Dermatoloģijas sāls — pēctecība. Dermatoloģe ILONA HARTMANE
Es akcentētu nevis lasīšanu, bet skatīšanos. Dermatologs ādu kā grāmatu sāk lasīt pēc tam, kad to ir rūpīgi apskatījis un izveidojis spriedumu, jo ādas slimībām raksturīgie simptomi novērojami arī vairāku iekšķīgo slimību gadījumā.
Tāpēc mūsu specialitātē ļoti svarīga ir slimnieka izjautāšana un simptomu apskate, arī palpējot, ko veic pirms citu diagnostisko metožu un instrumentālo tehnoloģiju izmantošanas. Turklāt jāprot ļoti precīzi sistematizēt visus simptomus, ko ierauga un izlasa "ādas grāmatā". Pat viens slimnieks vairākos slimības paasinājuma posmos var būt tik dažāds, ka dermatologam nemitīgi jāaktivizē radošā domāšana, lai atrastu atbildi uz jautājumu - kāpēc ir tā vai notiek tā? Šajā lasīšanas procesā pats interesantākais ir tas, ka vienmēr var izlasīt kaut ko jaunu.
Un kas ir svarīgākais - zināšanas, māka klausīties pacientā, pieredze?
Viss pieminētais. Šim uzskaitījumam pievienošu arī māku pieņemt cita ārsta viedokli. Dermatoloģijā ļoti svarīga ir iepriekšējā pieredze - kā slimnieks ārstēts, kā noritējusi slimība.
Atklāti sakot, pacienti diezgan bieži maina dermatologus. Ādas slimības gluži mirstama vaina nav, taču dzīves kvalitāte cilvēkam pasliktinās. Pacienti to ļoti pārdzīvo, it īpaši, ja izsitumi ir uz atklātām ķermeņa daļām. Viņi grib ļoti ātru rezultātu. Dodas pie ārsta, viņš izraksta medikamentus. Jā, tie ir dārgi, tāpēc nav reti gadījumi, kad pacients zāles palieto, taču ne visu kursu, kā ārsts ordinējis. Nesagaidījis cerēto efektu, pacients meklē nākamo dakteri. Pacients drīkst šādi rīkoties. Diemžēl parasti notiek tā, ka nākamais dakteris maina ārstēšanas kursu, kaut gan vajadzētu turpināt iesākto, pārliecināt slimnieku, ka izrakstītās zāles jālieto nevis fragmentāri, bet pilns kurss, tad jāiet uz kontroles vizīti. Taču pacients domā, ka nākamais dakteris būs brīnumdakteris un... piedzīvo vilšanos. Lai, mainot ārstus, būtu rezultāts, jābūt pēctecībai. Tās diemžēl nav. Un nav tāpēc, ka ikkatrs dermatologs ir mazlietiņ ambiciozs - daudziem grūti pieņemt, ka tomēr jāpaskatās, kas iepriekš bijis ar pacientu, pirms viņš atnāca pie tevis. Un jāprot pieņemt, ka ārstēšanas process iepriekš noritējis pareizi, tāpēc jārespektē un jāturpina. Bieži vien pacientam zāļu maiņas un iepriekšējo ārstēšanas metožu neievērošanas dēļ konstatē smagākas un nopietnākas diagnozes, kas jau agrīni varēja būt atklātas vizuāli, pat neizmantojot modernās tehnoloģijas. Mana pārliecība - jārespektē kolēģa iepriekšējais veikums. Pēctecība. Tā ir dermatoloģijas sāls.
Profesore Dzidra Branta. Viņa mani uzrunāja, vai gribu strādāt katedrā par vecāko laboranti, un uzticēja vadīt studentu grupu. Kad profesorei jautāju, kāpēc man tiek izrādīts tāds gods, jo neesmu vienīgā jaunā speciāliste, viņa atbildēja, ka esot uzmanīgi vērojusi, kā es darbojos prakses laikā, kāda esmu saskarsmē ar slimniekiem, un tas viņu pārliecinājis šos pienākumus uzticēt man. Faktiski profesore Branta mani izaudzināja par pasniedzēju. Tiesa, dažkārt šķita - nu, kāpēc viņa man tik bieži aizrāda, ir tik prasīga? Lika daudz ko darīt, pētīt, neapmierinājās, ja kaut ko atstāju pusdarītu. Vienmēr panāca, ka eju grūtāko ceļu. Tagad viņai par to varu teikt vislielāko paldies! Profesore ir dzīvesgudrs un ļoti inteliģents cilvēks, viena no retajām akadēmiskajām personām, kam saglabājusies dzīves gudrība, viedums, specialitātes izzināšanas kāre. Viņa ir cilvēks ar lielo burtu. No Dzidras Brantas daudz mācījos gan profesionālajā jomā, gan komunikācijas veidošanu ar kolēģiem. Mēs viņu, atklāti sakot, mēdzam dēvēt par savu ciltsmāti.
Man arī patika vērot, kā profesore komentē kolēģu kļūdas. Viņa nekad nevienu nekritizēja aizvainojoši, bet teica, ka kļūdas var gadīties ikvienam, kurš kaut ko dara. Bija laipna, prata sarežģītas lietas izskaidrot vienkārši. Viņa vienmēr uzsvēra, ka viens cilvēks nevar aptvert visu, bet jābūt dziļām pamatzināšanām un ka nekad nevajag melot ne sev, ne citiem. Tāpat aicināja konfliktsituācijās vai citās sarežģītās situācijās respektēt kolēģu viedokli, censties panākt kompromisu vai pat piekāpties, ja gadījies kļūdīties.
Katedrā vienmēr valdījis tāds gars, ka citam cits jāatbalsta. Profesores Brantas rīkotajās katedras sēdēs pārrunājām gan jaunumus, par kuriem uzzināts konferencēs, gan pārspriedām sasniegumus zinātnē un medicīnā. Vēl viena no manām skolotājām bija Ādas un veneroloģisko slimību dispansera nodaļas vadītāja Mirjama Tihonova. Viņa man, ārstei iesācējai, deva padomus profesionālajā jomā, mācīja plānot laiku, jo slimnieku bija daudz un diezgan smagi, vajadzēja prasmi akcentēt svarīgākos darbus.
Nekad neaizmirsīšu, kā gatavojos darbam ar savu pirmo studentu grupu! Nobijusies nebiju, bet gan ļoti pacilāta un gandarīta. Man tas šķita liels gods.
Esmu diezgan pozitīvs cilvēks, tāpēc bardzība man nav īsti raksturīga. Bet esmu izvirzījusi noteiktas prasības, kas studentiem jāpilda. Nosacījumi ir ļoti vienkārši: jāizdara viss norādītais un jāizprot viela. Tad pretenziju pret studentu nebūs.
Man patīk tie topošie ārsti, kas pacilājuši vairākas grāmatas, kam acīs ir dzirkstelīte. Tad būs rezultāts! Sliktāk ir tad, ja students jūt vienaldzību pret mācību vielu - kurš šķirklis internetā pirmais pagadās, to paskatās, apgrābsta un ar to ir mierā. Man tas ir nepieņemami. Atbildīgā brīdī ārsts taču nevarēs slimniekam pateikt - kad to mācīja, es nebiju nodarbībās vai bija slinkums to apgūt. Pēdējos gados šādu paviršu attieksmi pret studijām gan neesmu novērojusi.
Burkāns, kas varētu mudināt studentus censties labāk mācīties, ir... veselības aprūpes sistēmas pieprasījums pēc jauniem ārstiem. Protams, gribētos, lai studentu vēlmes strādāt vienā vai otrā vietā tiktu piepildītas. Bet es viņiem saku: burkāns būs tad, ja jūs mērķtiecīgi iesit un neapstāsities grūtību priekšā.
Kas jūs iedvesmo darbā ar studentiem?
Kad no rīta uz nodarbībām ierodas divpadsmit jauni, čalojoši cilvēki, visi enerģijas pilni skatās uz mani ieinteresētām acīm - kas nu būs, tā ir iedvesma. Mēs cits citu bagātinām. Piemēram, man ir interesanti paklausīties, ko kāds atradis interneta dzīlēs, ir intriģējoši uzzināt, ko viņi domā.
Medicīna kopš bērna kājas vijusies cauri. Atceros, ka sētas bērni man nezin kāpēc parasti iedalīja dakteres lomu, kad pagalmā spēlējāmies. Man arī dāvināja rotaļlietas, kas ir no dakteru darbarīku arsenāla: šļirces, fonendoskopu... Tas tā - mazliet nenopietni, jo noteikti daudz lielāka nozīme dzīves ceļa izvēlē piešķirama tam, ka mamma bija mediķe. Viņa bija fizikālās medicīnas māsa, ilgstoši pildīja vecākās māsas pienākumus bērnu sanatorijā "Avoti" Jūrmalā. Man patika iet viņai līdzi uz darbu, skatīties, kā mamma strādā, un arī palīdzēt, ko nu varēju.
Pastāstiet vēl par sevi, par savām saknēm. Kādi bērnības notikumi jūs veidojuši?
Dzimusi un augusi esmu Jūrmalā. Vecāki bija ļoti tendēti uz to, lai bērni labi mācītos, sportotu. Ļoti agri sāku spēlēt tenisu, trenējos kalnu slēpošanā. Tam, ka pievērsos sportam, lieli nopelni ir tēvam. Vienmēr no vecāku puses esmu atbalstīta, izprasta. Protams, tas ir daudz devis. Un tas, kas bērnībā ielikts, pēc tam arī paliek.
Vecāki bērnus jau nemāca tieši - kā skolotājs, bet ar savu rīcību, ar piemēru. Tēvs bija ļoti strādīgs, cilvēks ar zelta rokām. Ļoti atbildīgs un punktuāls. Viņa izpratnē nokavēt darba dienas sākumu bija kas ārkārtējs. Visspilgtāk atceros viņa apzinīgumu un atbildību. To no vecākiem esmu mantojusi, man arī darbs ir pirmajā vietā.
Jā. Pēc 10. klases vasarā strādāju Dubultu poliklīnikā par reģistratori zobārstniecības nodaļā, bet studiju laikā vasarā - par vecāko laboranti kādreizējā Traumatoloģijas institūta zinātniskās informātikas nodaļā. Man vajadzēja caurskatīt zinātnisko literatūru un žurnālus, atlasīt un kopēt rakstus.
Reģistratores un laborantes alga nebija liela, tāpēc nevaru teikt, ka mana motivācija strādāt mācību laikā būtu bijusi pelnīšana. Vairāk piesaistīja mediķu vide un iespēja rīkoties patstāvīgi.
Kāpēc vēlāk notika izvēle par labu dermatoloģijai?
Laikam tāpēc, ka dermatoloģija šķita interesanta. Profesore Branta mums vadīja ļoti aizraujošas nodarbības. Agri sapratu, ka ārstam dermatologam nedraud rutīna darbā.
Vai tad tā nav jebkurā medicīnas jomā?
Ir, bet dermatoloģijā izpaužas vairāk. Tāpēc arī mūsu specialitātē, kā smejos, dakteriem ir tik dažādi viedokļi. Dermatoloģijā nepieciešama ne tik daudz individuālā pieeja slimnieka personai, bet tieši viņa slimības izpausmēm un ārstēšanas gaitai.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva
Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada jūlija numurā