Neiroleptiķi un benzodiazepīni ir tās medikamentu grupas, kas visbiežāk tiek izmantotas pacientiem ar persistējošu ažitētu delīriju dzīves noslēgumā. Tomēr līdz šim maz novērtēts, kāda ir šo medikamentu riska-ieguvumu attiecība, kā arī benzodiazepīni nav salīdzināti ar placebo.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Bezmiegs ir miega traucējumi, kad cilvēkam ir grūtības aizmigt vai uzturēt miegu. Bieži novērotas bezmiega sekas ir nogurums dienā, slikts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, problēmas ar uzmanības noturēšanu vai koncentrēšanos. Lai noteiktu bezmiega diagnozi, sūdzībām jābūt vairākas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešus.
Pašnāvību izplatība dažādās populācijās joprojām ir augsta, tāpēc nepieciešams uzlabot stratēģijas to novēršanai. Viens no pašnāvību veidiem ir dažādu zāļvielu letāla pārdozēšana, tāpat bieži sastopami gadījumi, kad vielu iespaidā veikta cita veida paškaitējums. Lai noskaidrotu, kādas vielas lietotas nāves brīdī veicot pašnāvību (t.sk. ar mērķi noindēties), tika veikts šķērsgriezuma pētījums.
Miega traucējumu pārvaldība bieži vien sākotnēji nonāk ģimenes ārsta pienākumu lokā, turklāt nereti šie pacienti miega problēmu risināšanai jau gadiem lietojuši trankvilizatorus, nemaz neapzinoties ilgtermiņa sekas.
Miega traucējumus var raksturot nepietiekams miegs, pārmērīga miegainība, tie var būt saistīti ar dienas režīmu, liecināt par ikdienas paradumiem un dzīvesveidu vai arī vēstīt par kādu citu somatisku vai psihiatrisku slimību. Ārstēšana vienmēr ir kompleksa: mainot ikdienas dzīves ritmu un lietojot psihoterapijas metodes un/vai medikamentus.
Kognitīvās spējas līdz ar vecumu pasliktinās, taču ir atšķirība starp fizioloģiskām, ar vecumu saistītām un patoloģiskām izmaiņām. Demence ir vispārīgs termins, kas apraksta klīnisko sindromu, kad tiek zaudētas kognitīvās spējas un ikdienas pasākumu veikšanai nepieciešamās prasmes un zinības. Pamata riska faktors demences attīstībai ir vecums.
Miegs ir periodisks fizioloģisks organisma miera stāvoklis, kura laikā pilnīgi vai daļēji tiek pārtraukta apziņas darbība un pavājinās fizioloģiskie procesi. Tas ir svarīgs normālai cilvēka funkcijai no dzimšanas līdz sirmam vecumam.
Sabiedrībā joprojām valda paaudžu paaudzēs nostiprinājusies stigma par psihiatriskām slimībām kā biedu un kaut ko apkaunojošu. Pacients nemeklē speciālista palīdzību, neieklausās ģimenes ārsta rekomendācijās. Tāpēc cieš gan pacienta dzīves kvalitāte, gan līdzcilvēki.
Benzodiazepīnu un līdzīgu medikamentu lietošana ir saistīta ar 40 % mirstības pieaugumu pacientiem ar Alcheimera slimību, secināts Somijā veiktā pētījumā.
Jebkurš medikaments, kas šķērso hematoencefālisko barjeru, spēj ietekmēt miega struktūru un tā kvalitāti. Šajā rakstā aplūkojam dažādu medikamentu grupu pārstāvju ietekmi.
Turpinot rakstu par biežāk sastopamo ilgtermiņa komplikāciju pārvaldību pēc dzemdes kakla vēža terapijas, tiks apskatītas pārējās vēlīnās komplikācijas: limfocistas un limforeja, limfedēma, jatrogēna menopauze un tās izrietošās sekas, kā arī seksuāla disfunkcija. Raksta mērķis ir apzināt biežākās ar dzemdes kakla vēža (turpmāk — DzKV) ārstēšanu saistītās komplikācijas (attēls) un pārvaldības iespējas. [1—7] Pirmo raksta daļu aicinām lasīt Doctus septembra (2025) numurā.
Kolonoskopija ir nozīmīga izmeklēšanas metode, lai mazinātu kolorektālā vēža incidenci un mirstību. Lai izmeklējums tiktu veikts veiksmīgi, jāievēro vairāki nosacījumi: veiksmīga zarnu tīrīšanas līdzekļa izvēle, diētas rekomendācijas, izglītojošs darbs ar pacientu.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Bronhektāžu pārvaldības vadlīnijās nav vienotības par mukolītisko līdzekļu efektivitāti, tāpēc to lietošanas paradumi ir ļoti atšķirīgi visā pasaulē. Apvienotajā Karalistē atvērta tipa nejaušinātā pētījumā tika iekļauti pacienti ar ne-cistiskās fibrozes bronhektāzēm ar biežiem paasinājumiem izteiktu krēpu produkciju, lai noskaidrotu drošuma un efektivitātes rādītājus hipertoniska sāls šķīduma un karbocisteīna gadījumā.
Bieži primārajā aprūpē konsultējam pacientus, kam ir dažādi sirds ritma traucējumi — gan akūti, gan hroniski. Aprēķināts, ka risks dzīves laikā attīstīties priekškambaru mirdzēšanai mainījies: “vienam no pieciem” audzis līdz “vienam no trim”, un tas nozīmē ievērojamu slogu veselības aprūpes sistēmai jau tuvā nākotnē. Šajā numurā Dr. Jānis Pudulis, kardiologs ar plašu klīnisko pieredzi ritma traucējumu pacientu aprūpē, sniedz padomu kolēģiem sirds un ģimenes ārstiem.
