Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
2025.gada februārī tika izlaista trešā sezona seriālam Baltais lotuss (The White Lotus), kurā viens no seriāla varoņiem izmantoja lorazepāmu trauksmes ārstēšanai un bieži to pieminēja savu sarunu ietvaros. Ņemot vērā, ka dažādās straumēšanas platformās pieejamais saturs rada plašu sabiedrības interesi un arī ietekmē ar veselību saistītu uzvedību, tika veikts pētījums, vai seriālā paustais saturs kā ietekmē publikas interesi attiecībā uz lorazepāmu salīdzinājumā ar citiem benzodiazepīniem.
Neiroleptiķi un benzodiazepīni ir tās medikamentu grupas, kas visbiežāk tiek izmantotas pacientiem ar persistējošu ažitētu delīriju dzīves noslēgumā. Tomēr līdz šim maz novērtēts, kāda ir šo medikamentu riska-ieguvumu attiecība, kā arī benzodiazepīni nav salīdzināti ar placebo.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Bezmiegs ir miega traucējumi, kad cilvēkam ir grūtības aizmigt vai uzturēt miegu. Bieži novērotas bezmiega sekas ir nogurums dienā, slikts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, problēmas ar uzmanības noturēšanu vai koncentrēšanos. Lai noteiktu bezmiega diagnozi, sūdzībām jābūt vairākas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešus.
Pašnāvību izplatība dažādās populācijās joprojām ir augsta, tāpēc nepieciešams uzlabot stratēģijas to novēršanai. Viens no pašnāvību veidiem ir dažādu zāļvielu letāla pārdozēšana, tāpat bieži sastopami gadījumi, kad vielu iespaidā veikta cita veida paškaitējums. Lai noskaidrotu, kādas vielas lietotas nāves brīdī veicot pašnāvību (t.sk. ar mērķi noindēties), tika veikts šķērsgriezuma pētījums.
Miega traucējumu pārvaldība bieži vien sākotnēji nonāk ģimenes ārsta pienākumu lokā, turklāt nereti šie pacienti miega problēmu risināšanai jau gadiem lietojuši trankvilizatorus, nemaz neapzinoties ilgtermiņa sekas.
Miega traucējumus var raksturot nepietiekams miegs, pārmērīga miegainība, tie var būt saistīti ar dienas režīmu, liecināt par ikdienas paradumiem un dzīvesveidu vai arī vēstīt par kādu citu somatisku vai psihiatrisku slimību. Ārstēšana vienmēr ir kompleksa: mainot ikdienas dzīves ritmu un lietojot psihoterapijas metodes un/vai medikamentus.
Kognitīvās spējas līdz ar vecumu pasliktinās, taču ir atšķirība starp fizioloģiskām, ar vecumu saistītām un patoloģiskām izmaiņām. Demence ir vispārīgs termins, kas apraksta klīnisko sindromu, kad tiek zaudētas kognitīvās spējas un ikdienas pasākumu veikšanai nepieciešamās prasmes un zinības. Pamata riska faktors demences attīstībai ir vecums.
Miegs ir periodisks fizioloģisks organisma miera stāvoklis, kura laikā pilnīgi vai daļēji tiek pārtraukta apziņas darbība un pavājinās fizioloģiskie procesi. Tas ir svarīgs normālai cilvēka funkcijai no dzimšanas līdz sirmam vecumam.
Sabiedrībā joprojām valda paaudžu paaudzēs nostiprinājusies stigma par psihiatriskām slimībām kā biedu un kaut ko apkaunojošu. Pacients nemeklē speciālista palīdzību, neieklausās ģimenes ārsta rekomendācijās. Tāpēc cieš gan pacienta dzīves kvalitāte, gan līdzcilvēki.
Benzodiazepīnu un līdzīgu medikamentu lietošana ir saistīta ar 40 % mirstības pieaugumu pacientiem ar Alcheimera slimību, secināts Somijā veiktā pētījumā.
Jebkurš medikaments, kas šķērso hematoencefālisko barjeru, spēj ietekmēt miega struktūru un tā kvalitāti. Šajā rakstā aplūkojam dažādu medikamentu grupu pārstāvju ietekmi.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā. [1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada. [2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
