Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Meta-analīze, kas apkopojusi 16 novērojumu pētījumus, neatklāja būtisku saistību starp vakcināciju un reimatoīdā artrīta (RA) risku. Īstermiņa novērošanas dati (<1 gads) liecina, ka vakcīnas var pasargāt no RA.
Aprēķināts, ka 42 % pacienšu ar reimatoīdo artrītu (RA) neizdodas ieņemt bērniņu gada laikā pēc neaizsargāta dzimumakta piekopšanas. Salīdzinājumam, - vispārējā populācijā šis procents ir ievērojami mazāks, ap 10-15 %. Amerikas Reimatologu kolēģijas (ACR) ikgadējā sanāksmē prezentēti dati, kas liecina par treat-to-target (T2T) jeb ārstējam līdz mērķim stratēģijas ieguvumiem, lai uzlabotu RA pacienšu auglību.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Persistējošs monoartrīts pie citādi labi kontrolēta reimatoīdā artrīta ir terapeitiski izaicinošs stāvoklis. Intraartikulāri steroīdi ir pamata ārstēšanas izvēle, tomēr pastāv teorijas, ka tiem, kam steroīdi nepalīdz, varētu izmantot slimību modificējošas antireimatoīdās zāles un bioloģiskos medikamentus.
Jaunā pētījumā pierādīts, ka Covid-19 infekcijas sastopamība cilvēkiem ar reimatiskām slimībām ir zema, un lielākajai daļai inficēto ir viegla slimības gaita. Turklāt reimatisko slimību pacientiem, kas inficēti ar Covid-19, nāves gadījumu skaits ir neliels.
Pacientiem ar reimatoīdo artrītu ir tāda paša līmeņa kardiovaskulārie ieguvumi bez papildus riskiem no statīnu lietošanas, kā citiem indivīdiem, secināts lielā klīniskā pētījumā.
Smēķēšana ir nozīmīgs reimatoīdā artrīta (RA) riska faktors, bet svarīgākais jautājums joprojām bija neatbildēts: vai smēķēšanas pārtraukšana aizkavē vai novērš RA attīstību. Jaunajā pētījumā atklāts, ka uzvedības maiņa, šajā gadījumā smēķēšanas pārtraukšana var mazināt RA attīstības risku.
Reimatoīdais artrīts ir sistēmiska slimība, kas rada iekaisumu un var skart ne tikai perifērās locītavas, bet arī iekšējos orgānus: acis, plaušas, ādu un citus. Ko darīt, ja kombinētās terapijas — sintētisko slimību modificējošu antireimatisko līdzekļu (sSMARL) un TNF alfa inhibitoru (TNFi) — fonā novēro ārpuslocītavu izpausmes ar negatīvu dinamiku un sistēmisko simptomu progresēšanu?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir izplatītākā un vienlaikus arī viena no nopietnākajām iekaisuma artrīta formām. Neārstēts RA izraisa neatgriezeniskus bojājumus locītavās, funkcionālus traucējumus un saīsina dzīvildzi. Tomēr, pateicoties agrīnai diagnostikai un efektīvām ārstēšanas metodēm, slimību izdodas apturēt un efektīvi ārstēt.
Pētījumā atklāts, ka reimatoīdais artrīts var paaugstināt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) attīstības risku, rezultāti publicēti žurnālā Arthritis Care & Research.
Zivju lietošana uzturā divas vai vairāk reizes nedēļā ir saistīta ar zemāku slimības aktivitāti pacientiem ar reimatoīdo artrītu (RA), secināts šķērsgriezuma pētījumā, kura rezultāti publicēti Arthritis Care & Research.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir hroniska sistēmiska iekaisīga slimība, kas saistīta ar palielinātu mirstību kardiovaskulāru notikumu dēļ. [1; 2] SMR (standartizētais mirstības koeficients) divkārt palielināts ir pacientiem ar RA. Kopumā reimatoīdais artrīts kardiovaskulārās mirstības risku palielina par 50%. [3] Šo risku saista ar išēmiskās sirds slimības un cerebrovaskulāro notikumu (CVN) izraisītu mirstību reimatoīdā artrīta pacientiem.
Osteoartrīts ir locītavu slimība, ar kuru sirgst 10—12 % pieaugušo un ~ 365 miljoni cilvēku pasaulē. Tā kā osteoartrīts (OA) nav izārstējams, terapija vērsta uz simptomu pārvaldību un funkcionalitātes veicināšanu.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
Lielai daļai pacientu ar terminālu nieru slimību un hemodialīzi tiek novēroti kognitīvi traucējumi. Šajā pētījumā secināts, ka hemoglobīna līmenis spēlē nozīmīgu lomu kognīcijas izmaiņās.
