI 0,19—0,29). Sieviešu vidū prevalence bija augstāka, 21,9 % (95 % TI 0,20—0,24), salīdzinot ar vīriešu populāciju (OR = 16,1; 95 % TI 0,15—0,18). Tāpat pētījumā atklāti augstāki prevalences rādītāji pacientiem ar virssvaru un aptaukošanos (OR = 18,6; 95 % TI 0,13—0,24) un pacientiem virs 60 gadu vecuma (OR = 28,3; 95 % TI 0,24—0,33). Izvērtējot valstis pēc ienākumu līmeņa, augstāki prevalences rādītāji novēroti vidēja ienākumu līmeņa valstīs.
Secinājumi
Pētījumā redzamas norādes, ka pāraktīva urīnpūšļa sindroma izplatība ir vairāk raksturīga pacientiem ar aptaukošanos, sievietēm un senioriem. Prevalences pieaugums novērojams pēdējo 20 gadu laikā.
Komentē Dr. med. Z. Pilsētniece
“Pāraktīva urīnpūšļa sindroma diagnoze sastopama arvien biežāk arī Latvijā, un šādu klīnisko diagnozi pacientiem norāda ne tikai urologi, bet arī citu specialitāšu ārsti — ģimenes ārsti, ginekologi, nefrologi, neirologi u. c. Jāpiekrīt, ka diagnoze biežāk tiek noteikta sievietēm, bet to varētu skaidrot ar situāciju, ka sievietēm, ņemot vērā anatomiskās dzimumu atšķirības, mēdz konstatēt pāraktīva urīnpūšļa sindroma apakštipu, kam raksturīga arī pavēles tipa urīna nesaturēšana. No tā secināms, ka sievietēm pāraktīva urīnpūšļa simptomu ietekme uz dzīves kvalitāti ir izteiktāka, un viņas pie ārsta ar šiem simptomiem vēršas biežāk. Vīriešu populācijā pāraktīva urīnpūšļa sindroma izplatības pieaugums senioru vecumā skaidrojams ar priekšdziedzera palielināšanos, kas paaugstina intravezikālo pretestību.
Pēc publikācijas konspekta redzams, ka pacientiem ar virssvaru un aptaukošanos pāraktīva urīnpūšļa sindroma prevalence ir augstāka. Tas pamato, kāpēc šiem pacientiem vienai no rekomendācijām jābūt vērstai uz svara korekciju, un tas norādīts arī Eiropas Urologu asociācijas (EUA) vadlīnijās (https://uroweb.org/guidelines/non-neurogenic-female-luts). Tāpat pāraktīva urīnpūšļa sindroma prevalence ir augstāka pacientiem, kam ir tādas slimības kā cukura diabēts, arteriāla hipertensija un citas kardiovaskulāras slimības, kas izskaidro faktu, ka līdz ar vecumu pāraktīva urīnpūšļa sindroma sastopamība pacientu vidū pieaug.”
Potenciālie urīnpūšļa kairinātāji un pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomi
AVOTS: Ha B, Seo Y, Weaver AM, Khan FZA, Handa VL. Potential Bladder Irritants and Overactive Bladder Symptoms: A Systematic Review. Urogynecology (Phila). 2025;31(4):454-464. doi:10.1097/SPV.0000000000001567.
Iniciāla pāraktīva urīnpūšļa sindroma pārvaldība saistīta ar uzvedības modeļu modifikāciju, lai izvairītos no potenciālajiem kairinātājiem. Secināts, ka nepieciešams vairāk pētījumu par dažādu kairinātāju lomu pāraktīva urīnpūšļa sindroma ārstēšanas procesā.
Materiāli un metodes
Šī pētījuma mērķis bija identificēt, novērtēt un apkopot literatūras datus par sešiem potenciāliem urīnpūšļa kairinātājiem, kā postulēts NIDDKD (National Institute of Diabetes and Digestive and Kidney Diseases): alkohols, asi ēdieni, šokolāde, mākslīgie saldinātāji, dzērieni ar kofeīnu, gāzēti vai ar citrusu, kā arī augstu skābes līmeni saturoši ēdieni, tādi kā citrusaugļi vai tomāti.
Tika veikta sistemātiska literatūras analīze datu bāzēs Medline, Embase un Scopus. Pētījums reģistrēts PROSPERO reģistrā.
Rezultāti
Tika izvērtēta 51 unikāla publikācija par alkohola (n = 34), asu ēdienu (n = 1), šokolādes (n = 3), mākslīgo saldinātāju (n = 5), dzērienu (n = 27) un skābu ēdienu (n = 2) ietekmi uz pāraktīva urīnpūšļa simptomiem. Tika fiksēti tādi simptomi kā pāraktīvs urīnpūslis (n = 16), neatliekamības inkontinence (n = 19), neatliekamība urinēt (n = 15), biežāka urinācija (n = 17) un niktūrija (n = 17). Diemžēl novērotās saistības veiktajās publikācijas bija jauktas un nenoturīgas. Neobjektivitātes risks 23 publikācijās bija vidējs un pārējās 28 publikācijās zems.
Šajā sistemātiskajā pārskatā neizdevās identificēt pārliecinošus pierādījumus par šo sešu kairinātāju ietekmi uz pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomiem.
Komentē Dr. med. Z. Pilsētniece
“Lai arī minētajos pētījumos nepierādījās ticamas ciešas sakarības starp pārtikas sastāvdaļām, alkoholu un pāraktīva urīnpūšļa simptomiem, tomēr sarunās ar pacientiem tieši alkohols nereti tiek norādīts kā biežas un neatliekamas urinācijas un pavēles tipa urīna nesaturēšanas provocējošiem faktoriem. Ir pētījumi, kuros noskaidrots, ka smēķēšanai un alkohola lietošanai ir pozitīva korelācija ar pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomiem, un ir pierādīts, ka šajās populācijas grupās pāraktīva urīnpūšļa sindroma prevalence ir augstāka (Prevalence of overactive bladder (OAB) in Taiwan: individuals with and without comorbid conditions. a N Z 2067 for hypertension; N Z 2069 for hyperlipidemia).
Tomēr jāņem vērā, ka apakšējo urīnceļu simptomi, īpaši gados vecākiem pacientiem, var būt saistīti arī ar citām multiplām slimībām: sirds mazspēja, hroniska nieru slimība, cukura diabēts, hroniska obstruktīva plaušu slimība, neiroloģiskas slimības, kognitīvi traucējumi, miega traucējumi, miega apnoja, metaboliskais sindroms, aptaukošanās.
EAU vadlīnijās ir atzīmēts, ka pacientiem ar pāraktīva urīnpūšļa simptomiem vēl pirms farmakoterapijas jāsāk dzīvesveida izmaiņas — svara korekcija, šķidruma uzņemšanas samazināšana un režīma korekcija (jāizvairās lietot šķidrumu vēlu vakarā pirms naktsmiera), kofeīna ierobežošana pārtikā, regulāras urinācijas pēc grafika.
Šie režīma ieraduma maiņas manevri samazina urinācijas biežumu un steidzamību, bet būtiski nemazina pavēles tipa urīna nesaturēšanas biežumu.
Lai gan m. detrusor nav gribai pakļauts muskulis, arī pacientiem ar pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomiem ir rekomendējama starpenes muskulatūras fizioterapija. Fizioterapijas laikā tiek nostiprināta starpenes muskulatūra, uzlabojot intravezikālo pretestību. Laikā, kad parādās pēkšņa steidzama urinācijas vēlme detrusora hiperaktivitātes dēļ, paaugstinot intravezikālo pretestību, ko var izdarīt, pareizi sasprindzinot starpenes muskuļus, var novērst detrusora muskuļa hiperaktivitāti un attiecīgi sekojošu pavēles tipa urīna nesaturēšanu. Tomēr neviens no konservatīvajiem nefarmakoloģiskajiem terapijas veidiem nav tik efektīvs kā farmakoterapija.
Neirogēniem pacientiem ar augsta riska detrusora hiperrefleksiju var rekomendēt arī neirostimulācijas metodes (perkutānu/transkutānu n. tibialis stimulāciju vai sakroneiromodulāciju, kuras laikā tiek stimulēti sakrālie nervi S2–S3 līmenī).”
Farmakoterapeitiskās iespējas pacientiem ar rezistentu pāraktīva urīnpūšļa sindromu
AVOTS: Mohamed-Ahmed, R. and Robinson, D. (2025) ‘Up-and-coming pharmacotherapeutic options for treating patients with refractory overactive bladder’, Expert opinion on pharmacotherapy, 26(3), pp. 325–334. doi:10.1080/14656566.2025.2458577.
Pāraktīva urīnpūšļa sindroma patofizioloģija ir daudzfaktoru, tāpēc bieži vien grūti identificēt vienu mehānismu, kas atbildīgs par simptomu attīstību. Lielākajai daļai pacientu stāvoklis tiks definēts kā idiopātisks, sekojot standarta ārstēšanas plānam. Rezistents pāraktīvs urīnpūslis ir termins, kas apraksta stāvokli, kad iniciālā ārstēšana nav devusi efektu — formālas definīcijas šim stāvoklim nav, un tas ir nepietiekami izprasts. Šajā publikācijā aprakstītas šī brīža un nākotnes pāraktīva urīnpūšļa sindroma terapijas iespējas.
Medikamenti
Antiholīnerģiskie preparāti
Šie medikamenti (solifenacīns, oksibutinīns un citi) ieņem centrālo farmakoloģisko nozīmi pāraktīva urīnpūšļa sindroma terapijā jau vairākas desmitgades un vairākās vadlīnijās tiek rekomendēti kā pirmās līnijas izvēle. Medikamentu blakņu profila dēļ gan jāsaka, ka 12 mēnešu laika periodā tikai 21,8 % pacientu lieto izrakstīto medikamentu norādītajā veidā. Šobrīd pastāv rekomendācijas rūpīgi izvērtēt medikamentu izrakstīšanu senioru populācijā kognitīvā deficīta attīstības riska dēļ.
Bēta–3 agonisti
Šie medikamenti ir alternatīva antiholīnerģiskajiem preparātiem un tiek apsvērti tām pacientu grupām, kam antiholīnerģiskie līdzekļi ir kontrindicēti vai ir nepanesamas blaknes. Pirmais tirgū ienākušais līdzeklis no šīs grupas medikamentiem ir mirabegrons; tāpat šajā grupā ir tādas zāļu vielas kā solabegrons, vibegrons. Šiem medikamentiem novērots zemāks blakņu profils salīdzinājumā ar antiholīnerģiskajiem preparātiem, tāpēc to atcelšanas rādītāji pacientu vidū ir zemāki. Jāizvērtē lietošanas drošums pacientiem ar kardiovaskulārām slimībām.
Mirabegrona kombinācija ar antimuskarīniem
Veikti vairāki pētījumi par kombinētās terapijas lietderību pacientiem, kam monoterapijā nav panākts klīnisks ieguvums. Piemēram, BESIDE 12 nedēļu pētījumā konstatēts, ka 50 mg mirabegrona pievienošana 5 mg solifenacīnam mazina pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomus salīdzinājumā ar 5 mg vai 10 mg solifenacīna monoterapiju.
Citi medikamenti
- Fosfodiesterāzes inhibitori (PDEF5) — kaut arī vēsturiski veikti dažādi pētījumi par PDEF5 inhibitoru ietekmi uz pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomiem specifiskās pacientu grupās (piemēram, pacientiem ar mugurkaula traumām), šobrīd nevienā no PDEF5 medikamenta zāļu aprakstiem šāda indikācija nav norādīta.
- Kalcija antagonisti (KKB) — in vitro pētījumos demonstrēta urīnpūšļa muskulatūras kontrakciju samazināšanās, bet pētījumi, kuros novērtēta intravezikāla vai perorāla KKB lietošana, nav uzrādījuši klīnisku ieguvumu.
- COX inhibitori — ir pētīts flurbiprofēns, konstatēta pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomu redukcija 30 sievietēm, bet augstā blakņu profila dēļ pētījumi nav turpināti.
- Duloksetīns — pētījumu skaits ierobežots, augsts blakņu profils, nav liela apjoma pierādījumu medikamenta izmantošanai klīniskajā praksē.
Hormonālā terapija
Saistībā ar estrogēnu deficītu sievietēm pēcmenopauzē pacientēm ar pāraktīva urīnpūsļa sindromu peri- un postmenopauzes periodā vagināli tiek bieži lietoti estrogēni. Metaanalīzē demonstrēts ievērojams inkontinences samazinājums, kā arī samazinās nepieciešamība pēc neatliekamas urinācijas. Tomēr ir maz datu par optimālo preparātu izvēli un terapijas ilgumu.
Vēl pāraktīva urīnpūšļa sindroma terapijā sievietēm pēc menopauzes pētīti selektīvie estrogēnu receptoru modulatori, piemēram, ospemifēns, un dehidroepiandrosteroni (DHEA), piemēram, prasterons. Abos gadījumos joprojām trūkst lielāka apmēra pētījumu, kas būtu ar placebo kontrolēti, lai izvērtētu efektivitāti un indikācijas šo preparātu izmantošanai pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomu korekcijai.
Komentē Dr. med. Z. Pilsētniece
“Joprojām izvēles medikamenti pāraktīva urīnpūšļa sindroma terapijā ir antiholīnerģiskie līdzekļi jeb antimuskarīni, kuru darbības mērķa receptori ir M2 un M3, kas lielā skaitā atrodas urīnpūšļa sienas muskulī (m. detrusor). Šo preparātu terapeitiskais efekts balstās tajā, ka, bloķējot M2 un M3 receptorus, tiek kavētas urīnpūšļa sienas muskuļa patvaļīgas kontrakcijas, attiecīgi palielinās urīnpūšļa tilpums. Rezultātā mazinās bieža vajadzība urinēt, urinācijas vēlme nerodas tik steidzami, līdz ar to urīna noplūžu epizodes, kas seko pēkšņai un steidzamai mikcijas vajadzībai, kļūst retākas.
Antimuskarīnu preparātu kombinēšana ar citiem iepriekš aprakstītajiem režīma maiņas un nemedikamentozas terapijas veidiem ir efektīvāka nekā antimuskarīnu monoterapija. Bēta–3 receptoriem ir atslābinoša iedarbība uz m. detrusor, tādēļ ar bēta–3 receptoru agonistu grupas medikamentiem var mazināt pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomus. Klīniskajā praksē nereti nākas kombinēt abas šīs medikamentu grupas, lai sasniegtu labāku efektivitāti un mazinātu blakusparādības.
Neviena cita medikamentu grupa šobrīd nav pierādījusi pietiekami augstu efektivitāti un drošumu pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomu mazināšanā, lai plaši tiktu rekomendēta ikdienas praksē, izņemot botulīntoksīnu A, kas tiks apskatīts turpmāk tekstā. Pacientiem, kam farmakoterapija ar antiholinomimētiķiem un bēta–3 agonistiem nav efektīva, var piedāvāt sakrālo nervu stimulāciju. Šī neiromodulācijas metode ir efektīva līdz 50 %, bet atkārtotas ķirurģiskas revīzijas nepieciešamība piecu gadu laikā sastāda 30—40 %.”
Solifenacīna efektivitāte un drošuma profils pacientiem ar pāraktīvu urīnpūsli
AVOTS: Ananda IGYP, Surya RNH, Surya PA, Putratama A, Andhika DP. Efficacy and safety of solifenacin for overactive bladder: An updated systematic review and meta-analysis. Urol Ann. 2025;17(1):2-8. doi:10.4103/ua.ua_30_24.
Solifenacīns ir antiholīnerģisks medikaments, ko izmanto pāraktīva urīnpūšļa terapijā. Iepriekš veiktie pētījumi norāda uz pozitīvu klīnisko iznākumu, taču ziņojumi par blaknēm pasvītro nepieciešamību regulāri atjaunot datus par medikamenta drošuma profilu un efektivitāti.
Metodes
Pētījums tika veikts, balstoties uz PRISMA vadlīnijām, reģistrēts PROSPERO reģistrā. Dati sistemātiskam pārskatam un metaanalīzei tika iegūti no tādām datu bāzēm kā PubMed, ScienceDirect un Scopus līdz 2023. gada jūlijam. Dati analizēti ar Review Manager 5.4 palīdzību.
Rezultāti
Solifenacīnam salīdzinājumā ar placebo bija labāki rezultāti urinācijas neatliekamības mazināšanā (vidējā atšķirība [MD] -1,09; 95 % TI no -1,29 līdz -0,89, p < 0,00001), inkontinences epizožu ierobežošanā (MD = -0,56; 95 % TI no -0,80 līdz -0,32, p < 0,00001), urinācijas biežumā (MD = -1,01; 95 % TI no -1,16 līdz -0,85, p < 0,00001), niktūrijas epizožu skaita mazināšanā (MD = -0,13; 95 % TI no -0,25 līdz -0,01, p = 0,04), un tas veicināja lielāku urīna tilpumu (MD = 26,88; 95 % TI 24,17—29,59, p < 0,00001) 24 stundu ietvaros. Solifenacīna gadījumā biežāk nekā placebo gadījumā tika novērotas blaknes (MD = 1,75, 95 % TI 1,25—2,45, p = 0,001), piemēram, aizcietējumi, mutes sausums, miglaina redze.
Komentē Dr. med. Z. Pilsētniece
“Solifenacīns ir M3 receptoru selektīvs medikaments. Līdz ar to, salīdzinot ar citiem antimuskarīniem, kas ir neselektīvi vai urīnpūšļa (gan M2, gan M3) selektīvi, gastrointestinālo blakņu profils ir mazāks. Tomēr joprojām jāatceras par kognitīvajām blaknēm, īpaši gados vecākiem pacientiem. Kognitīvo blakņu biežumu nosaka katra medikamenta spēja šķērsot hematoencefālo barjeru. No ilgstošas antiholinomimētiķu lietošanas īpaši jāuzmanās gados vecākiem pacientiem, kam jau ir kognitīvie traucējumi. Vismazāk CNS blakņu ziņojumos tiek saņemts par darifenacīnu un trospija hlorīdu.
Ja no 5 mg solifenacīna nav vēlamā efekta, tad simptomu samazināšanās notiek efektīvāk, ja pievieno bēta–3 agonistu, nevis palielina solifenacīna devu. Šajā gadījumā tiek citēts pētījums tieši par solifenacīna efektivitātes un drošuma profilu, bet vēlos atzīmēt EAU vadlīnijās iekļauto nosacījumu, ka, sākot farmakoterapiju pacientiem ar pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomiem, pirmās izvēles medikamenti ir antiholinomimētiķi. Nav ticamu datu, ka viena preparāta efektivitāte būtu pārāka par cita iedarbību, tomēr atšķiras blakņu biežums. Ja sākumā lietotais antiholinomimētiķis (oksibutinīns, tolterodīns, solifenacīns, fezoterodīns, darifenacīns, trospijs) nav pietiekami efektīvs, var mainīt vienu antimuskarīnu uz citu, palielināt tā devu, terapijā pievienot bēta–3 agonistu vai sākt bēta–3 agonista monoterapiju. Pēc farmakoterapijas sākšanas efektivitātes un drošuma profils izvērtējams agrīni jeb 1—3 mēnešu laikā.”
Botulīntoksīna A efekts uz idiopātisku pāraktīva urīnpūšļa sindromu
AVOTS: Lachkar S, Ibrahimi A, Boualaoui I, Sayegh HE, Nouini Y. Botulinum toxin A in idiopathic overactive bladder: a narrative review of 5410 cases. Can J Urol. 2025;32(3):145-165. Published 2025 Jun 27. doi:10.32604/cju.2025.064912.
Kad konservatīvā terapija nav efektīva, botulīntoksīns A (BoNT–A) ir iespēja rezistenta idiopātiska pāraktīva urīnpūšļa sindroma pārvaldībā. Šajā pārskatā izvērtēta BoNT–A efektivitāte, drošuma profils un prognozējamie faktori intervences veiksmei.
Materiāli un metodes
Literatūras izpēte veikta līdz 2025. gada janvārim tādās datu bāzēs kā PubMed, Google Scholar un Embase. Neobjektivitātes risks izvērtēts, izmantojot RoB 2 rīku un CASP kohortas pētījumu kontrolsarakstu. Pārskata kvalitāte izvērtēta pēc Oksfordas kritērijiem, SANRA un PRISMA vadlīnijām.
Rezultāti
Analīzē iekļauts 31 pētījums par 5410 pacientiem. BoNT–A mazināja pāraktīva urīnpūšļa sindroma simptomus arī pēc atkārtotām injekcijām. Augstākas medikamenta devas neuzlaboja efektivitāti, bet palielināja blakņu profilu un līdzestību terapijai. Biežākās novērotās blaknes bija: augsts atlieku urīns pēc mikcijas, nepieciešamība veikt intermitējošu paškateterizāciju (CISC) un urīnceļu infekcijas (UCI).
Prognostiskie faktori CISC veikšanai bija vecums, vīriešu dzimums, veikta histerektomija, ≥ 3 vaginālas dzemdības anamnēzē, jaukta tipa inkontinence, urīnizvadkanāla slinga operācija (mid-urethral sling) anamnēzē, liels reziduālais urīna tilpums pēc mikcijas, zems PIP1 (Pressure at Pdet at First Micturition) sievietēm, zems BCI (Bladder Compliance Index) vīriešiem un augsts BOOI (Bladder Outled Obstruction Index).
Diabēta un sirds mazspējas komorbiditāte paaugstināja risku lielākam atlieku urīnam pēc mikcijas.
Urīnceļu infekcijas biežāk tika novērotas sievietēm un vīriešiem ar labdabīgu prostatas hiperplāziju, turklāt CISC veikšana risku paaugstināja pieckārši.
BoNT–A smagas komplikācijas ir reti novērojamas. Prognozējamie faktori sliktai terapeitiskajai atbildreakcijai ir dzimums (vīrietis), augsts BOOI, vāja urīna strūkla un diabēts.
Komentē Dr. med. Z. Pilsētniece
“Botulīntoksīna A injekcijas m. detrusor tiek rekomendētas gadījumos, kad iepriekšējā nemedikamentozā ārstēšana (dzīvesveida izmaiņas, svara korekcija, diētas korekcijas — kofeīna ierobežošana pārtikā, uzņemtā šķidruma režīma pārskatīšana; fizioterapija) un perorālu medikamentu (antimuskarīni, bēta–3 agonisti) lietošana nav bijusi efektīva. Arī neirogēniem pacientiem ar augsta spiediena urīnpūsli terapija ar botulīntoksīnu A efektīvi samazina neirogēnās detrusora hiperaktivitātes epizodes un mazina augšējo urīnceļu dekompensācijas risku.”
