INGUS VILKS ir otolaringologs, sertifikātu ieguva pirms pieciem gadiem. Strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Otorinolaringoloģijas klīnikā, specializējies galvas un kakla onkoloģiskajās slimībās un deguna un deguna blakusdobumu endoskopiskajā ķirurģijā. Viņš atzīst: “Medicīnā nav īsceļu, prasmes parādās tikai vingrinoties un darot.” Ar viņu tiekamies pēc septiņu stundu operācijas, priekšā vēl dežūra. Dakteris smejoties atzīst, ka profesionālie mērķi ir lieli, bet tuvākais mērķis esot izgulēties, jo pirms piecām nedēļām ģimenē piedzimis dēls.
ROBERTS RUMBA ir asinsvadu ķirurgs, sertifikātu specialitātē ieguva 2021. gadā, pašlaik strādā Paula Stradiņa Klīniskās univesitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra komandā, konsultē pacientus arī Jelgavas poliklīnikā. Savulaik saņēma nomināciju Gada rezidents, bet Latvijas Medicīnas fonda Zariņu ceļojuma stipendija ļāva stažēties Nīderlandes Groningenas Universitātes centrā. Viņš saka: ļoti daudz jāstrādā, sākumā tam neredzi taustāmu rezultātu, bet viss sasummējas — kontaktos, iespējās, prasmēs.
Šogad janvārī apritēja gads, kopš ZANE KOBIAKA pēc rezidentūras beigšanas ir pilntiesīga ģimenes ārste Grobiņā. Var teikt, ka viņa ir atgriezusies mājās — šai pusē uzaugusi, tur joprojām dzīvo viņas vecāki un tur ar novada pašvaldības atbalstu gan saņēmusi stipendiju rezidentūras studijām, gan atradusi brīnišķīgu darbavietu ar fantastisku un atbalstošu kolēģu komandu.
LINDAS Reicles sapnis bija kļūt par bērnu anestezioloģi, tomēr pēc vairāku gadu rezidentūras Somijā viņa ir ģimenes ārste Liepājā un dažādos sociālajos medijos visai asi iesaistās diskusijās par veselības aktualitātēm. Lindai ir viedoklis par veselības aprūpes sistēmas caurumiem valstī un arī redzējums, kā šo sistēmu veidot cilvēkiem draudzīgu.
INGUS ARNOLDS APSE ir RSU Medicīnas fakultātes 5. kursa un Zobārstniecības fakultātes 4. kursa students. Paralēli arī strādājis gan RSU Sejas un žokļu ķirurģijas centrā, gan neatliekamajā palīdzībā, PSKUS Covid nodaļā, tagad šīs slimnīcas reanimācijas nodaļā, kā arī iesaistījies pētniecībā, Eiropas Savienības projektā Baltic Biomaterials Centre of Excellence.
ANNA JETE GAUJA ir RSU Medicīnas fakultātes 4. studiju gada studente, strādā RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā par medicīnas asistentu. Cer, ka arī pēc pandēmijas turpināsim izmantot attālinātajā dzīvē iemācīto — ar dažiem klikšķiem pieslēgties izglītojošiem pasākumiem jebkur pasaulē.
MARIJA LUĪZE KALNIŅA ir RSU Medicīnas fakultātes 6. kursa studente, šobrīd strādā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 10. gastroenteroloģijas nodaļā. Vasarā vēlas iestāties rezidentūrā bērnu neiroloģijas specialitātē.
Vērtēšanas sistēmas pamats izglītībā ir pieļauto kļūdu daudzums. Nevis tas, cik daudz pareizu atbilžu esi sniedzis, bet tas, cik esi aizšāvis garām. Ja ir viena kļūda — esi teicamnieks. Ja trīs kļūdas, tad jau vairs tikai labinieks. Tās ir tikai trīs kļūdas! Sanāk, ka kļūdas diskreditē visu, ko esi teicis pareizi.
Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.
Iespēja strādāt blakus prof. Aleksandram Lerneram, kas ir viens no pasaules ievērojamākajiem traumatologiem ortopēdiem militāru konfliktu izraisītu ekstremitāšu ievainojumu ārstēšanā, kultūras kolorīts, terora draudu tuvums, cilvēku atvērtība un lojalitāte savai zemei, skaļais temperaments, dabas šarms — Dr. IGORS PIKAĻEVS sauc atslēgas vārdus, kas vēl un vēlreiz liek atgriezties atmiņās.
Katram ārstam ir kāds mīļākais orgāns. Esmu dzirdējis kolēģus ar neizsmeļamu degsmi runājam, piemēram, par nieri, un tas ir burvīgi. Mans mīļākais orgāns — smadzenes — veido tikai ap 2 % ķermeņa masas, bet patērē 20 % sūri grūti saražotās enerģijas. Vai tas nav fascinējoši?
To, ka ar savām zināšanām un pasaules redzējumu reiz palīdzēs pacientiem Latvijā, MĀRA MELDERE zināja jau pirms deviņiem gadiem, dodoties uz rezidentūru Vācijā. Pērn tieši Līgo naktī viņa atgriezās mājās un jau septembrī pārņēma ģimenes ārsta praksi Rojā.
Nīderlandes pilsētā Roterdamā apmaiņas pieredzē pavadīju kopumā septiņus mēnešus: trīs mēnešus Sofijas bērnu slimnīcā un četrus mēnešus Lizosomālās uzkrāšanās slimību un metabolisko slimību centrā. Pirmajās nedēļās gandrīz katru dienu kādu diagnozi redzēju pirmo reizi mūžā. Bija patīkami iet uz darbu, pilnasinīgi atdoties savai kaislībai — medicīnai — un saprast, ka paliek laiks arī sev! Daudz vairāk smaidīju, jo Nīderlandē tā dara visi: slimnīcā, veikalā, sabiedriskajā transportā, rindās, uz ielām.
“Sākot rezidentūru pediatrijā, uzreiz sapratu, ka tā ir domāta man. Tiecoties pēc augstākas profesionalitātes, devos uz Amerikas bērnu slimnīcām, lai iegūtu pieredzi un svaigas zināšanas. Tas arī bija mans galvenais mērķis,” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatrijas rezidente PAULA KĻAVIŅA.
KRISTĪNE MATUKA Vidzemes slimnīcas Rehabilitācijas centrā apmēram gadu bija nostrādājusi par fizioterapeiti, kad centra vadītāja Dr. Ārija Zvaigzne viņu aicināja par līdzbraucēju uz Pērnavu: “Skatīsim SPA!” Jā, Kristīne zināja — notiek sarunas, jo ir sapnis par mūsdienīga rehabilitācijas centra būvi pie slimnīcas. Bet kāpēc ceļā aicina viņu?… Tagad jau teju piecus gadus viņa vada vienu no Latvijā modernākajiem Rehabilitācijas centriem, kas Vidzemes slimnīcā atvērts pirms diviem gadiem.
Svarcelšana ir olimpiskais sporta veids, kurā sportista sniegumu nosaka ne tikai absolūtais spēks, bet arī spēja šo spēku ļoti īsā laikā pārvērst maksimālā jaudā un precīzi koordinētā kustībā. Raušanā un grūšanā nepieciešama apakšējo ekstremitāšu, gūžas un stumbra muskulatūras eksplozīvā spēka darbība, vienlaikus saglabājot augstu kustības tehnisko kontroli un stabilitāti virs galvas pozīcijā. Tādēļ svarcelšana attīsta ne tikai muskuļu spēku, bet arī neiromuskulāro koordināciju, kustību ātrumu, līdzsvaru, mobilitāti un spēju efektīvi pārnest spēku caur visu ķermeņa kinētisko ķēdi. [1]
Laikā, kad arvien biežāk un skaļāk izskan bažas par Latvijas iedzīvotāju novecošanos un vidējā vecuma rādītāja neatlaidīgu pieaugumu, rodas ne tikai eksistenciāli jautājumi, bet jāaizdomājas par sabiedrības dzīves kvalitāti un darba spējām, ko līdz ar vecuma pieaugumu tiešā veidā ietekmē arī slimību izplatība, tai skaitā dažādas balsta un kustību aparāta slimības. Latvijā locītavu problēmas ir viens no galvenajiem ilgstošu sāpju un ierobežotas mobilitātes cēloņiem.
Mūsdienās jebkurš klīnicists sastopas ar multimorbīdiem pacientiem. Gan ģimenes ārsti, gan citi speciālisti ikdienā bieži redz pacientu, kam ir vairākas slimības dažādās orgānu sistēmās un diemžēl nepieciešama polifarmācija. Kardiovaskulārās slimības ir nozīmīgs sabiedrības veselības slogs gan Latvijā, gan pasaulē, un primāra un sekundāra profilakse ar statīniem ir indicēta plašam pacientu lokam. Dažbrīd rodas jautājums — vai šīs konkrētās slimības gadījumā statīnu lietošana būs droša?
Bažas par ekrānlaika patēriņa un agrīnu valodas attīstības mijiedarbību ir plaši sastopamas visā pasaulē. Iepriekš veiktie pētījumi par ekrānlaika ietekmi uz valodas attīstību ir ļoti heterogēni. Lai izpētītu bērna un vecāku dažādu ekrānu lietošanas ietekmi uz bērna valodas attīstību 5-7 gadu vecumā, veikts pētījums Norvēģijā.
