Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2CD) un perifēro artēriju slimību vai diabētiskām pēdas čūlām, kuri uzsāka ārstēšanu ar semaglutīdu, nevis citiem glikozes līmeni pazeminošiem medikamentiem, bija būtiski samazināts risks kombinētam iznākumam – perifērajai perkutānajai transluminālajai angioplastijai vai kritiskai ekstremitāšu išēmijai, kā arī mazāka iespēja nepieciešamībai pēc apakšējo ekstremitāšu amputācijas.
2024. gada ESC vadlīnijās ir plašas izmaiņas gan sijājošā diagnostikā, gan ārstēšanā, šeit akcentējam medikamentozās terapijas rekomendāciju jaunumus perifēro artēriju slimības (PAS) pacientiem. Par PAS diagnostikas, profilakses un ārstēšanas iespējām Latvijā jaunāko vadlīniju rekomendāciju ietvaros jautājam Dr. Mārcim Gediņam, asinsvadu ķirurgam.
Sievietēm ar perifērisko artēriju slimību (PAS) bieži vien novēro atpiskus simptomus, vēlāku hospitalizāciju un sliktāku prognozi, tāpēc risku identifikācija un to pārvaldība ir ļoti svarīga. Šajā pētījumā novērtētas PAS riska faktoru atšķirības starp dzimumiem.
Gulēšana mazāk nekā piecas stundas naktī ir saistīta ar 74 % lielāku perifēro artēriju slimības (PAD) iespējamību, salīdzinot ar septiņām līdz astoņām stundām.
Lai noskaidrotu, cik efektīvi mijklibošanas terapijā ir cilostazols, pentoksifilīns un beraprosts, tika atlasīti nejaušināti kontrolēti pētījumi no vairākām zinātnisko publikāciju datu bāzēm. Sistemātiskā pārskata galvenie iznākumi bija iešanas attālums (noietais maksimums un no sāpēm brīvais staigāšanas attālums), ko noteica ar skrejceliņa palīdzību, kā arī potītes–brahiālais indekss un medikamentu blaknes. Iekļauto pētījumu kvalitāti noteica ar Kohreina neobjektivitātes riska novērtēšanas rīku.
Mājās izpildīti staigāšanas vingrinājumi tiek rekomendēti pacientiem ar perifēro artēriju slimību (PAS), bet pierādījumi par šo vingrinājumu efektivitāti ir jaukti. Lai novērtētu, vai uzvedības maiņa, iekļaujot mājas apstākļos veiktus staigāšanas vingrinājumus fizioterapeita uzraudzībā sniedz pozitīvu efektu pacientiem ar PAS salīdzinājumā ar ierasto aprūpi, tika veikts daudzcentru klīniskais pētījums.
Perifēro artēriju slimība (PAS) asociējas ar augstu kardiovaskulāro risku un var būt iemesls invaliditātei un nāvei, tāpēc šo pacientu diagnostikā un ārstēšanā nepieciešama daudzdisciplīnu pieeja, jo šī slimība bieži tiek diagnosticēta novēloti vai ilgstoši var norisināties bez simptomiem, kavējot slimību modificējošas terapijas laicīgu sākšanu. [1]
Cilvēkiem, kuri ziņo par ar darbu saistītu stresu ir lielāks risks tikt hospitalizētiem perifēro artēriju slimību dēļ, salīdzinot ar tiem, kuriem nav stresa darbā. Ar darbu saistītais stress jeb spriedze darbā attiecas uz psiholoģisko un sociālo stresu darbā, bieži vien augstu gaidu apvienojumā ar zemāku personīgās kontroles līmeni dēļ.
Pēdējos gados par perifēro artēriju slimību (PAS) runā un raksta daudz, un ne velti — perifēro artēriju slimība netieši kļuvusi par sistēmiskas aterosklerozes marķieri. Intermitējoša klaudikācija apakšējās ekstremitātēs ir biežākā PAS izpausme; šie simptomi gan ievērojami pasliktina pacienta dzīves kvalitāti, gan arī trīskārt palielina mirstību no kardiovaskulāriem (KV) notikumiem un 2—5 reizes palielina mirstību jebkura iemesla dēļ.
Hidradenitis suppurativa (HS) ir hroniska, recidivējoša iekaisīga ādas slimība. Jauni pierādījumi liecina, ka ilgstošs sistēmisks iekaisums var predisponēt pacientus paaugstinātam ļaundabīgo audzēju riskam. Neskatoties uz to, informācija par vēža biežumu pacientiem ar HS ir ierobežota, un līdz šim nav veikta neviena meta-analīze, kas analizētu, kuri vēža veidi šiem pacientiem ir sastopami biežāk.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
Neizskaidrojama hematūrija, sāpes muguras lejasdaļā... Kādas ir nieru vēža pazīmes un sarkanā karoga simptomi, ko ģimenes ārstam nevajadzētu palaist garām? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild urologs Arvis Freimanis.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
