Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
2025.gada februārī tika izlaista trešā sezona seriālam Baltais lotuss (The White Lotus), kurā viens no seriāla varoņiem izmantoja lorazepāmu trauksmes ārstēšanai un bieži to pieminēja savu sarunu ietvaros. Ņemot vērā, ka dažādās straumēšanas platformās pieejamais saturs rada plašu sabiedrības interesi un arī ietekmē ar veselību saistītu uzvedību, tika veikts pētījums, vai seriālā paustais saturs kā ietekmē publikas interesi attiecībā uz lorazepāmu salīdzinājumā ar citiem benzodiazepīniem.
Neiroleptiķi un benzodiazepīni ir tās medikamentu grupas, kas visbiežāk tiek izmantotas pacientiem ar persistējošu ažitētu delīriju dzīves noslēgumā. Tomēr līdz šim maz novērtēts, kāda ir šo medikamentu riska-ieguvumu attiecība, kā arī benzodiazepīni nav salīdzināti ar placebo.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par tādām medikamentu grupām neirotiskā spektra traucējumu ārstēšanā kā benzodiazepīni un antidepresanti. Tā kā ar šīm divām zāļu grupām farmakoterapijas iespējas neaprobežojas, šajā žurnāla numurā turpinām aprakstīt citu anksiolītisko un sedatīvo līdzekļu potenciālu.
Stress ir normāla fizioloģiska reakcija uz ikdienas izaicinājumiem un negaidītām situācijām. Tas izpaužas gan ar psiholoģiskiem/emocionāliem, gan fiziskiem simptomiem. Stresa situācijās notiek īslaicīgas “krīzes” adaptīvas izmaiņas hormonālā līmenī ar veģetatīvās nervu sistēmas aktivāciju, kas palīdz ātrāk reaģēt uz potenciālu apdraudējumu un vienā vai citā veidā to atrisināt. Ilgstošs/hronisks stress var izraisīt hormonālu disregulāciju, patoloģiskus adaptīvus mehānismus, kas var radīt vai saasināt kā somatiskus, tā psihiskus traucējumus. [1]
Bezmiegs ir miega traucējumi, kad cilvēkam ir grūtības aizmigt vai uzturēt miegu. Bieži novērotas bezmiega sekas ir nogurums dienā, slikts garastāvoklis, viegla aizkaitināmība, problēmas ar uzmanības noturēšanu vai koncentrēšanos. Lai noteiktu bezmiega diagnozi, sūdzībām jābūt vairākas reizes nedēļā vismaz trīs mēnešus.
Pašnāvību izplatība dažādās populācijās joprojām ir augsta, tāpēc nepieciešams uzlabot stratēģijas to novēršanai. Viens no pašnāvību veidiem ir dažādu zāļvielu letāla pārdozēšana, tāpat bieži sastopami gadījumi, kad vielu iespaidā veikta cita veida paškaitējums. Lai noskaidrotu, kādas vielas lietotas nāves brīdī veicot pašnāvību (t.sk. ar mērķi noindēties), tika veikts šķērsgriezuma pētījums.
Miega traucējumu pārvaldība bieži vien sākotnēji nonāk ģimenes ārsta pienākumu lokā, turklāt nereti šie pacienti miega problēmu risināšanai jau gadiem lietojuši trankvilizatorus, nemaz neapzinoties ilgtermiņa sekas.
Miega traucējumus var raksturot nepietiekams miegs, pārmērīga miegainība, tie var būt saistīti ar dienas režīmu, liecināt par ikdienas paradumiem un dzīvesveidu vai arī vēstīt par kādu citu somatisku vai psihiatrisku slimību. Ārstēšana vienmēr ir kompleksa: mainot ikdienas dzīves ritmu un lietojot psihoterapijas metodes un/vai medikamentus.
Kognitīvās spējas līdz ar vecumu pasliktinās, taču ir atšķirība starp fizioloģiskām, ar vecumu saistītām un patoloģiskām izmaiņām. Demence ir vispārīgs termins, kas apraksta klīnisko sindromu, kad tiek zaudētas kognitīvās spējas un ikdienas pasākumu veikšanai nepieciešamās prasmes un zinības. Pamata riska faktors demences attīstībai ir vecums.
Miegs ir periodisks fizioloģisks organisma miera stāvoklis, kura laikā pilnīgi vai daļēji tiek pārtraukta apziņas darbība un pavājinās fizioloģiskie procesi. Tas ir svarīgs normālai cilvēka funkcijai no dzimšanas līdz sirmam vecumam.
Sabiedrībā joprojām valda paaudžu paaudzēs nostiprinājusies stigma par psihiatriskām slimībām kā biedu un kaut ko apkaunojošu. Pacients nemeklē speciālista palīdzību, neieklausās ģimenes ārsta rekomendācijās. Tāpēc cieš gan pacienta dzīves kvalitāte, gan līdzcilvēki.
Benzodiazepīnu un līdzīgu medikamentu lietošana ir saistīta ar 40 % mirstības pieaugumu pacientiem ar Alcheimera slimību, secināts Somijā veiktā pētījumā.
Jebkurš medikaments, kas šķērso hematoencefālisko barjeru, spēj ietekmēt miega struktūru un tā kvalitāti. Šajā rakstā aplūkojam dažādu medikamentu grupu pārstāvju ietekmi.
Hipertensija ir vadošais iemesls priekšlaicīgai mirstībai visā pasaulē un nopietns riska faktors nieru un kardiovaskulāras slimības, t.sk. sirds mazspējas (SM) attīstībai. Vadlīnijās norādīto asinsspiediena mērķi sasniedzot, panākam vairākus ieguvumus: sistoliskā TA samazinājums par 10 mmHg mazina SM risku par 27 % un kardiovaskulāro mirstību par 13 %. MapHTN pētījumā Vācijā veikta elektronisko datu analīze, lai izvērtētu hipertensijas pacientus atkarībā no slimības kontroles (kontrolēta, nekontrolēta vai rezistenta primāra arteriāla hipertensija (PAH)), aprūpes taktikas un komorbiditātēm.
Liels, 24 gadus ilgs pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 8200 pieaugušo, liecina, ka liekā ķermeņa masa var paātrināt smadzeņu novecošanos, veicinot straujāku atmiņas, koncentrēšanās spēju un lēmumu pieņemšanas prasmju pasliktināšanos. Šī saistība bija īpaši izteikta cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem, radot bažas par aptaukošanās ilgtermiņa ietekmi uz smadzeņu veselību.
Pēc Latvijas Jauno ārstu asociācijas iniciatīvas izveidota platforma, kurā reģistrējušās pirmās ārstniecības iestādes un ārstniecības personas. Platforma cilvekresursuagentura.lv, paredzēta slimnīcām, ārstiem un māsām, kā arī medicīnas studentiem un rezidentiem darba meklēšanas procesā.
Ingelheima, Vācija, 2026. gada 1. oktobris - kompānija Boehringer Ingelheim paziņoja par pozitīviem rezultātiem III fāzes klīniskajā pētījumā SYNCHRONIZE-2, kurā tika pētīta glikagona/GLP-1 receptoru duālā agonista survodutīda (BI 456906) iedarbība pieaugušajiem, kuri cieš no aptaukošanās vai liekā svara un 2. tipa cukura diabēta. [1]
Izpētīts, ka vidējas un augstas intensitātes fiziskām aktivitātēm ir pasargājošs efekts attiecībā uz ātriju fibrilācijas (ĀF) attīstību, tomēr nav zināms, kā šāda fiziskā slodze ietekmē pacientus ar zināmu priekškambaru patoloģiju, īpaši pacientus ar priekškambaru kardiomiopātiju (KMP). Šajā pētījumā analizēta vidējas un augstas intensitātes fiziskās slodzes ietekme uz incidentas ĀF attīstību.
