Profesors GUNTARS PUPELIS vada RAKUS Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, lielāko neatliekamās ķirurģiskās palīdzības sniedzēju Latvijā, un ir specializētas politraumas aprūpes sistēmas veidotājs pēc starptautiskām vadlīnijām. Viņam nekad nav trūcis ideju, kā klīnikas darbu uzlabot līdz Eiropas līmenim.
Profesors Guntars Pupelis ir specializējies aizkuņģa dziedzera, komplicētu žultsceļu un laparoskopiskā ķirurģijā. Veidojis vadlīnijas un zinātniski pētnieciskos protokolus ķirurģijā. RSU profesora vadībā aizstāvēti pieci promocijas darbi, attīstot arī perspektīvus virzienus specializētā ķirurģijā. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
Intervija notiek profesora ģimenes mājā Skultes pagastā. Sēžam uz terases ar skatu uz dārzu, kur skaisti zied hortenzijas un ābeles zarus līdz zālienam noliekusi bagātīgā ābolu raža. “Šajā vietā esmu ieguldījis daudz laika, spēka un enerģijas. Jau kopš puikas gadiem palīdzēju tēvam celt māju, tā tapa ilgi, jo ēku būvējām paši. Kad pēc tēva aiziešanas mūžībā kļuvu par mājas īpašnieku, nospriedu — to nedrīkst pārdot, jo šeit esmu uzaudzis es, pēc tam — mans dēls, bet tagad pie mums ciemos brauc mazdēls, kuram rit trešais dzīves gads. Tāpēc savu laiku nokalpojušo māju nojaucām, jo renovēšana būtu pārāk laikietilpīga un dārga, un uzcēlām jaunu,” stāsta profesors Guntars Pupelis.
Liktenīgi sagadījies, ka māja prasījusi arī kādu upuri. Novēršot bojājumu ūdens apgādes sistēmā, profesors cilājis lielus smagumus, ko veselības saudzēšanas nolūkā nedrīkstēja darīt, tāpēc piedzīvoja smagu sirdslēkmi. Tagad viņš pāris mēnešus vadīs mājās, līdz stabilizēsies veselība. Profesors ir apņēmības pilns šo laiku nevadīt dīkā, bet pārdomāt un analizēt, kā uzlabot viņam uzticētās struktūrvienības darbu, un pārlūkot ārvalstu medicīnas literatūru, izsijājot to, kas kolēģiem varētu noderēt darbā.
Profesor, kas ir skaistākais ārsta mūžā?
Nemāku izskaidrot, kāpēc tā, bet man vienmēr piemitusi dziņa palīdzēt citiem, un medicīna ir joma, kur sniegt palīdzību ir galvenā misija. Daru to, kas man patīk, un tā ir diezgan liela privilēģija.
Medicīna ir ļoti interesanta! Tā nepārtraukti attīstās, un ārstam, kas grib turēt roku uz pulsa, jāseko jaunākajam medicīnā. Es to daru — saņemu ļoti daudz informācijas, recenzēju rakstus no vairākiem starptautiski atzītiem žurnāliem. Iepriekš koncentrējos tikai uz ķirurģiju, patlaban mani interesē arī onkoloģija un citas medicīnas jomas, lai saprastu, kā labāk ārstēt. Tikai kādus pēdējos deviņus gadus strādājam tādā līmenī, ka spējam ārstēt kompleksās traumas. Bet, ja pacientam ir, piemēram, aizkuņģa dziedzera vēzis, ne vienmēr varam palīdzēt. To pagaidām nespēj nekur pasaulē.
No ķirurgiem esmu dzirdējusi viedokli, ka labie ķirurgi attīstās līdz piecdesmit gadiem, tad stāv uz vietas, nav vairs tās profesionālās katarses, drusku piekusums, sāk sevi žēlot... Kā jūs raksturotu ķirurga profesionālo kāpienu augšup un no kalna lejā?
Tas katram izpaužas individuāli, nevis pēc vienas shēmas. Domāju, ka ķirurgam robežšķirtne, kad profesionālajā ziņā notiek kāpiens lejā no kalna un vajadzētu nopietni apdomāt, vai jāturpina operēt, ir ap septiņdesmit gadu vecumu, nevis piecdesmit gados. Dažiem septiņdesmit gados ir perfekts veselības stāvoklis, augsta kvalifikācija un spēja operēt labāk par jaunajiem. Par sevi gan gribu teikt, ka septiņdesmit gadu vecumā diez vai operēšu.
Operēt — tas ir fiziski smags un nogurdinošs darbs, kur neizbēgami ir pārdzīvojumi, kļūdas, zaudējumi, tāpēc spēka un enerģijas izsīkums nav pārsteidzoša parādība. Ķirurģija būtībā ir mehāniska ārstēšanas metode. Kad ķirurgs ir izkopis savas prasmes un strādā augstā tehniskā līmenī, viņš iegūst pārliecību, ka ir diezgan labs speciālists savā jomā, un tad pienāk brīdis, kad viņu pārņem zināma pašapmierinātība. Bet tādējādi izpaužas pašaizsardzības instinkts, citādi var izdegt. Lai sevi pasargātu, ķirurgs paiet sāņus no sarežģītā, dara to, kas ir vienkāršāk, patīkamāk, no kā gūst prieku par savu profesionālo varēšanu.
Akadēmiski orientētie ķirurģi (Latvijā tādu ir ļoti maz!) spēj ne vien izkopt savu operēšanas tehniku, bet arī sekot jaunākajiem sasniegumiem medicīnā un ieviest tos nozarē. Tas ir grūti, tāpēc šo ceļu izvēlas nedaudzi. Vieglāk ir izpausties ambulatorajā ķirurģijā, kur jāveic vienkāršas operācijas un pietiekami lielā skaitā. Šie ķirurgi dzīvo vislabāk! Arī tie, kas strādā privātajās struktūrās. Latvijas veselības aprūpē pastāv absurda situācija — jo ķirurģija riskantāka, jo sliktāk pelna ķirurgs. Slikti apmaksātas ir ķirurgu dežūras, kas ir ļoti smags darbs, jāveic daudzas apjomīgas un sarežģītas operācijas (vismaz tādas ir tās, ko veic politraumu vienības un neatliekamās ķirurģijas ķirurgi). Sertificēta ķirurga alga par pamatslodzi manis vadītajā klīnikā ir nedaudz virs tūkstoš eiro pirms nodokļu nomaksas. Saņemot šādu summu, ģimeni nav iespējams uzturēt!
Tāpēc gandrīz visi ķirurgi strādā vairākās darbavietās, cieš no izdegšanas sindroma, bet liela daļa jauno speciālistu pēc augstskolas aizbrauc no Latvijas — strādā ārvalstu klīnikās vai izvēlas medicīnas jomas, kurās var nopelnīt.
Kādas priekšrocības ir gadiem? Meistarība, intuīcija, spēja lieki nesatraukties par to, ko nevar mainīt?
Pieredze ļauj mierīgāk uztvert to, kas notiek operāciju zālē, daudz kas kļuvis saprotamāks un vienkāršāks. Cilvēks kļūst racionālāks, strādā bez liekām kustībām, mazāk satraucas, spēj vairākus soļus uz priekšu paredzēt, kas notiks, un zina, kas kurā brīdī jādara un kā ko var saglābt, jo ķirurģijā vienmēr var notikt kas neparedzēts.
Jūs vadāt lielāko ķirurģijas nodaļu Latvijā. Kas ir saistošākais šajā darbā un kas — gūtākais?
Patiesībā es vadu četras ķirurģiskās nodaļas, kas apvienotas klīnikā. Esmu gandarīts, ka man izdevās izstrādāt pārliecinošu un pamatotu koncepciju, lai tas varētu notikt. Man ir prieks, ka pie mums strādā daudz labu ķirurgu! Ir jomas, kur esam Eiropas līmenī. Mēs cits citam uzticamies — varam aizvietot kolēģi, ja rodas tāda nepieciešamība, un būt pārliecināti, ka viss noritēs, kā nākas.
Protams, jāsaskaras arī ar grūtībām. Mēdz gadīties, ka kāds kaut ko neizdara par visiem simts procentiem, kaut ko noklusē vai izpušķo, pārspīlējot savu veikumu. Parasti es norādu uz pieļautajām kļūdām un to daru publiski. Tas daudziem nepatīk, jo cilvēki pārsvarā atceras nevis to, kas labs ar viņiem noticis, bet gadījumus, kad viņiem kāds uzkāpis uz kājas.
Esmu dzirdējis pārmetumus, ka man dažkārt pietrūkstot diplomātijas. Uzskatu, ka diplomātija nepieciešama, kārtojot globālas starpvalstu attiecības, lai, teiksim, neizceltos pasaules karš, bet darba kolektīvos viss jādefinē precīzi, lietas jāsauc īstajos vārdos. Diplomātija iemidzina. Protams, cilvēks, kam teiktais adresēts, var apvainoties, bet, ja aizrādījumu izsaka tā, ka viss ir saprotams ne vien viņam, bet arī pārējiem, tas atbalsta sistēmu.
Parasti mācās no kļūdām, tāpēc kļūdas ir jāanalizē. Jāsaprot, kāpēc tās radušās — vai biji noguris, neizgulējies vai kaut ko nesaprati, nepamanīji. Jo kļūdīties jau drīkst, tas ir cilvēcīgi, tomēr pieļautās kļūdas ir jāatzīst un jāizprot.
Foto: Inese Austruma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada oktobra numurā
