Pierādījumi par kafijas un tējas patēriņa saistību ar kaulu minerālo blīvumu (BMD) sievietēm pēcmenopauzes vecumā joprojām ir pretrunīgi. Iepriekšējie pētījumi nav analizējuši šīs saistības, izmantojot atkārtotus gan dzērienu patēriņa, gan BMD mērījumus ilgā laika periodā. Šī pētījuma mērķis bija izvērtēt ilgtermiņa saistību starp kafijas un tējas patēriņu un BMD sievietēm gados.
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Osteoporoze ir globāla sabiedrības veselības problēma, kas tiek definēta kā hroniska, sistēmiska, progresējoša kaulu metabolisma slimība, kurai raksturīgs zems kaulu minerālais blīvums un kaulaudu mikroarhitektonikas pasliktināšanās, konkrētāk, trabekulu skaita samazināšanās, kā arī kortikālā slāņa biezuma samazināšanās un tā porainības palielināšanās. Tā rezultātā palielinās kaulu trauslums un lūzumu risks. [1]
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Zoledronāts novērš lūzumu risku sievietēm pēcmenopauzē, terapiju saņemot ik 12—18 mēnešus, un tā efekts uz kaulu blīvumu un mainību saglabājas vairāk nekā piecus gadus. Līdz šim nav pētīts, vai zoledronāta retāka ordinēšana varētu novērst mugurkaula lūzumus sievietēm agrīnā pēcmenopauzē.
Osteosarkopēnija ir salīdzinoši nesen terminoloģijā ienācis jēdziens, kur apvienotas divas ļoti biežas senioru problēmas — sarkopēnija un osteoporoze/osteopēnija. Tie ir neatkarīgi riska faktori dažādu slimību attīstībai, bet to kombinācija pasliktina kopējo fizisko veiktspēju, palielina kritienu, lūzumu risku, veicina mobilitātes traucējumus, pasliktina dzīves kvalitāti. Viena medikamenta šā sindroma pārvaldībai nav. Tas ir komplicēts vairāku speciālistu darbs, pamatā strādājot profilaktiski, novēršot riskus un uzlabojot izpratni par uztura nozīmi labas veselības uzturēšanā.
Šajā pētījumā tika novērtēti rutīnas laboratoriskie izmeklējumi vecāka gadagājuma sieviešu populācijā primārajā aprūpē. Laboratorisko anomāliju izplatība bija zema, un klīniskās sekas novērošanā bija ierobežotas. Tika novērota vāja laboratorisko anomāliju saistība ar osteoporozi, bet netika novērota saistība ar skriemeļu lūzumiem un neseniem lūzumiem.
Literatūrā minēts, ka dzelzs rezerves vīriešiem ir ~ 10 mg/kg, bet sievietēm mēnešreižu, grūtniecību, dzemdību dēļ un arī tāpēc, ka uzturā bieži vien nepietiek dzelzs, jāiztiek ar daudz mazākiem krājumiem. Tāpat dzelzs deficīta riska grupā ir bērni, seniori un pacienti ar hroniskām slimībām. Ļoti ilgi no pacientiem sūdzības varam nedzirdēt — dzelzs rezervju izsīkums ir pakāpenisks, palēnām progresējot līdz anēmijai, ja iemesls netiek koriģēts.
Osteoporoze ir viena no biežākajām kaulu slimībām, kas ilgstoši noris bez simptomiem un tiek diagnosticēta tikai pēc kāda kaula lūzuma. Pēc 50 gadu vecuma trešdaļai sieviešu un piektdaļai vīriešu attīstās osteoporoze, pakāpeniski samazinās kaulu blīvums, tiem kļūstot porainiem un trausliem.
Šobrīd klīniskās vadlīnijas denosumabu rekomendē sievietēm pēc menopauzes, vīriešiem un pacientiem ar glikokortikoīdu inducētu osteoporozi ar augstu lūzumu risku. Līdz šim pieejamie dati par 2.tipa cukura diabēta sastopamību pacientiem, kas lieto denosumabu ir nepilnvērtīgi, tāpēc nav zināms, vai šā medikamenta lietošana kādā veidā samazina cukura diabēta attīstības risku attiecīgajā populācijā.
Līdz šim dažādas terapijas pieejas pacientiem ar pemfigus nav analizētas pēc to ietekmes uz ilgtermiņa kardiovaskulārajiem vai metaboliskajiem iznākumiem. Tāpēc tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums, kur salīdzināta rituksimaba, azatrioprīna un mikofenolāta mofetila (MMF) ietekme uz šiem rādītājiem.
Neskatoties uz to, ka osteoporotiskie lūzumi būtiski ietekmē pacienta turpmāko dzīves kvalitāti un paaugstina mirstības risku, daļa pacientu nolemj osteoporozes medikamentozo terapiju pārtraukt. Šeit pētīti iemesli, kāpēc tā notiek un kas ir riska faktori zāļu lietošanas nelīdzestībai osteoporozes pacientu vidū.
Pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 26 000 pusmūža sieviešu no Apvienotās Karalistes, atklāj, ka tām, kuras ievēro veģetāru diētu, bija par 33 % lielāks gūžas kaula kakliņa lūzumu risks, salīdzinot ar sievietēm, kuras regulāri ēd gaļu.
Veselības statistikas datubāzē “Reģistrēto ievainojumu skaita sadalījums pēc ievainojuma veida, dzimuma un vecuma grupām” [1] norādīts, ka sievietēm 60—85 un vairāk gadu vecumā Latvijā 2020. gadā kopā bija 2032 kaulu lūzumi, neprecizējot lokalizāciju. Vai bija iespējams nepieļaut daļu no šiem lūzumiem?
Pacientiem ar nekomplicētu apendicītu sākotnēja ārstēšana ar antibiotikām 10 gadu laikā nodrošināja patiesu recidīva biežumu gandrīz 38 % apmērā. Vairāk nekā puse pacientu, kuri tika ārstēti ar antibiotikām, izvairījās no apendektomijas, turklāt viņiem bija mazāk kumulatīvu komplikāciju nekā pacientiem, kuriem tika veikta operācija.
Kašķis ir parazītiska ādas slimība, kuras incidence un prevalence pasaulē pieaug. Ārstēšanā pieejami vairāki līdzekļi, bet šajā pētījumā salīdzināta terapeitiskā efektivitāte ivermektīnam perorāli ar 5 % lokālu permetrīna krēmu.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Splenomegālija bieži ir nejauša atradne citu iemeslu veikta izmeklējuma laikā. Svarīgi zināt, pie kāda liesas izmēra vai tilpuma būtu jāizvērtē pacienta hematoloģiska vēža vai aknu slimību risks. Šobrīd iztrūkst skaidru rekomendāciju par taktiku pacientiem ar incidentu splenomegāliju.
