Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
Vai populāri diabēta un svara zaudēšanas medikamenti, piemēram, semaglutīns patiešām varētu pasargāt smadzenes no insulta bojājumiem vai pilnībā novērst insultu? Trīs jauni pētījumi, kas tika prezentēti lielā neiroķirurģijas konferencē, liecina, ka tie varētu.
Cukura diabēta zāles, kas pazemina smadzeņu šķidruma spiedienu, uz pusi samazina migrēnas dienu skaitu mēnesī, liecina jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Neirologu akadēmijas (EAN) kongresā 2025. gadā.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Alkohola lietošana ir vadošais modificējamais saslimstības un mirstības iemesls, kas atbildīgs par vidēji 2,6 miljoniem nāves gadījumu pasaulē katru gadu. Alkohols kauzāli saistīts ar vairāk kā 200 medicīniskiem un invaliditāti saistītiem stāvokļiem un paaugstina risku dažādu hronisku slimību attīstībai. GLP1 receptoru agonistus šobrīd plaši izmanto 2.tipa cukura diabēta un aptaukošanās terapijā. Tiek ziņots, ka lietojot semgalutīdu, kas ir viens no šīs grupas medikamentiem, samazinās vēlme arī pēc alkohola lietošanas.
SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un DPP4 inhibitori iek izmantoti hiperglikēmijas mazināšanai 2.tipa cukura diabēta pacientiem. Pierādījumi vēsta, ka SGLT2 inhibitoriem un GLP1 receptoru agonistiem ir nozīmīga loma nopietnu kardiovaskulāru notikumu (MACE) riska mazināšanā. Nav skaidrs, vai efekts ir atkarīgs no pacienta dzimuma vai vecuma.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
2.tipa cukura diabēta pacienti ir predisponēti uz hiperkaliēmijas attīstību – īpaši tie, kam ir tādas blakusslimības kā sirds mazspēja un hroniska nieru slimība. Daļa medikamentu, kas uzlabo klīniskos iznākumus šai pacientu grupai ir saistīti arī ar kālija pieaugumu serumā, piemēram renīna–angiotensīna–aldosterona sistēmas inhibitori. Šā pētījuma mērķis bija analizēt un savstarpēji salīdzināt SGLT2 inhibitoru, GLP1 receptoru agonistu un DPP4 inhibitoru efektu hiperkaliēmijas mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu.
GLP–1 receptoru agonists liksisenatīds tiek izmantots cukura diabēta terapijā. Klīniskos pētījumos ar peļu modeļiem konstatētas šā medikamenta neiroprotektīvas īpašības Parkinsona slimības gadījumā.
GLP–1 receptoru agonistus plaši izmanto ASV un pasaulē ne tikai hiperglikēmijas pārvaldībā pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu, bet arī svara samazināšanas nolūkā. Šo medikamentu perioperatīvais drošuma profils, īpaši aspirācijas risks anestēzijas laikā, nav pilnībā skaidrs.
Sirds, nieru un metabolisko slimību (cardiac, renal, metabolic jeb CRM) individuāla sastopamība ir ļoti augsta un ar zināmiem saslimstības, darba nespējas, mirstības un augstiem veselības aprūpes izmaksu riskiem. Novērots, ka pēdējā laikā sastopamies ar pacientiem, kam arvien biežāk CMR slimības pārklājas – šajā publikācijā apkopoti dati par situāciju ASV.
GLP–1 receptoru agonisti, DPP–4 inhibitori un SGLT–2 inhibitori tiek bieži parakstīti glikēmijas kontrolei cukura diabēta pacientiem. Neskatoties uz jau pierādītajiem pozitīvajiem ieguvumiem arī kardiovaskulārās sistēmas veselībā, jaunas ziņas ienāk par to potenciālo ieguvumu plaušu funkcijas uzlabošanā.
GLP–1 receptoru agonisti tiek plaši izmantoti glikozes kontrolē un kardiovaskulārā riska mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu. Pavisam nesen ziņots, ka šīs grupas medikamenti palīdz arī mazināt svaru. Tomēr, pastāv pretrunīgas ziņas par GLP–1 receptoru agonistiem un žultsceļu slimību riskiem.
Pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bioloģiskā terapija nebija saistīta ar lielāku vēža vai keratinocītu karcinomas (KK) attīstības risku salīdzinājumā ar sistēmisku terapiju, kas neietver bioloģiskos preparātus. Būtiskas riska atšķirības netika konstatētas arī starp dažādām bioloģisko preparātu grupām.
Agrīna un savlaicīga hroniskas nieru slimības (HNS) diagnosticēšana un ārstēšana ir nozīmīgs solis pretī slimības sloga samazināšanai ne tikai HNS kontekstā, bet arī kardiovaskulāro slimību (KVS) ziņā. Jaunās vadlīnijas sadarbībā ar Eiropas Nieru asociācijas (ERA) ekspertiem prezentētas 2026. gada Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) ikgadējā kongresā, akcentējot starpdisciplinārās sadarbības būtisko nozīmi. Vadlīniju saturā caurvīts akronīms STAMP on CKD — to atšifrējam šajā publikācijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
Ķermeņa distresa traucējumi ir stāvoklis, kurā viens vai vairāki ķermeņa simptomi izraisa būtiskas ciešanas, ikdienas funkcionēšanas ierobežojumus un tos pavada pārmērīgas, noturīgas domas, trauksme vai neracionāla uzvedība saistībā ar bažām par veselību. Šis klīniskais gadījums parāda, kā neirologs var vienlaikus droši izvērtēt iespējamu organisku slimību, formulēt diagnozi un palīdzēt pacientam nonākt līdz psiholoģiskajai vai psihiatriskajai aprūpei.