Sarežģīts pacients vai kultūras atšķirības? Kultūras kompetence medicīnā.

Strādājot ar ārvalstu studentiem Rīgas Stradiņa universitātē un Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā, vairākkārt pieredzēju, cik būtiska ir spēja pielāgoties — uzdot precīzus jautājumus un cienīt cilvēka pieredzi. Kultūras kompetence nav tikai papildinājums medicīnas zināšanām — tā bieži ir veiksmīgas ārstēšanas priekšnoteikums.

Rakstā analizētas reālas situācijas no Latvijas ārstniecības prakses, kad kultūras un komunikācijas šķēršļi ietekmēja ārstēšanas rezultātus, un aplūkots, kā šīs problēmas tika risinātas, ko no tām varam mācīties. Mērķis ir palīdzēt ārstniecības personālam profesionāli un empātiski reaģēt situācijās, kad nepieciešama ne vien medicīniska kompetence, bet arī izpratne par cilvēka dzīves kontekstu.

Cik raiba kultūru daudzveidība Latvijā?

Daudzveidīgajā kultūras vidē, kāda ir Latvijā, tā veido arī pacienta un ārsta pieredzes stāstu. Nereti šķiet, ka pacients ir “sarežģīts” vai “racionāli nesaprātīgs”, bet patiesībā aiz šīm situācijām slēpjas valodas barjera, kultūras priekšstati, reliģija vai vēsturiska pieredze — cilvēks vienkārši nav saprasts. 

Latvijā 2024. gadā dzīvoja vairāk nekā 1,86 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 36,3 % pārstāv dažādas etniskās un kultūras kopienas. [1; 2]

Latvieši veido 63,7 % no visiem iedzīvotājiem, krievi 23,4 %, bet pārējo sabiedrības daļu — ukraiņi, baltkrievi, poļi, lietuvieši, romi un citas mazākumtautības. Migrācijas dati šai daudzveidībai pievieno vēl vienu būtisku slāni. 2023. gadā Latvijā tika saņemti vairāk nekā 1600 patvēruma pieteikumi, galvenokārt no Sīrijas, Afganistānas, Uzbekistānas un Azerbaidžānas. [3; 13] Šo valstu iedzīvotāji bieži atšķiras gan valodas ziņā, gan veselības izpratnes aspektā — slimība tiek uztverta kā likteņa nosacīta daļa, ārstēšana pieļaujama vien noteiktos apstākļos, lēmumu pieņemšanā nereti dominē ģimenes viedoklis. Būtiska loma ir ne tikai pastāvīgajiem migrantiem, bet arī  ārvalstu studentiem. Šobrīd Latvijā ar uzturēšanās atļaujām dzīvo vairāk nekā 130 000 trešo valstu pilsoņu, [4] gandrīz 11 tūkstoši ir ārvalstu studenti jeb 15 % no visiem augstākās izglītības studentiem. [5; 15]

Kas ir kultūras kompetence?

Mūsdienu realitāte nozīmē, ka ārstniecības personas ikdienā arvien biežāk saskaras ar pacientiem un kolēģiem no ļoti atšķirīgiem kultūras un sociālajiem kontekstiem.
Šie pacienti nereti nepārzina latviešu valodu un nāk no citādas veselības izpratnes sistēmas. Šāds valodas ziņā un etniski daudzveidīgs konteksts veselības aprūpē rada saziņas barjeras un arī dziļākas uztveres plaisas. Lai šādos apstākļos nodrošinātu kvalitatīvu aprūpi, nepietiek ar klīnisku precizitāti, nepieciešama arī empātija, kultūrsensitivitāte un profesionāla spēja saziņu pielāgot pacienta individuālajam pieredzes fonam.

Būtiska šajā kontekstā arī veselības pratība. Saskaņā ar jaunāko iedzīvotāju aptauju, kas veikta 2022. gadā, ~ 79 % Latvijas iedzīvotāju ierindojami zemas vai problemātiskas veselības pratības līmenī. [6] Tas nozīmē, ka ievērojamai sabiedrības daļai ir grūtības izprast medicīnisko informāciju, izvērtēt riskus un pieņemt informētus lēmumus par savu veselību. Šo tendenci apstiprina arī reģionālie pētījumi, piemēram, Latvijas un Lietuvas populācijā veikts salīdzinošs pētījums, kurā secināts, ka vāja veselības pratība saistīta ar sliktāku terapijas ievērošanu un augstāku hospitalizāciju risku. [7; 12]

Kultūras kompetence nav jautājums tikai par pacientiem no citām valstīm. Arī vietējie pacienti nāk no dažādām sociālajām vidēm, izglītības līmeņiem un pasaules uztveres sistēmām.

Ja mēs to neņemam vērā, tad riskējam ne tikai ar neveiksmīgu terapiju, bet ar uzticēšanās zudumu sistēmai. Tāpēc komunikācijai ar pacientiem jābūt profesionāli precīzai, saprotamai, strukturētai un pielāgotai gan valodas, gan kultūras līmenī. Tikai šādā veidā iespējams sasniegt patiesu izpratni un sadarboties ārstēšanas procesā.

Piemēri no prakses

Reālās situācijās tas nozīmē konkrētas dilemmas. Kāds pacients no Sīrijas vairākkārt atteicās no endoskopijas. Sākumā to skaidroja ar bailēm, bet vēlāk atklājās, ka viņš nesaprot procedūras nozīmi, jo informācija tika sniegta tikai mutiski, bez vizualizācijas un bez tulka. Kad tika izmantots vienkāršots attēls un nodrošināta saruna ar tulku, pacients bez vilcināšanās piekrita.

Cita paciente, krievvalodīga pensionāre, pārtrauca antibiotiku lietošanu, jo uzskatīja, ka tās bojā aknas. Viņas uzskatos prevalēja padomju laika priekšstati. Tikai pēc mērķtiecīgas sarunas, vizualizēta medikamentu plāna un atgriezeniskās saites metodes viņa terapiju atsāka.

Pacients no Indijas atteicās no intravenozas terapijas slimnīcā. Sākumā ārstējošā komanda to uztvēra kā neizpratni, taču sarunā ar viņa sievu noskaidrojās — viņš nāk no reģiona, kur zāļu i/v ievade tiek uzskatīta par pēdējās stadijas ārstēšanu.

Pēc atkārtotas sarunas un ģimenes iesaistes viņš ārstēšanai piekrita.

Vēl cits piemērs — insulta paciente, kura vairākkārt ignorēja rehabilitācijas plānu. Sarunā viņa pauda: “Tas nav mans pienākums, Dievs dziedina.” Viņas uzskatu noteica ticība, kur aktīva ārstēšana tiek uztverta kā Dieva gribas pārkāpums. Pēc ģimenes locekļa iesaistes un ārstēšanas plāna pielāgošanas viņa rehabilitāciju atsāka.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2024. gada septembra numurā