Ko un cik daudz ietekmē pacienti

Latvijā pacientu organizācijas ir ļoti dažādas pēc lieluma, kapacitātes, iespējām, ietekmes. Šajā rakstā vairāk par ietekmi. Par filigrāno ietekmes spēli. To, kurā pats vari būt tas, kurš veikli pārvalda daudzas bumbiņas. Bet vari kļūt arī par bumbiņu spēlmaņa rokās.

Pasaulē ik dienu jauna pacientu organizācija

Dati liecina, ka gandrīz ik dienu tiek izveidotas jaunas pacientu organizācijas vai pacientu grupas. GUNDARS ROMANOVSKIS, Eiropas Parlamenta deputāta Georga Andrejeva padomnieks: „Kopumā vērojama tendence, ka tieši pacienti uzņemas šo organizāciju vadību. Piemēram, Eiropas Vēža pacientu koalīcijas statūti paredz, ka vairāk nekā pusei no valdes locekļiem jābūt pacientiem vai pacientu piederīgajiem. Koalīcijā pārstāvētas apmēram 200 vēža pacientu grupas no 26 Eiropas Savienības dalībvalstīm."

Kā vienas no aktīvākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm pacientu organizāciju darbības jomā viņš nosauc Lielbritāniju, Nīderlandi, Itāliju - pārstāvot ar vēzi diagnosticētos pacientus, savukārt kardiovaskulāro slimību jomā sekmīgi darbojas pacientu organizācijas Lielbritānijā un Skandināvijā. Lielā mērā to nosaka šo valstu demokrātiskās tradīcijas. Šajās valstīs (trūkst gan ziņu par Itāliju) likumus, Ministru kabineta noteikumus nepieņem, kamēr ilgstošās (dažkārt gadiem ilgās!) debatēs netiek panākts konsenss starp visām sabiedrības grupām, t. sk. pacientu organizācijām. Valsts minētajās zemēs pacientu interešu pārstāvjiem apmaksā līdzdalību darba grupās, tiesību aktu izstrādē un sociālo pakalpojumu sniegšanā. Ietekmīgākā pacientu jumta organizācija Eiropas Savienības līmenī ir Eiropas Pacientu forums (European Patients' Forum), kas konsultē Eiropas Komisiju, Eiropas Padomi un citas institūcijas. [1]

Situācija jaunajās Eiropas Savienības valstīs atšķiras no vecās Eiropas, kur šīm organizācijām ir vairāku gadu desmitu tradīcijas. RITA PAEGLĪTE, Astmas un alerģijas biedrības priekšsēdētāja: „Nesen tikāmies ar kādu vācu pacientu organizāciju, viņi skatījās uz mums ar pārsteigumu paraugam - kā iespējams strādāt tikai ar labo gribu, pretī saņemot niecīgu materiālu novērtējumu. Arī dažās zviedru pacientu organizācijās iestājusies rutīna, jaunieši nenāk, jo organizācija ir lēna, garlaicīga. Zviedri brauc pie mums un atgriežas mājās iedvesmoti. Taču ir arī valstis, kuras uz Latviju skatās kā uz tālu nākotni. Piemēram, Bulgārijā pacienti ir sašķēlušies, vienai diagnozei ir trīs organizācijas." Tiesa, var diskutēt - vai pacientu organizāciju skaits liecina par demokrātiju vai tomēr nē? R. Paeglīti papildina Latvijas Diabēta asociācijas prezidents dr. INGVARS RASA: "Ārvalstīs katrā reģionā pacientu organizācijām ir viens līdz trīs atbrīvoti darbinieki, bet pārējie algotie cilvēki saņem naudu par darbu projektos, kā arī par līdzdalību likumdošanas procesā un sociālo pakalpojumu sniegšanā. Ļoti daudz ir arī brīvprātīgo, kas, tāpat kā pie mums, nesaņem neko."

Ieklausās, neieklausās?

Ja vēl pirms dažiem gadiem pacientu organizāciju vadītāji no valsts ierēdņu un ārstu mutēm bieži dzirdēja - mēs, profesionāļi, izdarīsim tā, kā domājam, ka jums, pacientiem, būs labāk -, tagad vismaz vārdos tiek izteikta vēlme uzklausīt. R. Paeglīte: „Piemērs. Sākotnēji Zāļu cenu valsts aģentūrā uz mūsu lūgumu saņemt kompensējamo zāļu sarak­stu atbildēja, ka tas neattiecas uz pacientiem, ka jādodas pie ārsta, tagad regulāri divreiz gadā saņemam šo bukletu, ZCVA speciālisti pat bija gatavi pacientiem saprotamā valodā to vienkāršot." Līdzīgi jau par labu tradīciju izveidojusies sadarbība starp ZCVA un Latvijas Diabēta asociāciju - ZCVA pirms Kompensējamo zāļu saraksta būtiskākas grozīšanas janvārī un jūlijā nosūta vēstuli asociācijai ar lūgumu izteikt savus priekšlikumus.

Ir skaidrs, ka nevalstiskās organizācijas ir milzīgs spēks, ar ko pasaulē rēķinās arvien vairāk. Latvijā - reizēm rēķinās, reizēm ne, bieži rēķinās formāli. Kāpēc? Dr. I. Rasa: „Lai sadzirdētu, mazām vai ne pārāk lielām organizācijām jāapvienojas lielākās. Tāda, piemēram, ir Sustento, kas apvieno 24 organizācijas, to skaitā arī Latvijas Diabēta asociāciju. Un vēl - nevalstiskajām organizācijām pašām jāseko līdzi likumdošanas procesam. Ja to pārzini, tad ir skaidrs, kādi varas gaiteņos ir nerakstītie likumi, kuros posmos vari ko ietekmēt. Grūtāk iespaidot kāda lokāla dokumenta pieņemšanu iestādē, bet vari iejaukties - pozitīvā nozīmē, ja likumdošanas aktu izstrādā Saeima, Ministru kabinets, ministrijas, lielas valsts organizācijas, aģentūras u. tml. Parasti Veselības ministrija darba grupās uzaicina Ārstu biedrību, bet nereti neuzaicina pacientu organizācijas, kuras ir ieinteresētas piedalīties likumdošanas procesā. Jo aktīvāk pacientu organizācija strādās ar ministrijām vai citām valsts iestādēm, jo labāk tās zinās, kas jāuzaicina."

Pie Ministru kabineta ir izveidota Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības Memoranda īstenošanas padome, kurā ir pārstāvēts visdažādāko jomu nevalstisko organizāciju spektrs, tās dalībnieks jau pusotru gadu ir arī dr. I. Rasa. Viņš stāsta, ka pārzina dokumentu apriti, jo regulāri to caurlūko. „Es varu piedalīties (un vairākkārt to arī esmu darījis) Valsts sekretāru sanāksmē, Ministru kabineta komitejas sēdēs, varu izteikt viedokli par kādu dokumentu. Viens no nedaudzajiem Memoranda padomes panākumiem, piemēram, ir mājas lapā pie katras ministrijas izveidotā sadaļa Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Labs paraugs ir atrodams Ministru kabineta mājas lapā." Tiesa, atkal jautājums - ko darīt, lai šī rubrika nebūtu tikai formalitāte?

Pacientu organizācija līdzās ārstu organizācijām

Par pacientu organizāciju spēju ietekmēt procesus HIV/AIDS pacientu atbalsta biedrības DIA+LOGS valdes priekšsēdētājai RUTAI KAUPEI ir savi novērojumi: „Veselība aprūpes sistēmas darbība vēl joprojām netiek orientēta uz pacienta vajadzībām. Darba grupās un apspriedēs, kur veselības aprūpes organizatori un mediķi diskutē par to, kā labāk strādāt, apmācīt savus darbiniekus, lai aizsargātu no HIV infekcijas, pacienta intereses netiek pieminētas vai paliek otrajā plānā - kā viņiem būtu ērtāk, ko darīt, lai viņus vairāk piesaistītu vai labāk informētu." Viņa atstāsta gadījumu, kad tikšanās reizē Ministru kabinetā Veselības ministrijas ierēdnis norādīja, ka nesaskata šajā jomā nekādas problēmas, jo HIV inficētie cilvēki taču var vērsties pie sava ģimenes ārsta un par visu izrunāties. Taču kādu HIV inficētu Jūrmalas iedzīvotāju, kas ar ģimenes ārsta norīkojumu bija veicis asins analīzes, kaimiņienes jau nākamajā dienā izjautāja par šo slimību. „Tas, ko mūsu organizācija piedāvā saviem klientiem, pirmkārt, ir atbalsts. Otrkārt - nodrošināt tos pakalpojumus, palīdzību un informāciju, ko šie cilvēki nesaņem no valsts institūcijām vai saņem tik sarežģītā formā, ka nespēj uztvert un izmantot," tā R. Kaupe.

Līdzīgās domās ir arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docente sociālatropoloģe AIVITA PUTNIŅA: „Sāpīga problēma - daudzas pacientu organizācijas nezina, kā darbojas veselības aprūpes sistēma. Latvijā līdz šim tā galvenokārt balstījusies uz ārstu profesionālajām organizācijām. Stāvoklis lēnām sāk mainīties."

Viņa skaidro - mūsu valstī vēl no padomju laikiem saglabājusies izteikti hierarhiska veselības aprūpe. Pacientu organizācijām ir grūti ieņemt nozīmīgu vietu blakus mediķu profesionālajām biedrībām, jo cilvēki izjūt lielu bijību pret ārstiem. Bieži vien pacientu organizāciju izveido paši ārsti, lai kopā ar pacientiem lobētu nozari, panāktu zāļu iekļaušanu kompensējamo medikamentu sarakstā u. c. Tās nav tipiskas pacientu organizācijas Rietumu izpratnē, jo lielākais idejiskais svars gulstas uz ārsta pleciem un ļoti liela loma lēmumu pieņemšanā ir ārstu viedoklim kā vienīgi pareizajam. „Tas, ka pacientam var būt savs, neatkarīgs viedoklis, daļai Latvija sabiedrības vēl joprojām šķiet nepieņemami. Piemēram, Londonā pacientu organizācijas sarīkoja gājienu, paužot atbalstu ārstam, kuru profesionālā asociācija gribēja sodīt, tādā veidā nostājoties pret ārstu sabiedrībā dominējošo viedokli."

A. Putniņai oponē I. Rasa: "Zāļu iekļaušana kompensējamo medikamentu sarakstā ir pacientu interesēs. Tas, ka ārsti izveido pacientu organizācijas, automātiski neliecina, ka šīs organizācijas ir sliktas, amorālas. Tas arī neliecina, ka tās darbojas nevis pacientu, bet gan kādās citās interesēs. Faktiski Zviedrija ir vienīgā valsts, kur pacientu organizācijas vada, virza tikai paši pacienti sabiedriskā kārtā, taču līdzās pastāv liels algots štata darbinieku birojs un ārsti piedalās kā eksperti. Citās valstīs vairāk ir partnerības princips. Piemēram, garīgi slimi cilvēki un daudzu citu grupu pacienti nevarētu veikt pilnīgi visu, mūsdienās salīdzinoši sarežģīto NVO darbu, kas saistīts ar likumdošanas iniciēšanu, interešu pārstāvību un aizstāvību, kas prasa ne tikai zināšanas tiesību zinātnēs, arī - nopietnas medicīnas zināšanas."

Pozitīvie piemēri - kad sadzird

Aptaujātie eksperti norāda uz vairākiem pozitīviem gadījumiem, kad pacientu organizāciju darbs ir rezultējies ar taustāmu iznākumu. A. Putniņa: „Labs piemērs ir onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks un Sieviešu krūts vēža apvienība Vita, kas kopā ar citām sabiedriskajām organizācijām ir panākušas, ka kopš 2006. gada marta krūts rekonstrukcijas operācijas vai plastiskās operācijās pēc krūts onkoloģiskajām slimībām ir iekļautas valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sarakstā. Līdzīgi tagad, iekļaujot ieinteresētās pacientu organizācijas Ministru kabineta darba grupās, norit organizēta vēža skrīninga programmas ieviešana Latvijā."

Dr. I. Rasa piemin spilgtu piemēru, ko no šā gada janvāra izjūt visi diabēta pacienti. Latvijas Diabēta asociācija jau vairākus gadus neatlaidīgi rīkoja pasākumus, lai visiem diabēta pacientiem Latvijā teststrēmelēm glikozes līmeņa noteikšanai asinīs tiktu palielināts kompensācijas apjoms un paplašināta pacientu grupa, kura tiesīga saņemt valsts kompensāciju teststrēmeļu iegādei. Veica plašu parakstu vākšanas akciju, regulāri sūtīja vēstules Veselības ministrijai, Ministru prezidentam, iesniedza priekšlikumus Ministru kabineta noteikumu grozījumiem, savu viedokli aizstāvot Valsts sekretāru sanāksmēs, Ministru kabineta komitejās un Ministru kabineta sēdēs, kā arī Saeimā. 2005. gadā Asociācija organizēja preses konferenci, kurā izklāstīja Eiropas Savienības 2004. gadā jaunajās dalībvalstīs  veiktā pētījuma  (DEPAC)  datus par diabēta līdzekļu kompensācijas līmeni desmit jaunajās ES dalībvalstīs. Latvija šajā sarakstā ierindojās pirmajā vietā - no sliktā gala. Toreiz veselības ministrs G. Bērziņš apsolīja, ka pārskatīs teststrēmeļu kompensācijas jautājumu. „Un lūk, 2007. gadā 50 tūkstoši diabēta pacientu, kuri ārstējās ar cukura līmeni pazeminošām tabletēm, saņem 50% (agrāko 0% vietā) kompensāciju teststrēmeļu iegādei no valsts, 15 tūkstoši pacientu, kuri ārstējās ar insulīnu - 75% (agrāko 50% vietā), bērniem un grūtniecēm valsts teststrēmeļu iegādi kompensē simtprocentīgi."

R. Kaupei radusies pārliecība, ka ietekmēt lēmumus var tikai Eiropas līmenī. „Pie Eiropas Komisijas nodibināta HIV/AIDS neformālo konsultāciju grupa Civil Society Forum (Pilsoniskās sabiedrības forums), kurā kā Latvijas Nevalstisko organizāciju pārstāve darbojos arī es. Tiekamies divas trīs reizes gadā, lai komentētu Eiropas Savienības dokumentus. Man bija liels pārsteigums, ka tajos iestrādāta lielākā daļa mūsu konsultāciju grupas ieteikumu. Latvijā tas šķiet neiespējami. Otrs pārsteigums - mūsu Eiropas Parlamenta deputāta, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas priekšsēdētāja vietnieka Georga Andrejeva ziņojums, ko tik ļoti augstu novērtēja Eiropas Parlamentā un kurā bija iekļauti daudzu nevalstisko organizāciju pārstāvju, tajā skaitā arī mani, ieteikumi."

Labus vārdus viņa saka arī par Rīgas Domi. „Kad visi finanšu līdzekļi bija izsīkuši un rakstījām vēstules gan Valsts prezidentei, gan Ministru prezidentam. Mūs sadzirdēja tikai Rīgas Dome, kas tagad pilnībā apmaksā īres izdevumus."

Negatīvie piemēri - kad milzīgais darbs izkūp

DIA+LOGU bieži aicina līdzdarboties dažādās darba grupās Latvijā. Cerams, ka drīz mums būs iespēja kļūt par pilntiesīgiem starpnozaru HIV/AIDS/STS Nacionālās koordinācijas komisijas locekļiem. Esam bijuši gan Saeimā, gan Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, gan Ministru kabinetā - pēc Ministru prezidenta uzaicinājuma komentējuši jauno valdības rīcības plānu, esam tikušies gan ar Labklājības, gan Veselības ministrijas pārstāvjiem. Komentējām daudz dažādus dokumentus, iesniedzām priekšlikumus, bet Veselības ministrija tos visus noraidīja.

Kad tika apspriestas operacionālās programmas un jaunais valdības rīcības plāns, mūsu centra pārstāvjus vairākas reizes aicināja izteikties par dažādu ministriju plānotajām darbībām, rakstījām komentārus, ieteikumus. Taču vislielākais kreņķis, kas mazina vēlmi iesaistīties veselības aprūpes politikas veidošanā, ir tas, ka no valsts institūcijām parasti nesaņemam nekādu atbildi, un milzīgais, laikietilpīgais darbs vienkārši izkūp gaisā," stāsta R. Kaupe. Tādēļ DIA+LOGS turpina virzīt konkrētus projektus, piemēram, pateicoties Rīgas Domes finansējumam, īsteno profilakses pasākumus narkotiku lietotājiem (šļirču apmaiņa, HIV testi, psihologa un Rīgas Domes sociālo darbinieku konsultācijas).

Piemēru ar negatīvu zīmi min dr. I. Rasa: „Saeimas gaiteņos bezcerīgi ir iestrēdzis Pacientu tiesību likums. Līdzko šajā likumprojektā tiek mēģināts izdarīt kādas korekcijas, kas aizstāvētu pacientus, tā darbība atduras pret šķēršļiem. Latvijas Saeima ir specifiska - daudzi deputāti ir ārsti. Pacientu tiesību likums varētu būt precedents, lai visas pacientu organizācijas apvienotos un likumu tomēr pieņemtu. Protams, līdz ar tā pieņemšanu nepieciešams veikt daudzas izmaiņas citos likumdošanas aktos daudzās jomās, kā arī paralēli tam apdrošināt ārstus, medicīnas iestādes."

Sadarbība ar ārstiem

Gan R. Kaupe, gan R. Paeglīte atzīst, ka vēlētos auglīgāku sadarbību ar ārstiem. R. Kaupe: „Negribas kritizēt, bet sadarbība ir ļoti vāja. Ir labi piemēri, taču šie ārsti ceļu uz mūsu centru atrod ar personīgo kontaktu starpniecību. Pirms trim gadiem mūsu klientiem lekcijas sāka lasīt brīnišķīga ārste Angelika Krūmiņa, nāk arī ārstes Judīte Pirsko un Gunta Kirvelaite. Prakse rāda, ka vienīgā ārstniecības iestāde, kas tiešām mūs uzskata par līdzvērtīgiem sadarbības partneriem, ir Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūra."

 „Nav runa par konkrētām konferencēm, akcijām, pasākumiem - ārsti ļoti laipni piekrīt. Tāpat mūsu mājas lapas forumā ārstes Signe Puriņa un Elīna Puķe par paldies atbild uz pacientu jautājumiem; dara to ļoti godprātīgi vakara stundās. Taču ļoti vēlētos lielāku iniciatīvu no mediķu puses. Zinu, ka pasaulē šajā darbā labi iesaistās, piemēram, māsu organizācijas," stāsta R. Paeglīte. 

Latvijas Diabēta asociācija ir viens no nedaudzajiem piemēriem, kurā veiksmīgi sadzīvo ārsts un pacients. Dr. I. Rasa: „Mums ir ļoti draudzīga simbioze. Kad 1993. gadā dibinājām asociāciju, vairākus gadus meklējām pareizo ceļu. Izskatījām daudzu valstu Diabēta asociāciju statūtus, programmas, un bija acīmredzams, ka pacientiem un ārstiem jābūt kopā. Eiropas Diabēta pētniecības asociācijas, kā arī Starptautiskās Diabēta federācijas kongresos līdztekus zinātniskajai daļai tiek organizēta arī Diabēta pilsētiņa, kurā satiekas un apmainās viedokļiem gan pacienti, gan ārsti."

Pacientu organizācijas nav mediķu konkurentes, tās var būt lielisks palīgs, sniedzot pacientiem un viņu piederīgajiem informāciju, psiholoģisko atbalstu - uzsver visi aptaujātie eksperti. Sustento viens no īstenotajiem projektiem ir Līdzīgs līdzīgam. Piemēram, pacientam ar mugurkaula traumu ļoti būtiska ir ne tikai profesionāļu palīdzība, bet arī iespēja atrast cilvēku ar līdzīgu problēmu - kurš jau ir izķepurojies un pastāsta, ka var strādāt un dzīvot kvalitatīvi.

Kurš kuru ietekmē?

Pacientu organizāciju finansējums ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē bieži izraisījis pretrunīgas diskusijas. Tas ir jautājums par ietekmi. Par procesu patiesajiem iespaidotājiem.

Arī pasaulē nav atrasts viens pareizais ceļš. GUNTA ANČA, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento valdes priekšsēdētāja: „Zviedru nevalstiskās organizācijas saņem naudu no bagātu cilvēku testamentiem, dažādiem fondiem. Spānijā nevalstiskās organizācijas dzīvo no loteriju naudas - Madridē gandrīz uz katra stūra atradīsiet loterijas kiosku ar uzrakstu: piedaloties loterijā, ziedo kādai nevalstiskajai organizācijai. Ļoti interesanta ir Igaunijas pieredze. Nevalstiskajām organizācijām valsts piešķir nelielu, bet stabilu finansējumu, ja spēj pierādīt, ka vari piesaistīt vēl citus līdzekļus. Tas mudina organizācijas darboties aktīvāk."

Latvijā pacientu organizācijām ir iespēja pretendēt uz Eiropas Sociālo fondu, Eiropas Ekonomikas zonas, Norvēģijas valdības finansējumu u. c. G. Anča precizē - lai pieteiktos uz Eiropas fondu finansējumu, vajadzīga zināma kapacitāte. „Nevari iesniegt projektu, ja gada apgrozījums nav samērīgs ar piedāvāto finansējumu. Nevari paprasīt 50 tūkstošus latu, ja gada apgrozījums ir trīs tūkstoši." Viņa stāsta, ka Sustento pašlaik dzīvo no septiņiem Eiropas projektiem.

R. Paeglīte spriež - ideāli būtu, ja pacientu organizācijas saņemtu regulāru, kaut arī nelielu, finansējumu no valsts, tas dotu pamata sajūtu zem kājām. I. Rasa teic: „Tas nav vienkārši. Memoranda padomē par šo jautājumu bija plaša diskusija. Tas ir līdzīgi, kā atbildēt uz jautājumu: vai partijas jāfinansē no valsts? Valsts jau tagad piešķir naudu (ne mazu!) nevalstiskajām organizācijām."

Dr. I. Rasa norāda, ka pacientu organizācijas var cīnīties par sabiedriskā labuma organizācijas statusu - ja spēj Finanšu ministrijai pierādīt, ka sniedz labumu visai vai lielai daļai sabiedrības, tad organizācijas ziedotāji var izmantot likumā Par uzņēmuma ienākuma nodokli noteiktās nodokļu atlaides. Tas ir nozīmīgs ieguvums.

Latvijā, līdzīgi kā daudzviet pasaulē, pacientu organizācijas lielākoties pārtiek no farmācijas firmu finansiāla atbalsta. G. Anča stāsta, ka ir sagatavots trīspusējs sadarbības memorands starp pacientu organizācijām, farmācijas firmām un Veselības ministriju. Tas ir saskaņots jau starp Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociāciju un Sustento, Veselības ministrija mutiski ir to uzslavējusi. Sadarbības memoranda pamatpostulāti būs - pacientu organizāciju neatkarība, procesa un savstarpējo atbildību caurredzamība. Ko tas nozīmē? Farmācijas firmām jāatturas no pacientu organizāciju rīcības ietekmēšanas, piemēram, lūdzot atbalstīt savu produktu lietošanu, noieta veicināšanu. Par vēlamu tiek uzskatīta pacientu organizācijas sadarbība ar divām trim farmācijas firmām, turklāt vienas firmas kopējā finansiālā atbalsta apmērs gadā vienai pacientu organizācijai nedrīkst pārsniegt 50% no šīs organizācijas kopējā gada budžeta. Farmācijas firmām jāizvairās no maksājumu veikšanas trešajai pusei, kuri tālāk norēķinās ar pacientu organizāciju - tas veidotu organizācijas kapacitāti.

R. Paeglīte: „Tas būtu solis, lai sakārtotu finansēšanas un ētikas jautājumus. Pacientu organizācijas Latvijā ir saistītas ar tām firmām, kas vairāk vai mazāk ieinteresētas konkrētajā diagnozē. Nav patīkami dzirdēt pārmetumus, ka pacientu organizāciju uztver par farmācijas firmas ruporu. Taču, lai kādu vārdu pateiktu, izdotu informatīvu bukletu, noorganizētu pasākumu, nevaram iztikt bez firmu atbalsta. Te parādās ētiskais jautājums: vai tāpēc kļūstam atkarīgi no farmācijas firmas, vai tāpēc no mums tiek sagaidīts, ka paldies pateiksim kā īpaši? Tas pašlaik ir nesakārtotais aspekts, kas neļauj justies komfortabli." Dr. I. Rasa ļoti strikti no iepriekš teiktā norobežojas: „Mūsu asociācija nekad nav saņēmusi nekādas norādes no farmaceitiskām firmām, lai sniegtu vienpusēju informāciju kāda sponsora interesēs!"

Arī pasaulē par farmācijas industrijas atbalstu pacientu organizācijām tiek daudz diskutēts, turklāt vērojama tendence šim atbalstam pieaugt. Rakstu autori uzsver, ka tā ir sadarbība starp nevienlīdzīgiem partneriem - vienu nabadzīgu, bet otru - bagātu. Vienu, kuru interesē peļņa, kas arī determinē prioritātes (lielāks tirgus, ko visātrāk var panākt ar jaunu, dārgu medikamentu noietu), kamēr otru partneri interesē adekvāta pacientu aprūpe. Turklāt, no farmācijas kompāniju skatu punkta raugoties, pacientu organizācijas var būt labs kanāls, kā  valdībā lobēt konkrētus medikamentus, līdz ar to saņemt garantētu peļņu. British Medical Journal apraksta vairākus nekorektus sadarbības piemērus. Piemēram, pacientu organizācijas mājas lapā profesionāļiem domātā sadaļā norādītā saite aizved pie konkrētas farmācijas kompānijas. Vai respektējamas biedrības logo izmantots avīzes pielikumā, kurā drošības dēļ ieteikts priekšroku dot konkrētiem medikamentiem, nav grūti uzminēt, ka konkrēto zāļu ražotāji ir šīs biedrības atbalstītāji. Vai pacientu organizācijas kampaņu apmaksā konkrēts iniciators - farmācijas kompānija. No otras puses, ir rakstu autori, kuri uzsver, ka nevajadzētu domāt, ka pacientu organizācijas ir tik naivas, lai strādātu farmācijas kompāniju interesēs, taču bez to atbalsta nav iedomājama organizāciju efektivitāte. [2-5] G. Romanovskis uzsver vispārpieņemto risinājumu: „Iespēja, kā pacientu organizācijām saglabāt neatkarību un ticamību, ir pilnīga caurspīdīguma nodrošinājums un publiski pieejamas atskaites par organizācijas izdevumiem un ieņēmumiem (piemēram, organizāciju mājas lapās). Finansiālajam atbal­stam noteikti jānāk no dažādiem avotiem."

Atbildot uz raksta sākuma uzdoto jautājumu - cik daudz var ietekmēt pacientu organizācija, atbilde ir - daudz. Un nākotnē šī ietekme noteikti tikai pieaugs. Doctus aptaujātie eksperti prognozē - turpmāk arvien svarīgāka būs pēctecība, neatlaidība savās prasībās, aizvien lielāku lomu ieņems arī profesionāli interešu aizstāvji, kuri zina pareizās sviras procesu iekustināšanai.

Literatūra

  1. http://www.eupatient.eu/about_us/what_is_epf.php
  2. Mintzes B. Should patient groups accept money from drug companies? No, BMJ 2007; 5 May.
  3. Kent A., Should patient groups accept money from drug companies? Yes//BMJ 2007; 5 May.
  4. Herxheimer A. Relationships between the pharmaceutical industry and patients organisations//BMJ 2003; 31 May.
  5. Hirst J. Charities and patient groups should declare interests//BMJ 2003; 31 May.
  6. S. Kļaviņa, I. Greiškalna Līdzdalības iespēja valsts pārvaldē. Rokasgrāmata NVO un apņēmīgiem indivīdiem, Rīga 2006.

Foto: Inese Austruma

 

 

Uz augšu ↑
  • Iekāpt pacienta kurpēs, bet nenēsāt. Empātija ārsta darbā

    Ārsta profesijā empātija ir viena no prasmēm, bez kuras neiztikt, — pacients sagaida, ka viņu uzklausīs, sapratīs, jutīs līdzi... Taču neizkāpšana no pacienta kurpēm ārstam draud ar pārstrādāšanos un emocionālu izsīkumu. Lasīt visu

  • Pusgadsimts ārstes uzsvārcī. SILVIJA LATKOVSKA, pediatre, neonatoloģe

    Pediatre un neonatoloģe SILVIJA LATKOVSKA pie mazajiem pacientiem dodas jau 57 gadus! Ilgāk nekā pusgadsimtu būt darba ierindā ir cienījami un apbrīnojami, īpaši jomā, kas attīstās tik strauji kā medicīna. Būt aktīvai, nečīkstēt — tāda ir viņas dzīves pozīcija! Un apbrīnas vērts ir nerimstošais atklājējas gars, kas izpaužas aktīvā ceļošanā. Lasīt visu

  • Pieredzes slīpēts dārgakmens

    Ģimenes ārsti INGUNU LOČMELI daudzi vidzemnieki sauc par savējo dakterīti. Dakterei ir prakse gan Rūjienā, gan Vilpulkā, jo viņa uzskata, ka ģimenes dakterim ir jābūt pacientu tuvumā. “Ja dari, tad pa īstam, vai arī nedari nemaz. Esmu profesijā gājusi un turpinu iet pārliecības dēļ — ļoti vēlos palīdzēt cilvēkiem. Katru savu pacientu uzklausīt, meklēt risinājumus, viņu atbalstot,” teic Inguna Ločmele, kuras darba pieredze iesniedzas ceturtajā gadu desmitā. Lasīt visu