Vidēji efektīva terapija (moderately effective therapies, MET) gadiem ilgi bijusi galvenā ārstēšanas izvēle bērnu multiplās sklerozes gadījumā. Neskatoties uz pieaugošo augsti efektīvas terapijas (highly effective therapies, HET) pieejamību, ārstēšanas stratēģijām bērnu multiplās sklerozes (pediatric-onset multiple sclerosis, POMS) gadījumā iztrūkst konsensus.
“Labs ārsts ārstē slimību, bet lielisks ārsts ārstē pacientu,” — tā teicis kanādiešu ārsts, modernās medicīnas pamatlicējs, profesors Viljams Oslers (1849—1918).
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Pacientiem, kuriem tiek veikta hemodialīze, kritieni ir bieži un lielākoties notiek mājās. Tie saistīti ar iepriekšējiem kritieniem, ilgāku hemodialīzes laiku, noteiktu medikamentu lietošanu un trauslumu jeb frailty. Pētījumā konstatēts, ka trausluma indeksam bija labāka spēja identificēt pacientus ar paaugstinātu kritienu risku nekā tradicionālajai kritienu riska novērtēšanas skalai.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
