Retrospektīvā kohortas pētījumā TriNetX konstatēts, ka lielākā daļa saistaudu slimību un daļa neitrofilu dermatožu saistītas ar ievērojami augstākiem viena gada, piecu un 10 gadu riskiem attīstīties hematoloģiskai malignitātei, kamēr autoimūnas bullozas slimības šādu saistību neuzrāda. Pētījumā aptverti dati par 180 miljoniem cilvēku 18 pasaules valstīs.
Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Meta-analīze, kas apkopojusi 16 novērojumu pētījumus, neatklāja būtisku saistību starp vakcināciju un reimatoīdā artrīta (RA) risku. Īstermiņa novērošanas dati (<1 gads) liecina, ka vakcīnas var pasargāt no RA.
Aprēķināts, ka 42 % pacienšu ar reimatoīdo artrītu (RA) neizdodas ieņemt bērniņu gada laikā pēc neaizsargāta dzimumakta piekopšanas. Salīdzinājumam, - vispārējā populācijā šis procents ir ievērojami mazāks, ap 10-15 %. Amerikas Reimatologu kolēģijas (ACR) ikgadējā sanāksmē prezentēti dati, kas liecina par treat-to-target (T2T) jeb ārstējam līdz mērķim stratēģijas ieguvumiem, lai uzlabotu RA pacienšu auglību.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka Covid-19 infekcijas sastopamība cilvēkiem ar reimatiskām slimībām ir zema, un lielākajai daļai inficēto ir viegla slimības gaita. Turklāt reimatisko slimību pacientiem, kas inficēti ar Covid-19, nāves gadījumu skaits ir neliels.
Pacientiem ar reimatoīdo artrītu ir tāda paša līmeņa kardiovaskulārie ieguvumi bez papildus riskiem no statīnu lietošanas, kā citiem indivīdiem, secināts lielā klīniskā pētījumā.
Smēķēšana ir nozīmīgs reimatoīdā artrīta (RA) riska faktors, bet svarīgākais jautājums joprojām bija neatbildēts: vai smēķēšanas pārtraukšana aizkavē vai novērš RA attīstību. Jaunajā pētījumā atklāts, ka uzvedības maiņa, šajā gadījumā smēķēšanas pārtraukšana var mazināt RA attīstības risku.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir izplatītākā un vienlaikus arī viena no nopietnākajām iekaisuma artrīta formām. Neārstēts RA izraisa neatgriezeniskus bojājumus locītavās, funkcionālus traucējumus un saīsina dzīvildzi. Tomēr, pateicoties agrīnai diagnostikai un efektīvām ārstēšanas metodēm, slimību izdodas apturēt un efektīvi ārstēt.
Pētījumā atklāts, ka reimatoīdais artrīts var paaugstināt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) attīstības risku, rezultāti publicēti žurnālā Arthritis Care & Research.
Zivju lietošana uzturā divas vai vairāk reizes nedēļā ir saistīta ar zemāku slimības aktivitāti pacientiem ar reimatoīdo artrītu (RA), secināts šķērsgriezuma pētījumā, kura rezultāti publicēti Arthritis Care & Research.
Traucēts miegs un tad trauksme? Vai varbūt depresijas radīti miega traucējumi? Klīniskajā praksē pacientiem bieži novērojama psihiskās veselības traucējumu komorbiditāte ar miega traucējumiem. Būtiskākais klīnicistam — spēt pazīt simptomus, rūpīgi iztaujāt un noskaidrot anamnēzi, lai atrastu veiksmīgāko risinājumu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.
Preoperatīva anēmija ietekmē trešo daļu pacientu, kam plānota sirds operācija, tādējādi pieaugot asins masas transfūzijas nepieciešamības riskam. Pētījumi rāda, ka apmēram 20-50 % sirds ķirurģijas pacientu saņem asins pārliešanu. Anēmija un asins pārliešana saistīta ar augstāku komplikāciju risku, atrašanos intensīvās terapijas nodaļā un mirstības risku pēc operācijas. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt intravenoza dzelzs efektus uz nepieciešamību saņemt eritrocītu masu un atjaunošanos pēc sirds ķirurģijas.
Insulīnneatkarīgs diabēts jaunākiem iedzīvotājiem ir slimība, kas ir nonākusi mūsdienu medicīnas priekšplānā. Tiek lēsts, ka gandrīz 34 miljoni cilvēku ASV dzīvo ar 2. tipa cukura diabētu (CD) un ka 7,3 miljoni no šiem cilvēkiem pašlaik nav diagnosticēti. Vidējais slimības sākuma vecums ir 40 gadi, bet laika gaitā vecuma slieksnis samazinās. [1; 10]
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
