“Pūcēm” var būt ievērojami lielāks sirds un asinsvadu slimību risks
Pieaugušie, kuri paliek nomodā vēlu un ir aktīvāki naktī, var saskarties ar ievērojami lielāku sirds un asinsvadu veselības risku nekā viņu vienaudži, kuri naktīs guļ.
Pieaugušie, kuri paliek nomodā vēlu un ir aktīvāki naktī, var saskarties ar ievērojami lielāku sirds un asinsvadu veselības risku nekā viņu vienaudži, kuri naktīs guļ.
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
2025. gada oktobra Doctus numurā rakstā “AKEI un ARB loma mūsdienu kardioloģijā nezūd” uzsvēru, ka mūsdienu apstākļos jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem. Bet nenoliedzami mūsdienu terapijā ar labiem rezultātiem kardiovaskulāro problēmu risināšanā stabili ienāk jaunie medikamenti — ARNI, SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un citi. Šajā apskatā neliels ieskats par šobrīd zināmo.
Prognozēts, ka 2030. gadā ateroskleroze būs atbildīga par apmēram 12 miljoniem nāves gadījumu pasaulē. Tradicionālie aterosklerozes riska faktori ir augsts asinsspiediens, smēķēšana, ar piesātinātajiem taukiem bagāta diēta un zema fiziskā aktivitāte. Bet ar to pētījumi nebeidzas — riska faktori tiek meklēti un atrasti arī citās jomās.
Zema blīvuma lipoproteīnu (ZBL) holesterīna līmeņa pazemināšana līdz < 40 mg/dl — krietni zem pašreizējām pēcinsulta vadlīniju mērķvērtībām — mazināja nopietnus kardiovaskulārus notikumus, nepalielinot hemorāģiskā insulta risku pacientiem ar iepriekšēju išēmisku insultu.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Antitrombotiskā terapija, t.i. antiagreganti un antikoagulanti, ir vadlīnijās rekomendēta standartaprūpe pacientiem ar diagnosticētu koronāro artēriju slimību. Šajā sistemātiskajā pārskatā un meta-analīzē vērtētas ar dzimumu saistītās atšķirības antitrombotiskai terapijai pacientiem ar diagnosticētu koronāro artēriju slimību.
Izpētīts, ka senioriem, kam nav kardiovaskulāras slimības, katras papildu 10 vidējas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes saistītas ar kardiovaskulāro slimību riska samazinājumu. Tiem, kam pāri 80 gadu slieksnim arī viegla fiziskā aktivitāte pastaigu formā nodrošina ievērojamu aizsardzību.
Bērniem, kuru mātēm grūtniecības laikā bija hipertensija, cukura diabēts vai aptaukošanās, sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena rādītāji bija attiecīgi par 4,88 un 1,90 procentu punktiem augstāki nekā bērniem, kuru mātēm nebija šo saslimšanu.
Pacientiem ar metabolo disfunkciju saistītu steatohepatisko aknu slimību (MASLD) ir ievērojami augstāks risks mirt no gandrīz visiem galvenajiem nāves cēloņiem. Visizteiktākie relatīvie riski novēroti hepatocelulārai karcinomai (HCC) un ar aknu saslimšanām saistītai mirstībai, savukārt augstākie absolūtie mirstības rādītāji – no ne-HCC vēža un sirds un asinsvadu slimībām.
SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un DPP4 inhibitori iek izmantoti hiperglikēmijas mazināšanai 2.tipa cukura diabēta pacientiem. Pierādījumi vēsta, ka SGLT2 inhibitoriem un GLP1 receptoru agonistiem ir nozīmīga loma nopietnu kardiovaskulāru notikumu (MACE) riska mazināšanā. Nav skaidrs, vai efekts ir atkarīgs no pacienta dzimuma vai vecuma.
Regulāra mērena kafijas un kofeīna daudzuma lietošana var nodrošināt aizsargājošu efektu pret vairāku kardiometabolisku slimību attīstību, tostarp 2. tipa cukura diabētu, koronāro sirds slimību un insultu.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
Kanādas Vēža asociācija (CSS) aicina veselības politikas veidotājus atbalstīt kolorektālā vēža skrīningu sākt no 45 gadu vecuma, nevis 50, kā tas ir šobrīd. Šo lūgumu atbalsta arvien spēcīgāka pierādījumu bāze par gados jaunu kolorektālā vēža gadījumu pieaugumu sabiedrībā.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]